Latvijā kļuvis par šauru. “Māršavas” vadītājs par piena cenām, igauņiem un kooperāciju 0
Autors: Uldis Graudiņš
Trīsdesmitgadīgais LPKS “Māršava” valdes priekšsēdētājs Jānis Auziņš ir visjaunākais lauksaimnieku kooperatīva vadītājs Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas biedru vidū. Intervijā viņš stāsta par Māršavas darbību, piena cenām, apvienošanos, kā arī kooperatīva nākotnes iecerēm,
– Kā patlaban sokas jūsu vadītajai LPKS Māršava?
– Esam aptuveni 80 biedru, tomēr vissvarīgākais ir kas cits – paša kooperatīva un kooperatīva biedru ražotā piena kvalitāte, kā arī izpratne par kooperāciju.
Ne visi saimnieki būs kooperatīva biedri, tas ir skaidrs, tomēr ir jābūt mērķim iesaistīt visus lauksaimniekus kooperācijā. Daudzi saimnieki, tostarp kooperatīva biedri, neizprot kooperatīva darbības principus. Piemēram, diskutējot par investīcijām ar kādu no Māršavas biedriem, jutu norobežojošu attieksmi: nu, jums tur ir pašiem savas ieceres… Tas nav jums, tas ir mums! Viss ir mūsu. Tas nav mans, jo man ir vidēja saimniecība salīdzinājumā ar citiem kooperatīva biedriem. Man biedri uzticējās un ievēlēja mani par vadītāju. Māršava nav mans personīgais uzņēmums.
Biedriem pieder atšķirīga lieluma pajas.
Patlaban Māršava ik dienu savāc 60 tonnas piena. Pienu pārdodam Latvijas pienam, Latvian Dairy Sērenē, nedaudz arī Food Union. No vienas fermas pienu sūtām uz Igaunijas uzņēmumu E–Piim. Tas tāpēc, lai mums ik dienu nebūtu vienas saimniecības dēļ jābrauc 70 km loks. Agrāk pienu daudz eksportējām uz Lietuvu un Poliju. Vietējie pārstrādes uzņēmumi mainīja attieksmi, secināja, ka ir ekonomiski izdevīgāk sadarboties ar vietējo ražotāju. Tie ir gatavi maksāt tirgum atbilstošu cenu. Mēs sadarbojamies ar tiem, ar kuriem ir ekonomiski izdevīgi to darīt. Galvenais Māršavas uzstādījums – lai biedri par pienu saņemtu iespējami vairāk un lai transporta izdevumi būtu iespējami mazāki. Nav nekāda politika jāveido. Ne visi saprot, ka kooperatīvs nav pārpircējs. Kopā savācot iespējami lielu daudzumu piena, uzzinām tā faktisko tirgus cenu. Maza saimniecība, darbojoties individuāli, to nekad neuzzinās. Ir saimnieki, kas par labāku uzskata darbošanos pēc principa – es pats.
– Cik par pienu patlaban saņem Māršavas biedri?
– Vidējā piena cena bez piemaksas ir 34 centi par kilogramu. Mums ir izveidota diferencēta maksājuma sistēma. Atvilkums no piena cenas ik reizi ir par inhibitoru analīzēm, tad vēl nosacīts transporta atvilkums un maksa par pavadīto laiku saimniecībā – ne vairāk kā 11 eiro robežās par katru piebraukšanas reizi. Tas, protams, nesedz visas transporta izmaksas. Lielākām saimniecībām šis maksājumu īpatsvars ir mazāks, mazākām saimniecībām – lielāks. Māršavā ir nosacījums, ka starpība starp piena faktisko cenu un bāzes cenu nedrīkst nevienam būt lielāka par 3 centiem. Ja ir, tad spēkā stājas garantētās cenas nosacījums. Ziemā, kad ir maz piena, var tā notikt un tad darbojas šis kooperācijas princips.
Mazās saimniecības ziemā ražo ļoti treknu, olbaltumvielām bagātu pienu. Tad piemaksas par taukiem un olbaltumvielām daļēji nosedz izdevumus. Piemaksa patlaban iznāk aptuveni 0,5 centi, ir saimnieki, kas saņem pat 0,7 centus. Kooperatīviem ir vislielākās piemaksas par taukiem un olbaltumvielām.
Prasām ievērot principu – ja vēlies pārdot pienu, rūpējies par tā kvalitāti! Ja pienā atrodam inhibitorus, pienu atstājam saimniecībā. Kad pienu vajag, tad visi ir gatavi pievērt acis uz kvalitāti, taču tirgū vienmēr būs pieprasīts augstas kvalitātes piens no ražotājiem, kas augsto kvalitātes latiņu tur pastāvīgi.
– Vai kooperatīvam vajag nodarboties ar piena pārstrādi?
– Mēs nelielam daudzumam pērkam pārstrādes pakalpojumu “Limbažu sierā”. Esam ceļā uz savu pārstrādi. Patlaban no mūsu piena, pēc mūsu receptēm ar Māršavas zīmolu ražo vairākus produktus. Doma par ražošanu ir pareiza. Mums pēc kooperatīva izveides 2008. gadā prioritāte bija piena mašīnu pirkums, nevis ražošana. Pēc krīzes tautsaimniecībā neviens nebija gatavs ieguldīt naudu, saņemt par pienu mazāk nekā agrāk. Ja pārstrādā savu resursu, tad zemnieks gūst arī pārstrādes peļņu. Latvijas situācijā nevajadzētu būvēt jaunu piena pārstrādes rūpnīcu. Mums jau tā ir šo rūpnīcu pārbagātība. Varētu pirkt uzņēmumu vai iesaistīties projektā ar gatavu ražotni. Piemēram, ar E–Piim Igaunijā.
Problēma ir lojalitāte kooperācijas idejai. Varam iesaistīties projektā, tomēr, ja ieguldīto sāksim atpelnīt pēc diviem gadiem, daudzi zemnieki būs neapmierināti. Viņi vēlas uzreiz saņemt par pienu vairāk. Ja kāds uzpircējs, piemēram, piedāvā divus centus vairāk, zemniekam uzreiz vajag investēt saimniecībā un no kooperatīva aiziet. Tāpēc piena ražotājus un kooperatīvus piesaista piena rūpnīcām. Zemnieku nevar piespiest mūžīgi sadarboties ar kooperatīvu. Viņš rēķina, katram ir kredīti, savas vajadzības. Kad slēdz līgumu ar piena pircēju, ir jāvērtē ilgtermiņa sadarbība, cena krīzēs. To visi saimnieki nedara. Mēs varam uzbūvēt daudz ko, tomēr – ja ražošana stagnēs, vai būsim gatavi piegādāt pienu?
Es apbrīnoju bijušā kooperatīva “Trikāta KS” zemniekus. Daudzi no viņiem pēc pārdzīvotā, pēc lielas naudas zaudējuma joprojām tic kooperācijai. Visu cieņu! Viņi izveidoja jaunu kooperatīvu. Nezinu gan zemūdens akmeņus, kāpēc šie saimnieki neiesaistījās mūsu kooperatīvā.
– Kāds rezultāts ir sarunām par kooperatīvu Māršava, Piena ceļš un Piena loģistika apvienošanos?
– Mēs patlaban sadarbojamies. Ir izveidoti kopīgi piena loki. Zinām, cik kas maksā, un vienojamies par abpusēji izdevīgiem norēķina nosacījumiem. Skaidrs, ja viens kooperatīvs nevar savākt pilnu mašīnu un spēj apkalpot fermas, kur mums braukt pēc piena ir neizdevīgi, tas ir gluži normāli.
Diskusijas par kooperatīvu apvienošanos deva daudz. Nākotne ir kooperatīvu apvienošanā. Mūsu kooperatīva biedri šādam solim nav līdz galam gatavi. Es personīgi apvienošanos atbalstītu. Kooperatīvs ir sarežģīta struktūra, tajā ir daudz biedru ar dažādiem viedokļiem. Svarīgi ir cilvēkus saglabāt kooperācijā, tāpēc ir jārespektē ikviena biedra viedoklis. Visiem biedriem lēmumu pieņemšanā ir viena balss, vienādas balsstiesības.
Nosaukto trīs kooperatīvu apvienošanās process pagaidām ir apstājies. Vēl ir vajadzīgs laiks, līdz notiks apvienošanās. Šim procesam ir jāpieiet ekonomiski. No patlaban īstenotās sadarbības visi esam ieguvēji. Pienāks brīdis, kad būsim spiesti apvienoties. Viss ir relatīvs. Pagastā esmu liels piena ražotājs, tomēr – kas es esmu salīdzinājumā ar daudziem mūsu kooperatīva biedriem? Kas es esmu pasaules kontekstā? Kas ir Latvijas piena ražotāju kooperatīvi salīdzinājumā ar kooperatīviem citās valstīs, kur tiem ir 60% un lielāka tirgus daļa? Neesam nekas. Ir jāvērtē šādās kategorijās.
Lēmumus lielā mērā ietekmē krīze. Patlaban ir laba piena cena, visi ir apmierināti, neviens šādā situācijā nevēlas kaut ko mainīt. Nav pamatojuma saspiesties kopā, lai būtu vēl labāk. Tas ir mans personīgais viedoklis.
Būs jādomā, kā apvienošanās gadījumā apvienot kooperatīvu pajas. Būs sarežģīti, tomēr ir jāgrib. Priekšbalsojumā virzībai uz apvienošanos bija biedru vairākums.
Kooperatīvos varētu būt lielāka biedru aktivitāte. Daudzi saimnieki neuztver kooperatīvu kā savu uzņēmumu. Sapulcēs nav 100% apmeklējuma, ir sastopama attieksme – ko izlems, to darīsim. Savs viedoklis būtu jāpauž ikvienam kooperatīva biedram.
– Kādi ir jaunumi saistībā ar Māršavas iesaisti jaunajā Igaunijas zemniekiem piederošās piena pārstrādes rūpnīcas projektā?
– Tas ir interesants projekts, mēs vēl neesam lēmuši par piedalīšanos tajā. Pozitīvais ir tas, ka igauņi saviem produktiem ir atraduši tirgu Japānā. Viņiem arī investors būs no Japānas un ieguldīs būvniecībā vismaz 30% no kapitāla apmaiņā pret noteikta daudzuma produktu sūtīšanu uz Japānu. Tas ir pozitīvais salīdzinājumā ar mūsu ne īpašo Latvijas piena veiksmes stāstu. Mēs esam izteikuši vēlmi piedalīties šajā projektā. Mūs aicina arī lietuviešu kooperatīvs Pienas Lt. Apvienošanās jautājumā nedrīkstam skatīties tikai Latvijas mērogā, ir jādomā Baltijas mērogā. Igauņi, lietuvieši aicina pie sevis. Būtu loģiski par apvienošanos domāt arīdzan savā valstī. Atsevišķi, protams, pastāvēt var, tomēr kopā ir stabilāk. Protams, lielāka monstra pārvaldīšana ir sarežģītāka nekā maza uzņēmuma pārvalde. Patlaban ikviens biedrs var zvanīt kooperatīva vadītājam, uzzināt jebkādu informāciju. Noslēpumu nav! Mums vissvarīgākais ir atklātības princips. Bet lielā starptautiskā uzņēmumā var veidoties arī valodas barjera. Ir jābūt skaidrai, caurspīdīgai sistēmai, nevis neaizstājamiem līderiem – vadītājiem. Ja to izveidos un biedri sapratīs, kā var sekot procesiem līdzi, tad problēmu apvienotajam kooperatīvam nebūs. Pagaidām iet grūti, bet būs kaut kā jāvienojas. Pamazām.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
