Latvija starp melu un gļēvuma dzirnakmeņiem. Saruna ar bijušo ārlietu ministru Georgu Andrejevu 76
Viens no Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu un 1991. gada 21. augustā pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas valstisko statusu. Ārsts, diplomāts, bijušais ārlietu ministrs un Eiropas Parlamenta deputāts GEORGS ANDREJEVS. Mūsu saruna – par Latviju, morālo politiku un reālo politiku.
Ir pagājuši divdesmit astoņi gadi kopš vēsturiskā balsojuma. Es joprojām atceros satraukumu, tad prieku, gaviles un laimes asaras. Kā tas bija jums?
Tās ir neaizmirstamas sajūtas. Bija arī zināmas bailes, iepriekšējā naktī redzēju nelāgu sapni, ka interfronte paredzējusi uzspridzināt Augstāko Padomi, jo tad Latvijas Tautas frontei otrreiz kvorumu savākt vairs nebūtu iespējams. Izstāstīju savus nakts murgus blakussēdētājam ārstam Eniņam. Viņš saka: jāvēro, kā viņi uzvedas, – ja pirms balsošanas iet ārā, viss kas var notikt.
Otrs satraukums bija brīdī, kad ārā tas milzīgais troksnis sacēlās. Mēs balsis neskaitījām, bijām koncentrējušies uz to, kā kurš nobalsojis, bet ārā cilvēki skaitīja, un brīdī, kad kritiskā robeža – divas trešdaļas – bija pārkāpta, sacēlās tāds troksnis, ka es domāju – nu ir tanki iebraukuši Vecrīgā.
Bet tad jau arī mēs sapratām, kas ir noticis. Mēs taču līdz pēdējam brīdim nezinājām, kāds būs vēlēšanu rezultāts. Turklāt bija svarīgi, lai par Neatkarības deklarāciju nobalsotu ne tikai vairākums, bet absolūtais vairākums. Tautas frontes deputātu skaits bija nedaudz mazāks par nepieciešamo, taču laimīgā kārtā atradās vēl dažas balsis no svārstīgajiem un kopējais “par” balsojušo skaits pat pārsniedza nepieciešamo.
Tālākais bija kā sapnī, šoreiz labā sapnī – iziešana no Saeimas nama, mītiņš Daugavmalā… Šīs atmiņas neizbālē arī pēc vairākiem gadu desmitiem.
Un tad nāca 1991. gada 21. augusts.
Pa starpām bija vēl janvāra notikumi. Neaizmirstamas naktis, kad gulējām Saeimā, kur uz grīdas bija matrači salikti. Lai būtu kvorums, ja gadījumā nāk mūs ieņemt. Bijām priecīgi, ka atkal jauna diena uzaususi. Daži, ar mediķa aci skatoties, krita panikā: paši mēs esot omoniešus izprovocējuši, kāpēc vajadzējis to darīt, tagad viņi jau braucot šurp…
Jā, un tad nāca 21. augusts. Tas atkal bija dramatisks moments. Cilvēki no Doma laukuma kliedz, lai mēs taisot logus ciet, jo omonieši mēģināšot iekāpt. Barikādes viņiem nepatika, bet ātrumā neko tām nevarēja izdarīt, vieglās tanketes nejaudāja pavilkt tos milzīgos dzelzsbetona klučus. Braukalēja ap Saeimu, laida dūmu raķetes. Bet opozīcija tik velk garumā, vajagot vēl to un vēl šo pārrunāt. Līdz mūsējie sāka kliegt: beidziet! Sākam balsošanu! Nobalsojām. Un tad bija sajūta – tagad lai notiek, kas notikdams, mēs savu esam padarījuši. Tas bija tikpat svarīgs balsojums kā 4. maijā.
Kas notika pēc tam?
Diezgan drīz pašu latviešu starpā sākās dalījums “pareizākajos” un “mazāk pareizajos”. Pirmajā brīdī mēs tam nepievērsām uzmanību, jo Tautas frontes frakcijai bija absolūtais vairākums. Alksnis un pārējie varēja runāt, ko grib, pietika pieprasīt: balsojam! Un jautājums bija atrisināts. Bet tad no Tautas frontes frakcijas atdalījās frakcija “Satversme”. Tie, kas palikām Tautas frontē, nevarējām saprast, vai viņi ir par mums vairāk nacionāli vai mazāk, un ko īsti grib. Interfrontes ietekme tobrīd vēl bija minimāla, daļu viņu deputātu varējām atskaitīt, jo viņi bija atbalstījuši puču. Domstarpības pamazām pieauga divu latvisko frakciju starpā.
Un tad īsi pirms 5. Saeimas vēlēšanām sākās mums neskaidri notikumi. Mēs neko īsti nezinājām par “Klubu 21”, kas pēkšņi aicināja visus sanākt kopā. Man patika kompozīcija, jo starp tiem, kas gribēja kooperēties un veidot jaunu partiju, redzēju pārstāvjus no visiem man simpātiskiem spēkiem – tur bija gan ārzemju latvieši, gan Jānis Vaivads un viņa vadītās “Satversmes” pārstāvji, gan tie, kas bijām palikuši Tautas frontē. Tāpēc šis konglomerāts, kas beigās pārtapa “Latvijas ceļā”, šķita spēks, kas vedīs Latviju pareizā virzienā. Tajā laikā vēl nebija nekādu aizdomu par korupciju valstī. Bet jau 5. Saeimā sākās dziļa interešu sadursme un neapmierinātība. Tomēr turējos pie “Latvijas ceļa” līdz pat brīdim, kad viņi apvienojās ar Pirmo partiju. Netiku piedalījies ne abu partiju apvienošanās apspriešanā, ne balsošanā par to. Tāpēc es uzrakstīju: Pirmās partijas un “Latvijas ceļa” apvienībā ir tik daudz man nepieņemamu pretrunu, ka es atsakos no turpmākas dalības. Taču tas notika sešpadsmit gadus vēlāk.
Atgriežoties pie atjaunotās Latvijas sākuma posma, viens no man nozīmīgiem lēmumiem bija darbība parlamenta Ārlietu komisijā. Kad 1991. gadā Eiropas Padome piešķīra Baltijas valstīm speciālā viesa statusu, es vadīju Latvijas Augstākās Padomes deputātu delegāciju Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, kur pirmo reizi saskāros ar starptautisko ārpolitiku, arī ar nemitīgām Krievijas sūdzībām par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijas Republikā. Savukārt Latvijā tajā laikā arvien vairāk pieauga neapmierinātība ar ārlietu ministra Jāņa Jurkāna prokrievisko darbību. Sākotnēji to pauda galvenokārt “Satversmes” frakcija, vairākkārt pieprasot viņa demisiju, bet 1992. gada oktobrī pēc ministra kārtējās uzstāšanās televīzijā šo prasību izvirzīja arī Tautas frontes frakcija, turklāt piedraudot premjeram Ivaram Godmanim, ka pretējā gadījumā frakcija izteiks neuzticību premjeram pašam. Kategoriski un bez diskusijām. Godmanis noklausījās, nopurinājās un jautājumu ar Jurkānu atrisināja tajā pašā dienā. Protams, ziņots tika, ka Jurkāns iesniedzis atlūgumu.
Nākamais jautājums: ko likt vietā? Laika līdz 5. Saeimas vēlēšanām atlicis maz. Un tad nāca man pilnīgi negaidīts piedāvājums, vispirms to izteica Jānis Freimanis, ar kuru kopā darbojāmies Ārlietu komisijā, tad Godmanis. Teicu, ka nejūtos gatavs. Kā ārsts var kļūt par ārlietu ministru? Freimanis atbildēja, ka jaunajās valstīs ir jau trīs ārsti, kas kļuvuši par ārlietu ministriem, turklāt tas taču uz īsu brīdi, tikai līdz 5. Saeimai.
Esmu ievērojis, ka būtiski pagriezieni manā mūžā notiek apaļās desmitgadēs, ne gluži dzimšanas dienā, bet kaut kad ap to laiku. Togad savu jubileju nosvinēju ļoti šaurā tuvinieku lokā, no tiem, kas nav radi, bija tikai Imants…
Imants Ziedonis?
Jā, klasesbiedrs vidusskolā, kopīgi darbojāmies arī kā deputāti. Un te Imants nolasa ekspromtu, kas vēlāk tika publicēts arī viņa Kopotos rakstos, un, atbildot uz manām šaubām un bažām, piebilst, ka brīdī, kad vilnis tevi nes virsotnē, veltīgi ir tam turēties pretī…
Šī doma atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu. Pateicu, ka esmu ar mieru. Un izjutu visu – gan to, kā vilnis tevi ceļ, gan to, kā pēc tam triec lejā. It kā visi tumšie spēki pēkšņi būtu mobilizējušies. Aizeju pirmo dienu uz darbu, sekretāre atvainojas: ministra kungs, būs jāsēž mētelī, naktī apkure saplīsusi. Pēc brīža ienāk kabinetā kāds vīrs: ministra kungs, esmu jūsu šoferis, bet jūs jau mani atlaidīsiet. Jautāju: kāpēc jūs tā domājat? Viņš: es vēl nerunāju labi latviski, esmu baltkrievs, sieva latviete, mācos. Man tādas dusmas, saku: kādēļ lai es atlaistu no darba cilvēku, kas mācās latviešu valodu? Tad atveru rakstāmgaldu – atvilktnes tukšas. Arī no datora pilnīgi viss izdzēsts. Lūdzu, sāc strādāt! Godmanis no Jurkāna nav pieprasījis nekādu lietu nodošanu. Kā to lai nosauc? Kad pirmā darba diena beidzas, iešu prom, sekretārīte pieceļas: ministra kungs, vai es arī drīkstu iet mājās? Saku: vai tad jums te nav kāda kārtība, kas nosaka, kurš pa nakti paliek dežurēt? Viņa: es nezinu, es arī esmu pirmo dienu.
Kāpēc 90. gadu sākumā netika veikta konsekventa lustrācija un vai tagad tas vēl būtu iespējams un nepieciešams?
Kopš pirmās dienas esmu atbalstījis domu par lustrāciju. Tikai svarīga ir secība: vispirms totalitārās valsts vara un tās okupācijas režīms ir jāpasludina par noziedzīgu, tad jātiek skaidrībā par cilvēkiem, turklāt jāsāk ar tiem, kas turpina būt vadošos amatos. Un te nu es ieguvu sev ienaidnieku. Lai gan to tā varēja saprast, nekad nebiju domājis personiski Anatoliju Gorbunovu, bet gan situāciju, kurā tautas likteni lemj cilvēki, kas noziedzīgo režīmu ir līdz mielēm atbalstījuši. Gorbunovu esmu pavadījis ārzemju braucienos gan kā Ārlietu komisijas pārstāvis, gan vēlāk kā ministrs uz Franciju, kur pirmie līgumi ar Miterānu tika parakstīti. Varu teikt tikai labāko par to, kā viņš uzstājās un izturējās. Taču es runāju par sistēmu kā tādu. Pirmajā brīdī daudzi bija nogājuši pagrīdē, atklātībā viņus neredzēja, varēja tikai nojaust, kuras aktivitātes ir viņu izprovocētas. Bet ravēšanu sāka no apakšas: kas ir maisā, kas nav, kāpēc ir, ko darījis, tajā maisā būdams. Atstājot virsotni neskartu. Un arī tos maisus, kas aizgāja uz Maskavu, kur, protams, galvenie ir iekšā. Tas man šķita ačgārni. Domāju, ka maisi, kas aizgājuši uz Maskavu, ļauj Maskavai manipulēt ar tiem, kas tajos iekšā. Un zināmā mērā joprojām tiek manipulēts arī ar tiem, kas šeit palikušajos maisos ir iekšā.
Un tad vēl pēkšņi kāds pazūd no maisa. Pazušana ir bijusi jau no paša sākuma. Un arī pēkšņa atrašanās. Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies. Tātad viņš bija kompetents, zināja, kas bija sākumā un kas ir tagad.
Un tad jūs, iemantodams sabiedrības cieņu, atkāpāties no ārlietu ministra amata, atzīstoties pārskatu rakstīšanā čekai par saviem zinātniskajiem ārzemju komandējumiem.
Man jau nebija citas izejas. Bet lustrācija vēl ir iespējama. Kamēr maisu saturs nav izgāzts uz galda un nopublicēts, tikmēr lustrācijai ir jēga. Ļaut cilvēkiem pašiem pieteikties, un tad īpašām komisijām novērtēt viņu nodarījumu, ja tāds vispār ir bijis. Pats fakts, ka cilvēks ir rakstījis pārskatus, nevar būt juridiski saistāms absolūti ne ar ko, kamēr režīms nav pasludināts par noziedzīgu. Un vēl ir svarīgi noskaidrot, vai uz šā cilvēka ziņojumu pamata kāds ir ticis represēts.
Man nav pieņemams, kā patlaban turpina manipulēt ar cilvēkiem, galvenokārt inteliģences pārstāvjiem, tikai uz aizdomu pamata, pat neiedziļinoties lietas būtībā. Piemēram, tie cilvēki, kas nesen tika publicēti uz žurnāla “Ir” vāka. Latvijas labā viņi ir darījuši desmit un simt reizes vairāk nekā tie, kas to vāku izveidoja. Akadēmiķis Stradiņš, māksliniece Džemma Skulme, kam pietika drosmes Maskavā, pašā briesmīgā pūžņa viducī, kāpt tribīnē un pateikt patiesību, arī Peters, lai ko par viņu rakstītu Lešinskis, un Mavriks Vulfsons, lai cik pretrunīga būtu viņa pagātne, izšķirošā brīdī pateica to, kas Latvijas neatkarības atjaunošanai bija nenovērtējams ieguvums. Bet to neņem vērā, runā par maisiem un ilustrē ar šādu buķeti.
Vai ir kāds, kas varētu teikt, ka viņu atlaida no darba vai apcietināja un izsūtīja tāpēc, ka viens no tiem, kas uz vāka, ziņoja par viņu? Neviena tāda nav! Man sāp sirds, skatoties uz to, kā daži apmierinās, kārtējo reizi aplejot kādu ar aizdomām. Tā vietā, lai noskaidrotu patiesību. Taču visticamāk nekādi likumi tuvākā nākotnē netiks pieņemti, jo tam ir pietiekami spēcīga opozīcija. Iespējams, ka tie, kas pie lemšanas, paši maisos ir bijuši. Un nu viņu kartītes ir vai nu Maskavā, vai izņemtas un pazudušas.
Kā vērtējat mūsu austrumu kaimiņa ietekmi? Vai, zinot tā seno ārpolitisko mērķi sašķelt Latvijas sabiedrību, ir pieļaujama Kremļa propagandas kanālu retranslācija?
Abām rokām atbalstu aizliegumu. Visa mana darbība gan kā ārlietu ministram, gan vēlāk kā vēstniekam un it īpaši seši gadi Eiropas Padomē bija nemitīga sistemātisko Kremļa uzbrukumu atvairīšana. Uzbrukumu piesegšanai Krievija veikli izmantoja savu ietekmi starptautiskās institūcijās, Jeļcina laikā mazāk, bet pēc tam Putina atjaunotajā impērijā arvien pieaugošā progresijā. Savos memuāros esmu to dokumentāli pierādījis. Turklāt vainīgs ir ne vien Kremļa režīms, bet arī Rietumu neizlēmība un pat gļēvums. Zīmīgi, ka norvēģu seriāls “Okupācija” ataino situāciju, kāda patlaban valda pasaulē, kur materiālā ieinteresētība stāv pāri visam. Lordam Raselam Džonsonam, kādreizējam Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidentam, ir grāmata, kur viņš iztirzā morālo politiku un reālo politiku. Reālo politiku nosaka divi faktori: merkantila ieinteresētība – jāpagūst sevi nodrošināt, tāpēc jāaizstāv tas, kas nesīs peļņu, un atziņa, ka politiķa darbības laiks ir ierobežots, tāpēc nedrīkst pieļaut nekādus radikālus risinājumus, citādi var zaudēt amatu. Tāpēc ir tik daudz absurdu situāciju starptautiskās organizācijās. Nu kā var būt, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē viena valsts var noprotestēt pārējo balsojumu? Kā agresors var uzlikt veto sevis nosodīšanai?! Tā ir brēcoša netaisnība. Bija taču ierosinājumi ieviest principu “Konsenss mīnus viens”. Nekā. Tādēļ arī tagad Sīrijas sakarā Krievija ir paguvusi noprotestēt astoņas Drošības padomes rezolūcijas.
Un cik veikli Rūzvelta iecerētā Apvienoto Nāciju Organizācija ir aizmirsusi priekšteču lēmumus! Piemēram, Ženēvas konvencijā ir teikts, ka okupētā valstī nedrīkst ievest savus civiliedzīvotājus, nedrīkst iesaukt armijā utt. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara – es pats tam biju liecinieks – no Sudetijas, kā vācieši sauca Čehoslovākiju, četrdesmit astoņu stundu laikā bija jāpazūd visiem vāciešiem. Ar baltām lentēm ap roku pa brauktuvi, nevis pa trotuāru, pat mazā ciematiņā, kur mēs dzīvojām, visiem vāciešiem kājām bija jāpamet valsts un jādodas uz Vāciju. Trīs miljoni kā korķis tika izšauti laukā. Bez sankcijām vai ANO protestiem. Tu ienāci kā okupants, tagad – vācies! Tieši tāpat bija jānotiek ar agresoriem, kas bija okupējuši Baltijas valstis. Bet te pēkšņi likums vairs nedarbojas! Mūs līdz apnikumam pamāca, ka tagad esot cita attieksme pret šo likumu, tagad tautu tiesības neesot svarīgas. Kāpēc? Kad izmeta vāciešus, bija pareizi. Bet veicināt krievu izbraukšanu – nē, nē, nekādā ziņā!
Protams, arī Rietumos bija daudz publicistu, žurnālistu, rakstnieku, kas visu saprata un rakstīja pareizi, taču nekad nevienā valdībā tas netika pieņemts. Jo visi grib mīļo mieru ar Krieviju, nedod Dies’, ka manā laikā kas notiek. Kā teica krievu ģenerālis Ļebeds: neaizmirstiet, ka mums ir raķetes, lai arī sarūsējušas, bet joprojām derīgas! Tā ir viena no galvenajām svirām. Otra svira: jā, bet viņi bija mūsu sabiedrotie karā ar nacismu, tāpēc Latvijai jābūt iecietīgai. Ņemiet jebkuru Amerikas prezidentu: jā, jā, mēs jūs atbalstīsim, tikai ar tiem krieviem jums jāatrod kontakts, jāapčubina un jāmīl ne tikai tos, kas jūs mīl, bet arī tos, kas spridzina žīdu pieminekļus un rīko provokācijas. Līdz mielēm. Nemaz nerunājot par falsifikācijām, kas nemitīgi tika un joprojām tiek fabricētas. Sākot ar nelaimīgo demonstrāciju pie Rīgas domes, kur it kā notikusi izrēķināšanās ar krievu pensionāriem. Liecinieki skaidri un gaiši pasaka: viņš vispirms nokrīt uz trotuāra un tad kliedz, ka viņu sit, lai gan policisti tobrīd atrodas uz brauktuves un spiež protestētājus nost no braucamās daļas. Bet Krievijas televīzija jau ir klāt un filmē brēcēju. Inscenējumi ik uz soļa.
To sauc par piekto kolonnu.
Tieši tā! Tāpēc jau bija vajadzīgas visas tās mahinācijas armijas izvešanas laikā. Es stingri uzstājos pret papildu protokolu par militāro pensionāru palikšanu Latvijā. Tas, protams, iespaidoja manu krišanu, maisu problēma bija vajadzīga tikai, lai noformētu manu aiziešanu. Mēs bijām visu jau saskaņojuši ar igauņiem. Pēdējā tikšanās reizē, kad ar Birkavu aizbraucām uz Rūjienu, kur satikāmies ar Igaunijas valdību, es kā ārlietu ministrs teicu, ka mēs gatavojamies Saeimā pieņemt ārvalstnieku likumu – līdzīgi jums. Cik viņi bija laimīgi, ka nepaliks vieni! Uzrakstīju vēstuli Birkavam, tā vairs nav slepena, būs publicēta manā grāmatā. Piedāvāju trīs iespējamus variantus, jo brīdī starp parafētu un parakstītu līgumu ir laiks, kad Saeima var aktīvi darboties, jo Saeimas lēmums ir starptautiski juridiski augstāks nekā parafēts līgums. Kolīdz līgums ir parakstīts, situācija mainās, tad ir otrādi. Bet nekā. Birkavam bija cits plāns: dabūsim Rietumu naudu, veicināsim virsnieku repatriāciju.
Kāda repatriācija, ja Krievija devusi uzdevumu turēt šos priekšlaikus demobilizētos virsniekus Latvijā kā piekto kolonnu! Nevaru piedot ārzemju latviešiem Zviedrijā, lielajiem gudriniekiem ar Anšlavu Eglīti priekšgalā, kas inteliģento un gudro Karlu Biltu nespēja apgaismot un sagatavot. Atbrauc Bilts un pasniedz Birkavam miljonu. Birkavs tāpēc ar vienas balss pārsvaru noturas pie varas, jo, re, tagad būs repatriācijas fonds, un mēs tiksim no krieviem vaļā. Tas vairs nav naivums, tas ož pēc nodevības. Kā var solīt to, kas nenotiks? Daļa naudas aizgāja Skrundas fondā, kāda daļa repatriācijai, taču nelielais aizbrukušo skaits bija kā piliens jūrā.
Vai 9. maijs, pēc kura puse Eiropas nonāca slepkavnieciska režīma varā, patiešām būtu svinama diena? Profesionālie cilvēku šāvēji no NKVD taču turpināja savu darbu arī pēc 1945. gada 9. maija. Un mūsu tautas vēsturē lielākā deportācija notika pēc tā.
Tas ir tikpat pesimistiski kā ar čekas maisiem. Jā, nevajag aizliegt cilvēkiem gremdēties atmiņās, pieminēt bojā gājušos. Pēc analoģijas ar leģionāriem. Taču fakts par uzvaru kā tādu, par gulaga uzvaru pār Buhenvaldi, un šo pieminekli – tas ir mūsu kauna traips. Ja kaut ko mēģināsim darīt ar varu, reakcija būs ne vien no Austrumiem, bet arī no Rietumiem. Teiks: ļaujiet viņiem aiziet, cik tad viņu vairs palicis. Taču tur tagad pulcējas jauni cilvēki. Cerība, ka krievvalodīgie jaunieši laika gaitā kļūs arvien lojālāki, neīstenojās. Jo mācība, ko vairums saņem ģimenēs, un kaimiņvalsts propaganda ir spēcīgāka par jebkādu Latvijas ietekmi.
Pāreja uz mācībām latviešu valodā: vai neatkarīgā valstī tas ir kaut kas ārkārtējs?
Absolūts anahronisms. Par valodas likumu jau 5. Saeimas laikā sākām runāt. Kopš pirmajiem neatkarības atgūšanas gadiem esmu uzrakstījis desmitiem paziņojumu par šo problēmu. Taču Maksis van der Stūls teica to, un tad viņš teica šito. Mēs nepārtraukti esam izjutuši drausmīgu spiedienu gan no Maskavas, gan no Rietumiem.
Kas notiek Rietumos? Un kādu jūs redzat Eiropas Savienības nākotni?
Rietumos liela daļa cilvēku ir dziļi vīlušies politikā, ko iniciē jau minētās starptautiskās organizācijas. Merija Robinsone, ANO cilvēktiesību komisāre, savulaik pārmeta, ka eiropieši izveidojuši cietoksni, kam durvis slēgtas, bet ārpusē mirst tūkstošiem cilvēku, ko Eiropa nelaiž iekšā. Esot jāmaina politika. Bet, mainot politiku, iedzīvojās situācijā, kas izraisījusi lielu berzi pašā Eiropā. Pat Vācija nu jau ir pārliecinājusies, cik bīstama ir šāda atvērto durvju politika. Nepietika ar desmit miljoniem turku, salaida vēl citus. Civilizāciju sadursme, kā tas tika paredzēts, izpaužas arvien spilgtāk un rada augsni radikālam pavērsienam. Savukārt radikāls pavērsiens valstu iekšpolitikā var padarīt šīs valstis nederīgas Eiropas Savienībai. Dod Dievs, lai uzvarētu veselais saprāts!
Arī jūs savulaik esat bijis bēgļa statusā.
Ja salīdzina mūsdienu bēgļus ar latviešiem, kas Otrā pasaules kara laikā bija spiesti pamest tēvzemi un nonāca citās valstīs un kontinentos, atšķirība ir milzīga. Mums nevienam prātā nevarēja ienākt doma diktēt noteikumus, pieprasīt, kur gribam dzīvot, kādos apstākļos, pilsētā vai laukos. Bēgļi bija laimīgi, ka dabūja pajumti, siltu ēdienu un kartītes pārtikai. Bet tagad izvirza prasības: mums pienākas, ja ne, sāksim masveida nekārtības. Neiedomājami!
Kas notiek ar pasauli?
Visa pamatā ir milzu korupcija. Atgriežoties pie filmas “Okupācija”: Eiropas Savienības pārstāvju nostāja pret Norvēģiju (vismaz līdz septītajam turpinājumam) ir absolūti duāla – no vienas puses, jā, mēs jums garantējam aizsardzību, bet aizsūta lidmašīnas bez kaujas ierīcēm. Droši vien turpinājums būs vēl radikālāks, taču tas sasaucas ar īstenību. Te ir gan respekts pret sarūsējušām kodolgalviņām, gan arī tas, ka tirgus ir pāri visam. Ja tas mums ir izdevīgi, lai velns par mazu puiku paliek! Mēs to darīsim! Tā ir reālā politika.
Cik noprotu, esat pabeidzis rakstīt memuārus.
Jā, desmit gadus strādāju, bija brīdis, kad sāku bažīties, vai pagūšu. Bet nu tas ir paveikts. Memuāros ietverti lielie posmi: bērnība, bēgļu gaitas – pusotra gada Vācijā un Sudetijā, tad vidusskolas laiks, augstskola, trīsdesmit gadi medicīnā, vēlāk iesaistīšanās atmodā un Tautas frontē. Un, protams, atbildīgie uzdevumi, saskare ar drausmīgo pret mums vērsto starptautisko netaisnību, kas nenāk tikai no Krievijas, taču Krievija to izmanto.
Sākās jau viss ar Nirnbergu, kur tiesāja tikai vienu kara izraisītāju pusi.
Vēlāk daudzi ārzemju politiķi un vēsturnieki atzina, ka tā bija kļūda, ka vajadzēja arī Krieviju sodīt par noziegumiem pret cilvēci. Pēc tam jau bija par vēlu. Tāpēc šī visatļautības un nesodāmības sajūta.
Rakstu arī par to, ka, protams, ir arī lojāli krievi, taču ne jau vairums. Un tad vēl mūsu pašu iekšējās nodevības.
Jūs esat četrpadsmit gadus jaunāks par Latviju. Kādu jūs gribētu to redzēt?
Man ļoti, ļoti gribētos novēlēt, lai Latvijai būtu mierīgs un sekmīgs turpinājums. Lai cik skeptiski esmu noskaņots, cerēt un vēlēties nav aizliegts. Mens sana in corpore sano – veselā miesā vesels gars. Arī to es Latvijai novēlu. Un lai valsts priekšgalā būtu cilvēks, kas ir ne tikai savas valsts saimnieks, ar to tagad ir par maz, šajā ļoti sarežģītajā viltīgu ideoloģiju un starptautisko attiecību jūklī ir vajadzīgs tāds gars un prāts, kas spēj orientēties, izprast un valsts vārdā atbilstoši reaģēt Eiropas un pasaules mērogā.
Ko darāt brīvajā laikā – ar Anitu, bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem?
Esmu priecīgs, ka mūsu ir tik liels pulks, ka varam satikties un satikt ar visiem, ka esam tuvi un mīlam cits citu. Tas ir pats svarīgākais. Izdarības gan pēdējā laikā man ierobežotas, tīri fiziski. Anita ir daudz aktīvāka. Kopā esam kopš dienas, kad iesniedzām dokumentus Rīgas Medicīnas institūtā. Es atbraucu no Tukuma, meklēju, kur varu piereģistrēties, atveras kādas durvis un nāk ārā skaista meitene. Jautāju viņai, kurā telpā pieņem dokumentus. Ar to brīdi viss sākās. Mans numurs matrikulā bija par vienu zemāk nekā viņas, jo mēs abi bijām sudraba medaļnieki un tos reģistrēja un uzņēma institūtā bez eksāmeniem. Apprecējāmies pirms augstskolas beigšanas, pavisam klusi, nebija nekādu kāzu, par baznīcu nemaz nerunājot. Toties piecdesmit gadus vēlāk, ģimenes drauga Jāņa Vanaga svētīti, mijām Nameja gredzenus, zelta. Tās bija mūsu īstās laulības.
Kas dod spēku izturēt?
Grūti pateikt. Spītība. Kad tā izsīkst, apskatos uz fotogrāfijām kabinetā pie sienas, kur fiksēti mūža nozīmīgākie mirkļi. Tas man tāds garīgs dopings. Nu, un Anita jau arī māk uzmundrināt. Žēl, ka uz kalniem vairs netiekam. Nesen saskaitīju: mums ir bijis prieks un gods slēpot divpadsmit valstīs trijos kontinentos.
Lasi vēl
Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?
