Plastmasas laivu būve pieder pie tradic

ionālajām valsts ražošanas nozarēm. Jau pirms neatkarības bija laivu fabrika “Dzintars”, bija kolhoza “Uzvara” stiklaplasta izstrādājumu iecirknis, no kura nācis viens no maniem šodienas sarunas biedriem Aivars Kiršfelds (vēlāk “Ego”, tagad “Dole Marine” vadītājs).

Lasītākie

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Kokteilis

Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4

Kokteilis

VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus

Lasīt citas ziņas

Interese par savdabīgajām tehnoloģijām un romantiskajiem produktiem saglabājas arī jaunajā gadu tūkstotī, arī krīzes laikā. Otrs izvēlētais konsultants Aldis Kunšteins savu “Amberlat” dibinājis tikai pirms gadiem pieciem. Un atkāpties netaisās. Lai gan…

Mazs tirgus – 
tas vēl maigi teikts

A. Kiršfelds: “Grūti pateikt, cik jaunu laivu gadā valstī tiek iegādāts. CSDD statistika rāda niecīgus skaitļus, bet tā nav pilnīga, jo airu laivu (dzinējs līdz 5 ZS) drīkst nereģistrēt. Ražotāju statistika parasti tenku līmenī un pārspīlēta – neviens taču negrib sevi vāju rādīt. Atliek minēt – 1000 jaunu laivu gadā laikam ir tikai sapnis. Tātad kur tad to ļoti vajadzīgo peļņu lai rauj?

Veselam

“Zēna mamma jutās pat nedaudz neērti…” – kāda sirds ārsta varoņstāsts, glābjot bērna dzīvību

Valsts kancelejā apvienos divus departamentus – direktors darbiniekus sola neatlaist, tomēr daudzi atlūgumus raksta paši

Kongresu nams mainīsies līdz nepazīšanai – priekšlaukumā vairs nebūs stikla piramīdu, uz jumta taps plaša terase

Populārākā Latvijā ir “Pella”, dažādas modifikācijas. To taisa visi, kam nav slinkums. Kaut cik nopietnās darbnīcās, garāžās, pagrabos. Taisa biezāku un stipru, taisa mazliet plānāku un tātad lētāku. Nodzen cenu līdz Ls 230, reizēm pat zemāk. Pat ja peļņa šādā cīniņā saglabājas Ls 30 līmenī, bet gada apjoms tikai trīsciparu skaitlis, pietiekamas finanšu rezerves attīstībai uzkrāt nav iespējams. Kaut cik glābj eksports.

Cītīgi strādājot skandināvu izstādēs un ar viņu tirdzniecības starpniekiem, mēs pašlaik vairāk eksportējam nekā pārdodam Latvijā. Sevišķi dārgākajās laivu kategorijās. Jauni kuteri, piemēram, pērn Latvijā reģistrēti tikai daži. Šogad mēs uzbūvēsim kādus 40, un nez vai mājās 10 paliks.”

A. Kunšteins: “Mūsu tirgus proporcijas ir mazliet citādas. Mēs apzināti pagaidām neesam lauzušies ne skandināvu tirgū, ne tradicionālo “ķīļa laivu” (tādas būvē Kirš­felda uzņēmums) sacensībā. Mēs būvējam “trimarānus”, laivas ar diviem izteiktiem sānu ķīļiem un platāku vidējo. To stiprību nodrošina nevis korpusa biezums (vai dubults korpuss), bet ģeometrija un putas ķīļos. Rezultāts – 430 cm gara “Amber” ir par 30 kg vieglāka (90 kg) nekā tikpat liela ķīļa laiva. Tā ir vieglāk transportējama, ļoti stabila un ekonomiska uz ūdens.

Klienti stāsta, ka mazākās (310 cm) “uz glisi” esot dabūjuši pat ar 5 ZS motoriņu. Aptuveni 70% saražotā paliek Latvijā, galvenās eksporta valstis – Lietuva un Igaunija. Bet uz Skandināviju nu jau arī skatāmies un speciāli tai gatavojam “ķīļa laivas” modeli. Arī par lielo trimarānu “Amber 600″, kura pirmais eksemplārs drīz būs gatavs, viņi interesējas.”

Kam tā peļņa vajadzīga?

A. Kiršfelds: “Pirmā laivu būves specifika, kas prasa naudas uzkrājumus, ir sezonalitāte. Mums ir 14 darbinieki, kurus visiem spēkiem pūlos nodrošināt ar algu arī ziemā. Jo citādi viņi izklīdīs, atradīs citu darbu tuvāk mājām (darbinieku pārvietošanās izdevumi, izvietojot ražotnes lētākās vietās ārpus lielām pilsētām, ir jauna un asa problēma). Citus atrast un izmācīt būs ļoti grūti. Sevišķi smalkam darbam pie kuteriem.

Pašlaik nevaram atļauties investēt ne tikai jaunu modeļu izstrādē (un – godīgi – nav jau arī īpaši vajadzīgs, jo izvēle Latvijā jau tagad pietiekami liela), bet arī populāru laivu formu atjaunošanā. Ja lielāko “Ego”, piemēram, pieprasa tikai divi klienti mēnesī, formas remonts būs nerentabls un to pagaidām atliekam.

Nevaram atļauties palielināt darbinieku skaitu. Ļoti vajadzētu labu ražošanas vadītāju, lai pats vairāk varu pievērsties stratēģiskiem jautājumiem…”

A. Kunšteins: “”Amberlat” ražotne ir Madlienā, un problēmas līdzīgas. Savus astoņus strādniekus pa ziemu pagaidām uzturēt neesmu spējis. Mācām ik gadu no jauna…

Un jaunie modeļi, protams, prasa naudu, kura plūst pārāk lēni. Tas pats “600” zvejas kuģis – šādu izmēru matrica vairs nav pārvietojama ar roku spēku, būvējam vinču sistēmu, lēni būvējam, kas padara potenciālos klientus aizdomīgus un skeptiskus.”

Jaunas tehnoloģijas

A. Kiršfelds: “Darbaspēka atdevi varētu palielināt un produkta materiālietilpību samazināt, ja mēs spētu vairāk palīdzēt Latvijas zinātniekiem, kuri strādā pie klasiskās stiklaplasta līmēšanas procesa pilnveidošanas. Ir tādi. Ir pie apvāršņa “nano” procesi, kuri vēlāk varētu būt ekonomiski izdevīgi. Ja naudas trūkuma dēļ nenogulēsim…”

A. Kunšteins: “Mēs esam iegādājušies iekārtu, kas spēj gatavot stiklaplasta kārtu bez tradicionālā auduma. Tāda savdabīga pistole miksē sveķus, cietinātāju un stiklašķiedras auklu. Pūt formā! Ja proti. Te ar gadījuma strādnieku neiztiksi.”

Kā nenopirkt 
sliktu laivu?

A. Kunšteins: “Latvijā diemžēl nav stabilu ūdens drošības tradīciju. Un slikta laiva ir bīstama laiva. Sevišķi, ja brauc tālu no krasta un gadalaikā, ka ūdens temperatūra pat labam peldētājam būs liktenīga pārdesmit metros. Vienalga – “Ego”, “Pella”, “Astra”, “Amber” vai citas, bet obligāti ar drošības sertifikātu. Tam būtu jākļūst par likumu. Ar sertifikātu, kuru nav parakstījis tikai pats laivas būvētājs, bet atzinusi arī starptautiska kontrole. (Gan “Doles”, gan “Amberlat” ražojumus pārbaudījis vācu eksperts.) Šādas laivas negrimst. Ne tikai negrimst, bet to borti vienmēr paliek virs ūdens. Tās ir pietiekami izturīgas, lai netiktu salauztas, nelaimes brīdī histēriski ķepurojoties.”

Latvijā pirmoreiz reģistrētu mazizmēra kuģošanas līdzekļu skaits

Airu laivas (TOP 5 un pavisam)

Motorlaivas (TOP 5 un pavisam)

Kuteri (TOP 3 un pavisam)

Statistikas dati nepārprotami ierosina nākamo laivu tematu – skaidri redzams, ka motorlaivu klasē par nepārprotamiem līderiem kļuvuši dažādi piepūšamie kuģīši (“Bush”, “Dulkan”), arī Latvijā ražoti, jo laikam jau bargas ekonomijas apstākļos makšķerniekam ir ļoti pievilcīgi. Avots: CSDD