Latvijā olimpiešiem izmaksā vienas no dāsnākajām prēmijām, Igaunijā – mūža atbalsts un lielāka pensija 19
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā pastāv viena no dāsnākajām olimpiešu prēmēšanas sistēmām – par zeltu individuālajos sporta veidos valsts maksā līdz 142 288 eiro.
Mūža atbalsts Igaunijā
Jau ilgu laiku Latvijā ir spēkā noteikums apbalvot pirmo sešu vietu ieguvējus olimpiskajās spēlēs, arī pasaules un Eiropas čempionātos. Tas pats attiecas uz paralimpiešiem un nedzirdīgajiem. Prēmiju apjoms par otro, trešo un tālākajām vietām nedrīkst pārsniegt 60 procentus no iepriekšējās vietas.
Komandu sporta veidos olimpiskais zelts novērtēts ar prēmiju līdz 426 862 eiro, un uz šādu summu pretendēs arī 3×3 basketbola izlase. Treneriem un apkalpojošajam personālam pienākas uz pusi mazāk (no viena dalībnieka saņemtā), tāpat arī atbalstu attīstībai saņem konkrētā sporta veida federācija. Ritvaram Suharevam sestā vieta svarcelšanā atnesīs 11 065 eiro.
Latvijā šādi skaitļi izveidojušies, pārvēršot vēl latos maksātās prēmijas eiro. Olimpiskajam čempionam savulaik pienācās 100 tūkstoši latu. Nu jau vairāk nekā septiņus gadus dzīvojam ar starptautisko valūtu, līdz ar to būtu pienācis laiks noapaļot. Jāpiebilst, ka Ventspils Kārlim Lasmanim izmaksās 10 tūkstošus, tikpat Jelgava – Edgaram Krūmiņam.
Cik valstu, tik arī dažādas pieejas savu izcilnieku prēmēšanai. Visdāsnākās ir Āzijas valstis, ranga pirmo vietu ieņemot Singapūrai ar 620 tūkstošiem eiro. Tikai nedaudz atpaliek Taivāna (602), un virs pusmiljona ir arī Ķīnas Honkongas autonomajā rajonā (540).
Ķīna nefigurē topā, taču patiesībā tā ir starp lielākajiem prēmētājiem – valsts katram čempionam pārskaita ap 130 tūkstošiem eiro, bet provinces ir krietni dāsnākas un kopējais sportista ieguvums var pārsniegt pat miljonu. Arī Indijā atsevišķi štati gatavi atalgot savus varoņus ļoti dāsni, pat ar vairāk nekā 700 tūkstošiem eiro.
No Eiropas Savienības valstīm līdere ir Itālija ar 180 tūkstošiem. Saskaņā ar iepriekšējo gadu publisko informāciju Krievija olimpiskajiem čempioniem sola 51, ASV – 31 tūkstoti eiro. Japānā zelts tiek novērtēts ar aptuveni 38 tūkstošiem, bet interesanti, ka beisbola izlases dalībnieki par titulu saņems divtik.
Igaunija olimpiskajiem čempioniem piešķir 100 tūkstošus eiro. Paukotājām par uzvaru komandu sacensībās Tokijā tiks 200, kā arī turpmākos divus gadus kvarteta dalībnieces ik mēnesi saņems pabalstu 4000 eiro, kā arī 2200 eiro treniņu nodrošināšanai. Tāpat čempioni nopelna mūža ienākumus 4600 eiro gadā un vēl papildu atbalstu, sasniedzot pensijas vecumu. Lietuvā pirms Rio spēlēm olimpiskajiem čempioniem bija paredzēts maksāt 115 tūkstošus.
Paralimpiešu prēmijas
Tuvojas arī Tokijas paralimpiskās spēles, kas risināsies no 24. augusta līdz 5. septembrim. Latvijas paraolimpieši tradicionāli startē veiksmīgi – Riodežaneiro 2016. gadā divi zelti un divas bronzas, četrus gadus iepriekš Londonā zelts un sudrabs, pirms tam Pekinā zelts un divi sudrabi.
Līdz 2012. gadam paralimpieši saņēma uz pusi mazākas prēmijas nekā tradicionālie sportisti, bet tad atsevišķi valdības ministri iestājās par līdztiesību un apjoms tika izlīdzināts. Jūtīga tēma, neapšaubāmi pelnījuši ir visi, taču prēmijas jāmaksā nevis tāpēc, ka kāds var trāpīt bumbu grozā vai aizmest šķēpu tālāk par citiem, bet par nācijas iedvesmošanu, lepnuma radīšanu un sporta popularizēšanu.
Paralimpiešiem konkurence ir stipri ierobežota un nereti gandrīz vai tikai ar dalību vien var iekļūt prēmējamo sešniekā. Pirms četriem gadiem politiskajās aprindās runāja, ka vajadzētu atgriezties pie iepriekšējās kārtības, kad paralimpiešiem maksāja uz pusi mazākas prēmijas, taču tas netika realizēts.
Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Sandis Riekstiņš: “Mēs esam gandrīz vai pasaules čempioni prēmijās. Viena lieta ir olimpiskās spēles, bet otra – viss pārējais. Nav mums tik bieži zelta medaļas un, kad ir, tad gribas novērtēt. Jautājums, vai labāk iedot, kad kāds trāpa, vai sakārtot, lai līdz trāpīšanai arī ir zināms nodrošinājums, un tas ne visiem ir. Man nav receptes, kā vajadzētu labāk vai citādi, ir idejas, ko esam pārrunājuši.
Attiecībā uz prēmijām paralimpiešiem – būšu ļoti nepopulārs, bet es to nesalīdzinu ar parasto sportu. Tās ir divas dažādas lietas – gan attiecībā uz konkurenci, gan visu pārējo. Nesaku, ka paralimpiešiem jābūt mazāk, bet parastajiem sportistiem jābūt vairāk, ņemot vērā konkurences faktoru. Vienmēr ir tabu tēmas, par kurām nerunāt – labāk dodam un aizmirstam, citādi būs jātaisnojas. Manuprāt, abas šīs lietas nevar likt vienos svaru kausos. Diez vai tas ir godīgi pret parastiem sportistiem.
Prēmēšanas sistēmā kopumā Latvijā ir daudz dīvainību, piemēram – ir sportists un viņu apkalpojošais personāls, par kuriem ne vienmēr ir saprotams – ir vai nav palīdzējis, jo notiek arī tā, ka pieraksta, lai “nauda paliek ģimenē”. Tāpat atbalsts federācijām – ir gadījumi, kad tām nav nekādas saistības ar sportista sasniegumu, bet prēmiju saņem.
Tas ir atvērts temats, skaidrs, ka neviens negrib, ka kādam ko atņem. Vai un kad būs izmaiņas, nevaru pateikt – pretestība sporta nozarē ir pietiekami liela arī mazos jautājumos, bet piekrītu, ka īstas kārtības nav.”
