Latvijā par “vēsturnieku” var pasludināties jebkurš 0
Nevienu nesauks par ķirurgu, ja viņš māk daudzmaz veikli sagriezt gaļas gabalus gulašam. Viņš drīzāk varētu pretendēt uz miesnieka titulu, lai gan arī to vēl vajadzētu apliecināt. Tāpat, ja pēc grādīgās dziras lietošanas kādam uznāk dziedamais, mūziķa godu viņš labākajā gadījumā var izpelnīties tikai pudeles brāļu kompānijā. Taču pasludināties par “vēsturnieku”, kā izrādās, ir vienkāršāk par vienkāršu.
Ziņu aģentūra LETA paziņojusi, ka “vairāki krievu vēsturnieki Latvijā protestē pret Djukova un Simindeja pasludināšanu par nevēlamām personām”. Šo vēsti nekritiski pārpublicēja arī mūsu vadošie interneta portāli. Minētie “krievu vēsturnieki Latvijā” ir Vlads Bogovs, Igors Gusevs un Viktors Guščins – trijotne, par kuru daudzi Latvijas žurnālisti, šķiet, nemaz nav dzirdējuši (Arnis Krauze LTV “Panorāmā” to publiski vaļsirdīgi atzina). Plašāku iespaidu par viņu “daiļradi” var gūt, regulāri lasot krievu valodā iznākošās avīzes, taču tad ātri vien atklāsies, ka tas, ar ko nodarbojas minētie biedri, nav vis vēsture, bet propaganda. Un tās mērķis nav vis kaut kāda objektīva pētniecība, bet politiskais pasūtījums, kas ļauj uzturēt dzīvas impēriskās idejas.
Nav nekāds brīnums, ka tieši šie cilvēki metušies aizstāvēt Djukovu un Simindeju, kurus Latvijas Ārlietu ministrija iekļāvusi tā sauktajā melnajā sarakstā, jo visi viņi ēd no viena un tā paša katla. Savā ziņā to dara arī, piemēram, “Saskaņas centra” līderis Jānis Urbanovičs, kurš kopā ar domubiedru no Krievijas Igoru Jurgenu izdevis “vēstures” grāmatu “Nākotnes melnraksti”. Tomēr Urbanovičs vēl cenšas darboties ar smalkāku kaltiņu, bet trijotne bez ceremonijām tēš ar cirvi.
Vispazīstamākais no domubiedriem ir Viktors Guščins, kurš ik pa laikam nāk klajā ar skandaloziem pret Latviju vērstiem izteikumiem. Nereti pat tādiem, kurus varētu uzskatīt par naida kurināšanu un vēršanos pret valsts neatkarību un teritoriālo vienotību, tomēr drošības iestādes pret to izturas iecietīgi. Tā, piemēram, “PCTVL” biedrs un Krievijas “tautiešu kustības” aktīvists Guščins paziņojis, ka Krievijai “pret Baltijas valstīm vajadzētu izmantot pieeju, kas pārbaudīta Abhāzijā un Dienvidosetijā” (“Čas”, 2010. gada 8. novembris).
Taktika ir šāda – izsniegt desmitiem tūkstošu Krievijas pasu un vēlāk veikt militāru agresiju, aizbildinoties ar “nepieciešamību aizsargāt ārzemēs dzīvojošos Krievijas pilsoņus”.
Guščina pēdās cītīgi min arī Vlads Bogovs, kurš izcēlies ar savu nicinošo attieksmi pret Latvijas kultūru, bet Igors Gusevs raujas vaiga sviedros, lai pierādītu, cik daudz Latvijas vēsturē nozīmē Krievija un krieviskums. Viņiem ir sava misija, un viņi to pilda, bet nevajag tai piešķirt titulus, ko tā nav pelnījusi.
