Latvijā ražoti tekstilizstrādājumi sadārdzināsies. Ražotāji norāda – jauns maksājums ir ieviests, bet netiek risinātas esošās problēmas
90
Jau no 1.jūlija Latvijā stājas spēkā tekstilizstrādājumu ražotāju atbildības sistēma. Uzņēmumiem, kas pirmie Latvijas teritorijā pārdod vai savai saimnieciskajai darbībai izmanto tekstilizstrādājumus, būs jāmaksā dabas resursu nodoklis 0,50 eiro par vienu kilogramu. Vai tas nozīmē, ka Latvijā ražoti tekstilizstrādājumi sadārdzināsies? Un vai tas nozīmē, ka mūsu valstī tiks nodrošināt atbilstoša tekstila atkritumu pārstrāde? Noskaidrojam!
Divkosība no likumdevēju puses
Viens no zināmākajiem tekstilizstrādājumu ražotājiem ir uzņēmums “Latvijas Tekstils”, tāpēc sazinājos ar šī uzņēmuma vadītāju Oskaru Polmani, kurš, izdzirdot manu jautājumu, kļūst nedaudz emocionāls.
“Latvijā neeksistē tekstilzstrādājumu pārstrāde kā šķira! Līdz ar to šī nodokļa ieviešana ir bijusi divkosība no likumdevēju puses – tiek ieviests nodoklis, bet netiek ieviesta sistēma, kā tekstils tiek pārstrādāts. Realitātē mēs maksāsim nodokli, bet nekas nemainīsim. No 1.jūlija mēs maksāsim nodokli par to, ka tekstils nonāk atkritumu poligonā – tieši tāpat, kā tas tur nonāca līdz 30.jūnijam. Esmu par to jau gadiem cīnījies,” norāda Oskars.
Viņš esot vērsies pie atkritumu apsaimniekotājiem, meklējot iespējas nodot atkritumus pārstrādei. Pretī tiekot jautāts, cik tonnas atkritumu mēnesī varēs nodrošināt? Bet “Latvijas Tekstila” gadījumā neesot runa par tonnām. Kad tiek piedāvāts sakrāt, sašķirot pa veidiem utt., atkritumu apsaimniekotāji piedāvājot nederīgo tekstilu savākt un… nogādāt uz poligonu. Tad kāda uzņēmumiem ir jēga šķirot?
Vaicāts par tekstila konteineriem, kādi ir, piemēram, pie lielveikaliem, Oskars atklāj, ka arī to saturs nenonākot pārstrādē: “Nezinu, vai cilvēki to nojauš, bet tur arī apakšā ir prozaiska doma.
Uz šiem konteineriem lielākoties tiek norādīts, ka tajos lūgums ievietot tikai derīgu apģērbu, kas vēl piemērots lietošanai. Tas tāpēc, ka šie apģērbi pēc tam tiek eksportēt uz valstīm, kurās klājas grūtāk, kur tās kļūst par “humpalām”.”
Oskars ir novērojis, ka Latvijas sabiedrība kļūst arvien gatavāka šķirot atkritumus, taču tiekam maldināti par šķirošanas jēgu.
Vai kaut kas varētu mainīties nākotnē? “Tuvākā auduma pārstrādes fabrika ir Somijā, bet transportēšana uz turieni būtu pārāk dārga, lai no tās būtu jēga. Latvijā vienīgais variants būtu reģenerācija jeb dedzināšana. Vai tas ir ekoloģiski? Laikam jau prātīgāk nekā uz nezināmu laiku nolikt atkritumu kalnā. Arī reģenerācijas uzsākšanai būtu nepieciešami lieli līdzekļi, par ko pagaidām tikai runā.”
Pārstrādes iespējas ir ierobežotas
Uzņēmumiem būs arī iespēja samazināt nodokļa maksājumu. Uzņēmumi varēs nemaksāt dabas resursu nodokli, iesaistoties tekstilizstrādājumu apsaimniekošanas sistēmā un tādējādi nodrošinot tekstila dalītu savākšanu un sagatavošanu atkārtotai pārstrādei. Šo sistēmu uzņēmums var veidot pats vai tas var noslēgt līgumu ar kādu no ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumiem, piemēram, “Zaļo jostu”, kas veido, uztur un nodrošina tekstila savākšanu, tai skaitā šķiroto atkritumu pieņemšanas infrastruktūru, kā arī veic vides izglītības aktivitātes.
Vaicājām SIA “Zaļā josta” tirdzniecības vadītājam Mārtiņam Eglītem, kur nonāks sašķirotie tekstilizstrādājumu atkritumi? Vai tiek domāts par to pārstrādi?
Viņš skaidro, ka Latvijā līdz 2023. gada 1. janvārim bija jāizveido dalītas savākšanas sistēma tekstilizstrādājumiem. Realitātē tas nozīmē, ka ir izvietoti konteineri tekstila šķirošanai un atkritumu apsaimniekotāji īstenoja sabiedrības izglītošanas aktivitātes. Tomēr salīdzinoši liela daļa tekstila arvien nonāk poligonā.
“Šobrīd Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas Savienības valstīs, galvenais fokuss ir uz tekstilizstrādājumu dalītu vākšanu un atkārtotu izmantošanu; ja tos nevar atkārtoti izmantot materiāla stāvokļa dēļ, tad – reģenerācija vai absorbentu ražošana.
Ļoti vēlamais virziens būtu arī pārstrāde, lai mazinātu pirmreizējo izejvielu ieguvi un nozares kopējo ietekmi uz klimatu. Tomēr patlaban gan Latvijā, gan citviet pasaulē tekstila pārstrādes iespējas ir ierobežotas.
Vienlaikus pēdējos gados daudzviet Eiropā tiek aktīvi strādāts pie tehnoloģiju izpētes, attīstīšanas un ieviešanas, kas ļautu nošķirt šķiedras pārstrādei. Tieši pārstrādes kapacitātes audzēšana un efektīva “no šķiedras līdz šķiedrai” pārstrāde ir viens no izaicinājumiem izejvielu atkārtotā izmantošanā.
Līdz ar to patlaban Latvijā ražotāju atbildības sistēmas dalībnieka galvenais ieguvums ir samazināts dabas resursu nodokļa maksājums, tāpat, noslēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu, piemēram, “Zaļo jostu”, būs kāds, kurš ražotāja vai importētāja vietā nodrošinās tekstila savākšanu, šķirošanu un sabiedrības izglītošanu. Šī sistēma ir primāri orientēta uz tekstila atgūšanu kā tādu, mazāk uz to, lai uzlabotu kvalitāti vai motivētu ražotāju domāt par investīcijām pārstrādē vai ierobežotu mazāk kvalitatīva produkta ieviešanu,” situāciju skaidro Mārtiņš no “Zaļās jostas”.
Cenas palielinājums būs?
Sazinājos ar vēl kādu uzņēmēju – SIA “New Rosme” valdes locekli Edgaru Štelmaheru. Vaicāju viņam, vai un cik lielā mērā galaprodukta cenu varētu ietekmēt jaunais maksājums, jaunās sistēmas ieviešana. “Tekstilizstrādājumu ražotāju atbildības sistēma varētu palielināt veļas komplekta cenu par 0,1-0,2 eiro, kopējam peldkostīmam dēļ lielāka svara cenu palielinājums varētu būt līdz 0,3 eiro.”
Savukārt Oskars no “Latvijas Tekstila” norāda, ka pagaidām cenu palielinājumu neplāno, pagaidām to plānots segt no peļņas. Arī ilgtermiņā šī nodokļa ietekmi uz cenām viņš uzskata kā reālu, taču nenozīmīgu.
Edgars līdzīgi kā Oskars uzskata, ka par nozari ir jādomā un jārūpējas kopumā, jo problēmas ir samilzušas:
“Šodien Latvijā ieved milzīgu apjomu lieto “second hand” apģērbu. Šis apjoms pārsniedz valstī saražotā tekstila apjomu. Starpība starp valstī saražoto un eksportēto tekstilu un ievesto lietoto apģērbu apjomu gadā ir aptuveni 15 tūkstoši tonnu. Faktiski mēs esam kļuvuši par attīstītu valstu lietoto apģērbu izgāztuvi.
Šī būtu galvenā problēma, kura būtu jārisina, nevis jāapliek vietējos ražotājus ar papildu izmaksām, kuras potenciāli var ietekmēt konkurētspēju. Diez vai Ķīnas interneta veikalos nopērkamajai veļai tiks pievienotas tekstila apsaimniekošanas izmaksas. Man arī nav līdz galam skaidrs, kas notiks tālāk ar savākto tekstilu, Baltijā lietota tekstila pārstrādes rūpnīcu nav.
Dabīgās šķiedras, kurām nav ķīmisko piejaukumu, varētu salīdzinoši vienkārši pārstrādāt, bet tādu apģērbu ir ļoti maz. Mūsdienīgajam apģērbam bieži ir pat līdz 4-5 šķiedru kombinācijas, tajā skaitā no naftas produktiem sintizētie elastāni, poliesteri un poliamīdi. Man šobrīd nav informācijas, ka kaut kur tiek veiksmīgi pārstrādāti šādi augsti tehnoloģiski materiāli, līdz ar to es varētu apšaubīt šādas sistēmas efektivitāti esošajā kārtībā. Mēs to redzam kā kārtējo birokrātisku izmaksu pozīciju kaut kādu regulu izpildei.”
