Latvija pilna dzīvu vecāku bāreņu 2
Sirdi plosošais teiciens par dzīvu vecāku bāreņiem neattiecas tikai uz cilvēkiem vien, kaut, protams, citās jomās tas galvenokārt rada praktiskas un intelektuālas grūtības, nevis emocionālus pārdzīvojumus. Par savā ziņā dzīvu vecāku bāreni kļūst ikviena fotogrāfija un aforisms, kuru 21. gadsimta digitālajā pasaulē kāds ir ielicis sociālajos tīklos, nenorādot tā autorību. Pašam autoram kādā brīdī var nākties atklāt – viņa noķertais mirklis bijis tik veiksmīgs, ka fotogrāfija aplidojusi interneta plašumus, vairākkārt atgriežoties pie darba radītāja, un neviens pat nenojauš, kura precīzā acs un roka to iemūžinājusi.
Tāpat ar darbiem, kuru autors nezināms, ir pilnas Latvijas muzeju krātuves. Šis jautājums, par kuru jau vairākkārt no vairākiem aspektiem esmu rakstījusi, mirkli pirms Latvijas valsts simtgades šķita vēlreiz aktualizējams – arī kā zināma atvainošanās, ka, nākamajā gadā par atsevišķiem valsts liktenī nozīmīgiem notikumiem rakstot, ilustrācijai nāksies izmantot sen redzētas fotogrāfijas. Nav tā, ka nebūtu citu materiālu, taču izmantotāju rokas ir saistītas, jo nav zināmi to autori. Tā kā simtgadē atšķirībā no ikdienas vēstures materiāliem, iespējams, pievērsīsies arī cilvēki, kuri to ikdienā nedara, vērts atcerēties pamatlietas, kuras neievērojot varat neviļus kļūt par likumpārkāpēju.
Ar atpakaļejošu spēku
Pēc Autortiesību likuma autoram ir pilnas tiesības uz saviem darbiem. Proti, tikai autors var dot atļauju sava darba izmantošanai, un autoram, kā arī viņa mantiniekiem 70 gadus pēc autora nāves ir tiesības uz taisnīgu atlīdzību par darba izmantošanu. Tas izklausās nenoliedzami taisnīgi, un nevarētu būt nekādu iebildumu, ja vien spēkā esošie autortiesību likumi absurdā kārtā nebūtu ar atpakaļejošu spēku. Proti, tie attiecas ne tikai uz autoriem, kuri rada visdažādākos darbus patlaban vai darīja to likuma spēkā stāšanās brīdī, bet arī uz visiem darbiem, kuri tikuši radīti visā cilvēces vēsturē vai vismaz pēdējos 150 gados. Jo uz darbiem, kuru autors ir zināms, autortiesības attiecas 70 gadus pēc autora nāves, bet, piemēram, fotogrāfijām, kurām nav zināms autors vai arī autora nāves gads, autortiesības beidzas tikai pēc 150 gadiem no brīža, kad fotogrāfija tapusi. Tas nozīmē, ka daudzas fotogrāfijas nevarēs publicēt arī uz Latvijas valsts 150. dzimšanas dienu, kad iespējas noskaidrot to autorus būs vēl niecīgākas nekā šobrīd…
2012. gadā, izprotot grūtības, kādas rodas ar nezināmu autoru darbu izmantošanu atmiņas institūcijās – muzejos un bibliotēkās –, Eiropas Savienība pieņēma t. s. bāreņdarbu direktīvu un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja paspārnē ieviesa ES līmeņa datubāzi. Teorētiski šajā bāzē būtu jānonāk ziņām par visiem darbiem, kuru autors ir meklēts, nav atrasts, tādēļ darbu var atzīt par bāreņdarbu un noteiktos veidos izmantot. Praktiski datubāzē tiek iekļauti ļoti ierobežoti darbu veidi, kas atbilst stingriem kritējiem, no kuriem galvenais – darbam jābūt tikušam publicētam, un tas nevar būt vizuāls darbs. Proti, fotogrāfijas un gleznas pēc pašreizējās ES un Latvijas likumdošanas vispār nevar tikt atzītas par bāreņdarbiem.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Digitālās bibliotēkas projektu vadītājs Jurģis Īvāns, kurš ievada Latvijas bāreņdarbus ES datubāzē, min trīs problēmas ar darbiem, kuriem nav zināms autors: ne visus no tiem var uzskatīt par bāreņdarbiem, nepieciešama ļoti sarežģīta, laika un citu resursu ietilpīga autora meklēšana, savukārt pat tad, ja darbs tiek pasludināts par bāreņdarbu, tā lietojums ir ļoti ierobežots. “Institūcija, kuras krājumā darbs glabājas un kura veikusi meklēšanu, drīkst to digitalizēt, kataloģizēt, iekļaut individuālā kolekcijā, kuru publika varētu apskatīt. Bāreņdarbu nevarētu ne drukāt, ne izmantot plakātos, to nevarētu arī iespiest vai pārraidīt plašsaziņas līdzekļi.”
Tiesa gan, atsevišķās Eiropas valstīs likumi mazliet atšķiras. Tā, piemēram, Lietuvā Autortiesību likums paredz, ka arī nepublicētu darbu drīkst atzīt par bāreņdarbu. Ungārijā licenci izmantot bāreņdarbus izsniegusi šīs valsts autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija – mūsu AKKA/LAA analogs. Šonedēļ Jurģis Īvāns dodas uz Eiropas Parlamenta Autortiesību daļu diskutēt par bāreņdarbiem, jo tieši šobrīd notiek diskusijas par jaunu regulējumu. “Mēs gribam panākt, lai bāreņdarbu regulējums tiktu attiecināts uz komercapritē neesošiem darbiem – tas ir jautājums, par kuru runā ES līmenī,” norādīja Īvāns. Savukārt Kultūras ministrija (KM) novembra beigās saņēmusi LNB ierosinājumu attiecināt bāreņdarbu regulējumu arī uz fotogrāfijām un vizuāliem darbiem. “Šo ierosinājumu nākamā gada sākumā plānots izvērtēt KM vadītajā Autortiesību likuma darba grupā,” norāda KM Autortiesību nodaļas vadītāja Ilona Pētersone.
Rūpīgā meklēšana – pašu lietotāju rokās
Lai darbu atzītu par bāreņdarbu, institūcijai, kuras krājumā tas glabājas, jāveic tā saucamā rūpīgā meklēšana, proti, jāsazinās ar profesionālajām organizācijām un biedrībām, kuras varētu ko zināt par konkrēto darbu. Nelaime tikai tā, ka lielākoties pašas institūcijas, kuru krājumos ir darbi ar nezināmu autorību, ir arī kompetentākās jautājumā par iespējamo autoru. Proti, ja Rakstniecības un mūzikas muzeja, Fotogrāfijas muzeja vai Kino muzeja krājuma glabātājs nav pats atklājis kāda 20. gadsimta sākumā tapuša manuskripta vai fotogrāfijas autoru, ir ļoti neliela iespēja, ka to varētu zināt AKKA/LAA, Rakstnieku savienība vai Latvijas Radošo savienību padome. Tomēr, lai darbu oficiāli atzītu par bāreņdarbu, meklētājam jāapstaigā tās visas un ne tikai. Tieši tas pats ceļš jāveic ikvienam, kurš vēlētos fotogrāfiju, notis, manuskriptu vai jebko citu izmantot nosacīti komerciāliem mērķiem.
Latvijas autoru biedrība “Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība” (AKKA/LAA) komunikāciju speciāliste Ieva Kolmane uzsver: izmantotāja pienākums ir minēt autora vārdu. Ja veikta rūpīga meklēšana un autoru uzzināt tomēr nav iespējams, no likuma viedokļa vispareizāk norādīt “Autors nezināms”.
Veidojot virtuālo Aspazijas un Raiņa muzeju Lugāno (arlugano.lv), ar fotogrāfiju autorību vai, precīzāk, tās trūkumu, ļoti tieši saskārās muzeja idejas autore Ilma Elsberga. Vietnē redzams, ka daudzām fotogrāfijām klāt norāde “Autors nezināms”. Iepriekš nezināmu autoru viņai atrast izdevies tikai vienai fotogrāfijai, un tam nācies ņemt palīgā Šveices arhīvus un datubāzes. Savukārt, lai varētu likumīgi ievietot virtuālajā muzejā Niklāva Strunkes gleznu, Ilma Elsberga veikusi īstu detektīva darbu, meklējot Zviedrijā dzīvojošo gleznotāja dēlu Lari Strunki, lai lūgtu viņa atļauju. Pārējām fotogrāfijām, kuru autors nav zināms, pēc konsultācijām ar Rakstniecības un mūzikas muzeju pievienota norāde: “Autors nezināms”.
Jurģis Īvāns piekrīt: nezināma autora meklēšanas ceļš ir ļoti sarežģīts. “Ja autoru nezina AKKA/LAA, jāvēršas vēl aptuveni 14 avotos, galvenokārt tās ir profesionālās organizācijas. Daudzām nelielajām organizācijām pašām trūkst resursu un zināšanu autoru meklēšanā, tas nozīmē, ka tās vairākkārt jāapmeklē, parasti bez rezultātiem.”
Tieši sarežģītais meklējumu ceļš ir iemesls, kādēļ tas tik reti tiek iets. Jautāta, cik bieži AKKA/LAA vēršas cilvēki, kuri meklē nezināma darba autoru, Ieva Kolmane atbild – iespējams, pāris reizes gadā. Savukārt pati AKKA/LAA galvenokārt meklē autorus, kuru vārdi ir zināmi, bet kuru kontaktu nav biedrībā, lai arī viņi saņemtu autoratlīdzību par izmantotajiem darbiem. Starp citu, ja kādreiz jel ko esat uzņēmis, uzrakstījis vai ieskaņojis, vērts ieskatīties AKKA/LAA mājaslapā: tajā publicēts izsmeļošs visu meklējamo autoru saraksts.
Līdzīgi arī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Rīgas Kino muzejs lielākoties zina filmu fotogrāfu vārdus, taču ir vairāki autori, ar kuriem nav iespējams sazināties, jo viņu vai viņu mantinieku kontakti nav zināmi. Atbildību par darbu izmantošanu tādējādi uzņemas izmantotājs.
Izturēties pret darbiem atbildīgi
Ieva Kolmane uzskata – uz fotogrāfijām, visticamāk, netiks attiecināts bāreņdarbu statuss, jo šī veida darbu ir neaptverams apjoms. Eiropā ir atsevišķa gleznu datubāze, un, ticams, tāda varētu tikt ieviesta arī Latvijā, taču fotogrāfijas ir 21. gadsimta terra incognita. “Katrs autors jau grib, lai viņa darbus izmanto, tāpēc būtu vienmēr jādomā par to, lai to iespējamie izmantotāji varētu autoru noskaidrot un ar viņu sazināties. Atbildīgi fotogrāfi liek savus attēlus mājas lapās, bet nodrošinās, lai tos nevar paņemt, jo augstas raudzes fotogrāfiem ir svarīgi, lai attēls tiktu iespiests maksimāli kvalitatīvi. Tāpat daudzi mūziķi neļauj ierakstīt skaņdarbus koncertos, lai saglabātu precīzu kvalitāti,” norāda Kolmane.
Protams, vēl sarežģītāka situācija ir ar audiovizuālajiem darbiem, kuriem vairāk par vienu autoru, un tādā gadījumā var arī izveidoties situācija, ka viens autors savu darbu atļauj izmantot, bet otrs – ne. Arī tad, ja autortiesību mantinieki nav nokārtojuši mantojumu un viņiem ir domstarpības par tā publiskošanas nosacījumiem – jo autortiesības likumā pielīdzinātas jebkurai kustamai mantai –, potenciālajiem izmantotājiem radīsies sarežģījumi.
Tomēr uz jautājumu, vai Rietumos akceptētā autortiesību sistēma nav izveidota ačgārni un vai nebūtu pareizāk izveidot datubāzi, kurā ikviens autors var ierakstīt kā aizsargājamus tos savus darbus, kas viņam šķiet gana vērtīgi, Ieva Kolmane atbild noraidoši: “Iedomājies autoru, kurš savus darbus nekad nav uzskatījis par vērtību – kā tas bijis, piemēram, ar Jāni Steiku vai “Happy Birthday to You” autoru. Autortiesību bezgalības balvā vai ik gadu kāds autors brīnās, kādēļ, viņaprāt, maznozīmīga dziesmiņa kļuvusi tik pieprasīta. Rietumu autortiesību likumi lielā mērā seko pieņemtajai praksei, un prakse ir tāda, ka autoram ir visas tiesības noteikt sava darba izmantojumu.”
ATSLĒGVĀRDI
Bāreņdarbi – tikai darbi, kuriem nav zināms autors, bet kuri kādreiz tikuši iespiesti.
Par bāreņdarbiem nevar atzīt vizuālus darbus.
Pat tad, ja nezināmas autorības darbam piešķir bāreņdarba statusu, tā izmantošana ir ļoti ierobežota.
