“Jaunumi” no Vācijas 3
Salīdzinājumā ar attīstītajām valstīm investīciju apjoms rūpniecībā Padomju Savienībā bija relatīvi mazs. Investīcijas Latvijas rūpniecības tehnoloģijās pirmajos pēckara gados, pēc 1945. gada, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija daudz mazākas salīdzinājumā ar investīcijām Krievijā un ”vecajās” republikās. Kategoriski noraidāma joprojām izplatītā staļiniskās propagandas versija par it kā lielajiem kapitālieguldījumiem Latvijas ”industrializēšanā”. Laikā no 1946. līdz 1953. gadam kapitālieguldījumi Latvijas rūpniecībā veidoja 155,4 miljonus rubļu (1964. gadā publicētā oficiālā statistika). Tie bija tikai 0,43% no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā šajā laikā. Staļina periodā mazie kapitālieguldījumi rūpniecībā Latvijā izpaudās kā papildu darbinieku pieņemšana bez jaunu iekārtu uzstādīšanas vai ar minimālu to papildinājumu. Tas bija vērojams visās lielajās pirmskara rūpnīcās – VEF, ”Rīgas vagonu rūpnīca”, ”Rīgas Audums”, kā arī praktiski visās vidējās un mazajās ražotnēs. Plaši izmantoja strādāšanu vakara un nakts maiņās.
Liela daļa jaunuzstādīto iekārtu patiesībā bija pirmskara izcelsmes, no karu zaudējušās Vācijas reparāciju veidā ievestas, fiziski un morāli novecojušas. Tādas lielā skaitā uzstādīja Rīgā un citviet PSRS. Padomju Savienībā izgatavotie rūpnīcu darbagaldi parasti kvalitātes ziņā atpalika no Rietumu analogiem. Kopumā tas viss veicināja Latvijas rūpniecības atpalikšanu no Rietumiem, kur pēckara gados veco tehniku strauji nomainīja ar modernākām izstrādnēm. Kaut Hruščova un Brežņeva laikos investīcijas palielinājās, tās joprojām palika nesamērīgi mazas, un Latvijas rūpniecības tālākā tehnoloģiskā atpalicība no pasaules standartiem turpināja augt.
Īpaši pirmās pēckara piecgades laikā no 1946. līdz 1950. gadam tieši rūpniecība bija tā nozare, kurā krasi pastiprinājās vācu okupācijā pabijušo PSRS Eiropas daļas teritoriju reģionālā disproporcija. Vairāk vai mazāk normāli rūpniecība darbaspēka nodrošinātības ziņā attīstījās Ukrainā, Baltkrievijā, Lietuvā. Latvijā un Igaunijā savukārt notika nenormāli strauja rūpniecības ekstensīvā paplašināšana darbaroku pārpilnības dēļ, kamēr Krievijas Federācijas rietumu apgabalos un tā sauktajā Nemelnzemes joslā darba roku trūkuma dēļ rūpniecības attīstības gaita ritēja nenormāli lēni. Pēdējās uz visiem PSRS pastāvēšanas laikiem izvērtās par rūpnieciskās un lauksaimnieciskās atpalicības teritorijām. Nenormālo darbaspēka pārpilnību Latvijā radīja lielais ekonomisko bēgļu skaits no Rietumkrievijas apgabaliem. Vislielāko pieaugumu strādājošo skaitā Latvijas rūpniecībā veidoja ekonomiskie bēgļi no Krievijas kolhoziem. Rūpniecības produkcijas izlaides palielinājums Latvijā visvairāk tika panākts ar strādājošo skaita pieaugumu. Tajā pašā laikā ārpus Baltijas, citviet Padomju Savienībā, rūpniecības uzņēmumiem darbaroku trūka. Baltkrievijā 1940. gadā rūpniecībā strādāja 394 tūkstoši iedzīvotāju, 1950. gadā – 346 tūkstoši. Ukrainā – 2,614 miljoni un attiecīgi 2,509 miljoni. Bet karadarbības visvairāk skartajās Krievijas Federācijas teritorijās rūpniecībā nodarbināto skaita samazinājums bija daudz lielāks, tāpat pirmās pēckara piecgades uzdevumi rūpniecībā šajos apgabalos netika izpildīti vēl lielākā mērā nekā Ukrainā un Baltkrievijā. Iedzīvotāju skaits Latvijai tuvākajos Krievijas Federācijas depresīvajos reģionos – Pleskavas, Novgorodas, Kaļiņinas, Smoļenskas apgabalos – pēc kara radikāli saruka. Pleskavas apgabalā no 1,550 miljoniem 1939. gadā 1951. gadā bija atlikuši 1,043 miljoni, bet 1985. gadā iedzīvotāju skaits tur saruka līdz 843 tūkstošiem. Novgorodas apgabalā dinamika bija 1,152 miljoni (1939), 737 tūkstoši (1951) un 745 tūkstoši (1985); Kaļiņinas (Tveras) apgabalā – 2,489 miljoni (1939), 1,891 miljons (1951), 1,645 miljoni (1985); Smoļenskas apgabalā – 1,984 miljoni (1939), 1,220 miljoni (1951), 1,141 miljons (1985).
Latvijas rūpniecība Otrā pasaules kara laikā cieta mazākā mērā nekā Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas teritorijās, kur karadarbība pilsētās risinājās daudz intensīvāk. Pēckara piecgades samērā vieglos uzdevumus Latvija varētu izpildīt arī ar vietējo darbaspēku, kā tas notika, piemēram, pat pēcblokādes Ļeņingradā vai pēckara Lietuvā. Lietuvā atšķirībā no Latvijas un Igaunijas no Krievijas atbēgušajiem nebija gandrīz nekādu izredžu lielākā skaitā iekārtoties pilsētu jau tā mazajās un kara laikā vēl vairāk sarukušajās apdzīvojamajās platībās.
