Diāna Jance: Latvija skan un atbalsojas 0
Ir aizsācies mūsu valsts svētku un par Latviju kritušo varoņu, kā arī mūsu mūžībā aizgājušo tuvinieku piemiņas laiks, tādēļ likās interesanti nedaudz atkāpties, paskatoties uz Latviju no malas. Esot mājās, brīžiem pārņem izjūta, ka tik daudz kā trūkst gan ikdienas dzīvei, gan dvēselei – lielākas algas, vairāk siltas rudens gaismas, stiprāka ceļa seguma un smaidīgāku iedzīvotāju.
Skatījumā no tālienes viss izmainās: daudzās citās valstīs pensijas it visiem iedzīvotājiem nemaz nav paredzētas, saule karsē tik ļoti, ka pat krāšņie tropu tauriņi sagurst, platie lielceļi lietojami tikai par atsevišķu samaksu, un ikdienas nogurdinātie garāmgājēji nemaz tik priecīgi viens otram neuzsmaida. Pat mūsu pārceļotājputni augsto dienvidu koku tik līganajos zaros nerod drošību, un mieru savām ligzdām meklē vēsajās Latvijas vasarās.
Vērojot mākoņos ietītās, pirms simtiem gadu kaltās takas augstu kalnos, kur reiz tikai ar izmisumu un spītību varēts uzrāpties, nevar nedomāt, cik smagi strādājot, no debesīm krīt apelsīni, vīnogas un olīvas. Kāds to visu kopj un piegādā ūdeni – tādā augsnē, kur pat zāle neaug.
“Jūs esat no Latvijas?” autobusa pieturā jautāja kāda jauna brīvprātīgā skolotāja no Amerikas. “Reiz manā vidusskolā mācījās Andrejs, kura nākotnes sapnis bija kļūt par Latvijas prezidentu.”
Mēs drusku pasmejamies par šo skolnieka vīziju, bet tai pašā laikā esmu lepna, ka manā dzimtenē tāds sapnis tiešām ir sapņojams.
Mūsu valstī nav ne dižciltīgo, ne kastu sistēmu.
“Reiz ceļoju pa jūsu zemi – tik skaistu un tīru dabu, tik laipnus un izpalīdzīgus cilvēkus neesmu saticis nekur citur,” liekas, nedaudz pārspīlēti saka kāds zemūdens niršanas instruktors Eiropas pašos dienvidos.
Jūtos priecīgi pārsteigta, jo vēl pirms pārdesmit gadiem liela daļa ceļotāju Baltijas valstu atrašanās vietu kartē pat nespēja sazīmēt, kur nu vēl zināt Latvijas vārdu, pa Latviju ceļojot un to iepazīstot.
Tālās zemēs ir saklausījuši un iemīlējuši Latvijas mūziķus, māksliniekus, aktierus un citus kultūras darbiniekus.
Citviet pasaulē ieklausās mūsu vēsturnieku stāstījumos un zinātnieku pētījumos. Latvijas karavīri piedalās vissarežģītākajās misijās daudzās problēmzonās. Mūsu mazo valsti apbrīno un ciena: “Vai tā tiešām ir taisnība, ka no jūsu mazās zemes nāk tik daudz slavenu operdziedātāju?” brīnījās lielas angļu avīzes mūzikas kritiķis. “Kā jūs, latvieši, varat būt tik talantīga tauta?” jautāja mākslas galerijas īpašnieks.
“Šejienes baznīcā vairākas reizes ir dziedājuši kori no Latvijas – tik melodiskas, skaņas un gaišas balsis agrāk nebiju dzirdējusi,” ieraugot pie mūsu ceļojuma somas piesprausto sarkanbaltsarkano karodziņu, pēkšņi paziņo baltā klintī iekaltu namu mazpilsētas satiksmes autobusa vadītāja.
Pārņem sajūta, ka, nākot no šobrīd vēsās, trūcīgās rudens gaismas apspīdētās Latvijas, paveras daudzi ceļi, kurus iepriekš jau ieminuši citi mūsējie.
Labi gan zinu, cik brīžiem mūsu koristiem ir sarežģīti sakasīt naudu ceļojumiem, kuri pavisam nav izklaidējošs pasākums, bet atbildīga Latvijas kultūras un vārda nešana pasaulē. Spēju iedomāties, cik smagi ir latviešu krāšņie vilnas tautastērpi sutīgajā dienvidu saulē. Cik daudz svētīga darba prasa mūsu rakstnieku un kinematogrāfistu un gleznotāju šķietami vieglās popularizēšanas kampaņas. Latvija ir ieskanējusies, skan un atbalsojas.
Un tad pēkšņi manas domas turpina māksliniece Ērika Māldere no Dzērbenes: “Mana laime manā kaktā danco! Un dzīvo Latvijā, pavisam pelēkā rītā spoguļojas ceļmalas peļķu spoguļos, brien rudens lapu okeānos, tek krūmu pārņemtās upītēs, glaužas nepļauto zāļu zemes kažokos, mirdz koku zaru lietuslāšu dimantos, mīļo acis miglā, kas izceļ lielo, diženo. Un sēž Augstajā kalnā un skatās visiem krūmmaļiem pāri, un šiem burtiem un vārdiem nemaz nav īsti aprakstāma.”
Reizēm vispārzināmas lietas ir vērts apdomāt vēlreiz. Un velti ir meklēt Baltijas jūras izskalotos dzintariņus svešas pludmales tumšajos akmeņos.
