Juris Lorencs: Par ko mums stāsta šīs divas karjeras – Rotko un Porziņģa? 0
Daugavpils cietoksnī Marka Rotko mākslas centrā kopš jūlija izstādīti pieci Rotko oriģināldarbi – četri abstrakti gleznojumi un mākslinieka pašportrets.
Lai iekļūtu telpā, kurā tie izstādīti, apmeklētājam jāiet cauri pastiprinātai drošības kontrolei, metāla detektoru ieskaitot. Un nav brīnums – šo piecu gleznu kopējā izsoles vērtība visdrīzāk pārsniedz Daugavpils šī gada budžetu. 2012. gadā “Christie’s” izsolē Ņujorkā Rotko glezna “Oranžs, sarkans, dzeltens” tika pārdota par 87 miljoniem ASV dolāru.
Viena no lielākajām summām, kāda jebkad maksāta par abstraktās glezniecības darbu. Par Rotko mākslu var diskutēt. Dažus tā atstāj vienaldzīgus, citi viņa audeklu priekšā izjūtot kaut ko līdzīgu katarsei. Vienīgais, ko nevar apstrīdēt, ir skaitļi.
Raugoties no tīri finansiāla viedokļa, Rotko ir radījis milzīgu materiālu vērtību. Pēdējos septiņos gados vien viņa pārdoto darbu kopējā vērtība pārsniegusi miljardu dolāru. Amerikas medijos, rakstot par Rotko, parasti teikts – “immigrant from Latvia”. Tātad “ieceļotājs no Latvijas”.
Kaut gan 1913. gada vasarā, kad tobrīd desmit gadus vecais, Daugavpilī dzimušais Rotko (īstajā vārdā Markuss Rotkovičs) kāpa uz tvaikoņa Liepājas ostā un pēc divu nedēļu ilga ceļojuma ieradās Ņujorkā, nekādas Latvijas vēl nebija.
Nebija Daugavpils, bija Dvinska vai Dinaburga. Nebija Liepājas, bija Libava. Līdz Latvijai vēl bija jāgaida pieci gadi. Mēs varam tikai minēt, kas būtu noticis ar mazo Markusu, ja viņa ģimene būtu palikusi Daugavpilī.
Varbūt viņš izskolotos par mākslinieku, bet diezin vai kļūtu par pasaulē pazīstamāko Latvijas teritorijā dzimušo cilvēku. Ļoti iespējams, Rotko kopā ar citiem Daugavpils ebrejiem 1941. gadā tiktu noslepkavots Poguļankas mežā pilsētas pievārtē.
Simtu desmit gadus vēlāk no Liepājas uz Ameriku devās cits Latvijas censonis – Kristaps Porziņģis. Šī gada jūlija sākumā viņš parakstīja jaunu līgumu, saskaņā ar kuru sportists nākamo piecu gadu laikā saņems 159 miljonus dolāru (96 miljonus “uz rokas”).
Par ko mums stāsta šīs divas karjeras – Rotko un Porziņģa? Vispirms jau to, ka Latvija spēj radīt pasaules mēroga talantus. Bet šī zeme reti kad spēj kalpot par pamatu globālas karjeras veidošanai.
Mums nav tik daudz naudas, kā gribētos, nav arī redzamības. Rotko un Porziņģim Latvija tiešām ir par šauru. Kopš 19. gadsimta vidus, kopš nacionālās atmodas sākumiem Latvija ir atdevusi savus cilvēkus citām zemēm un tautām. Vispirms tie bija latviešu zemnieki – kolonisti Sibīrijas plašumos. Ebreju izceļotāji, kuri devās uz Ameriku. Sarkanie strēlnieki.
Boļševiku funkcionāri, kuru pēdas izzuda čekas pagrabos. “Vārpas” kolonisti Brazīlijas džungļos, baltvācu repatrianti. Latviešu karavīri svešu varu uniformās, par kurām taisnojamies vēl šodien. Strādnieki gan pēckara, gan moderno laiku Anglijas fabrikās. Mūsu mākslinieki, mūziķi un sportisti.
Šodien lepnums par aizbraucēju panākumiem jaucas kopā ar nožēlu, skumjām, pat zināmu aizvainotību. Zemapziņu nevilšus urda doma – bet mēs taču esam palikuši.
Varbūt tāpēc ar īpašu prieku varēja lasīt ziņu, ka aizbraucēju un atbraucēju balanss pamazām sākot izlīdzināties. Kaimiņos Lietuvā tas jau esot noticis. Tātad cilvēki sākuši atgriezties. Kādi viņi ir? Un ko viņi dos Latvijai? Par šīm tēmām jau sākušās diskusijas. Dzirdēti uzskati, ka atgriešanās sākšot kaut ko mainīt ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi.
Ka atbraucēji ar savu klātbūtni padarīs ne tikai dzīvākas mūsu pilsētu un ciemu tuksnesīgās ielas, bet arī atnesīs jaunas prasmes, zināšanas, citādu attieksmi pret Latvijā notiekošo. Un, kas zina, varbūt daži no viņiem nonāks politikā. Gribētos cerēt, ka viņi savā spējā lemt būs brīvāki un neatkarīgāki.
Teic, ka atgriešanās varot būt dažāda. Arī garīga, pat virtuāla. Rotko ir atgriezies Daugavpilī ar savu mākslu. Porziņģis – ar izbūvētajiem Liepājas basketbola laukumiem, ar piemēru, kas simtiem puiku un meiteņu motivē treniņiem un ļauj sapņot par līdzīgu karjeru. Un tomēr Latvija nav tikai garīgs jēdziens vien.
Aizvadām valsts svētku nedēļu. Ko tā mums atgādina? Ja 1918. gada 18. novembra vakarā Rīgas Otrā teātra zāle nebūtu pildījusies ar cilvēkiem, nebūtu Latvijas. Ja nebūtu 1919. gada 11. novembra kauju, nebūtu Latvijas. Ka Latvija ir šeit un tagad. Ka Latvija pirmām kārtām ir šeit dzīvojošie cilvēki. Vienīgi žēl, ka tie, kuri līdz galam palikuši uzticīgi šai zemei, par to nereti maksājuši visaugstāko cenu.
