Latvija okupēta. Latvijas nav… 1940. gada jūnija notikumi mūsu vēsturē 72
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinām vēsturnieka Jura Ciganova rakstu sēriju par traģiskajiem vēstures griežiem, kad agresīvā Padomju Savienība okupēja neatkarīgo Latvijas valsti. Zīmīgi, ka “Mājas Viesī” publikācijas tieši par Latvijas okupācijas norisi iekrīt decembrī, kad gan tika dibināta, gan beidza pastāvēt Padomju Savienība (1922. gada 30. decembris – 1991. gada 26. decembris).
1940. gada 16. jūnijā visa Latvija dzīvoja lielo Latgales dziesmu svētku gaidās. Bija paredzēts, ka Daugavpilī ieradīsies Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, teiks runu, kuru translēs Latvijas radio, prezidents bija sagatavojies pasniegt vairākas vērtīgas balvas labāko Latgales koru un diriģentu godalgošanai, kā arī īpaši vērtīgu mākslinieka Anša Cīruļa darinātu balvu par labāko tautastērpu.
Iepriekšējā naktī uz Latvijas–Padomju Savienības robežas bija nodedzināti Masļenku un Šmaiļu robežpunkti, nogalināti un aizvesti gūstā uz Padomju Savienību latviešu robežsargi, laikraksti ziņoja par “kļūmīgu atgadījumu”.
“Kauču prezidenta uzrunā un arī oficiālā atklāšanas runā netika ne ar zilbi pieminēts Padomju Savienības ultimāts, kas nozīmēja Latvijas brīvības un neatkarības pārtraukšanu uz nezināmu laiku, kā koristi, tā turpat 80 000 lielais klausītāju pulks nojauta nenovēršamās traģēdijas tuvumu. Ja oficiāli to nepateica, tad ziņas par Sarkanās armijas masām pie austrumu robežas un padomju karaspēka iesoļošana Lietuvā nepārprotami norādīja uz to, kas sagaida arī Latviju,” vēlāk savās atmiņās rakstīja Alfrēds Bērziņš, tolaik sabiedrisko lietu ministrs.
Trīs ultimāti vienlaikus
Pēc padomju bāzu ievietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana. Baltijas valstu “jautājumu” padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā. Līdz ar padomju diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.
1940. gada 14. jūnijā Lietuva saņēma Padomju Savienības ultimātu, kurā tā tika apsūdzēta provokācijās pret padomju armijas kontingentu, kā arī bāzu līguma pārkāpšanā. PSRS pieprasīja ielaist Lietuvā papildu Sarkanās armijas vienības, kā arī nomainīt Lietuvas valdību. Lietuvas valdība pieņēma padomju ultimātu, bet tās prezidents Antans Smetona, protestējot pret padomju rīcību, devās trimdā.
Arī Latvija gandrīz vienlaikus ar Lietuvu, tikai dienu vēlāk, saņēma līdzīgu Padomju Savienības ultimatīvu prasību: PSRS uzstāja uz Latvijas valdības maiņu, Maskavai draudzīga ministru kabineta izveidošanu un papildu padomju karaspēka netraucētu ielaišanu Latvijā. Brīdī, kad pēc šāda ultimāta saņemšanas Latvijas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš gāja ārā no Padomju Savienības ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova kabineta Kremlī, tur pieņemamajā telpā jau sēdēja Igaunijas sūtnis. Arī sagaidīja līdzīgu ultimātu…
Vienlaikus pie triju Baltijas valstu robežām tika koncentrēts ievērojams padomju karaspēka daudzums, kas daudzkārt pārsniedza Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armijas lielumu. Šajā laikā sākās arī padomju kara flotes īstenota Baltijas valstu jūras krastu blokāde. Viss liecināja par to, ka padomju puse bija gatava Baltijas valstis ieņemt ar militāra spēka palīdzību, ja padomju prasības tiktu noraidītas.
16. jūnija vakarā Latvijas valdība septiņas stundas pēc ultimāta saņemšanas pieņēma Padomju Savienības noteiktās prasības un atkāpās. Ministru kabinets uzskatīja, ka militāra pretošanās Padomju Savienībai ir bezjēdzīga un ka militārais konflikts tikai izraisīs asinsizliešanu un milzīgus cilvēku upurus. Kļūda bija tā, ka Latvijas valdība neizšķīrās pat par simbolisku pretošanos un nepaziņoja pārējai pasaulei par PSRS ultimātu un valsts okupācijas faktu.
“Es palieku savā vietā…”
Daudzi šodienas līdzpilsoņi pārmet, ka K. Ulmanis, būdams Valsts un Ministru prezidents, nevarēdams uzņemties atbildību par savas valsts pilsoņu dzīvībām, nedeva pavēli par pretošanos okupācijai un neatrada labāku padomu kā “es palieku savā vietā, jūs palieciet savās!”. “Tas gan likās stipri groteski – jā, kā gan var būt runa par palikšanu savā vietā, ja noteicēja valstī jau ir sveša vara! Varbūt tie bija tikai šķietamam mierinājumam domāti vārdi, kam sekoja prezidenta brauciens vaļējā automobilī Rīgas ielās,” savās atmiņās rakstīja K. Vanags.
Taču, no šodienas viedokļa raugoties, ir viegli spriest vēstures tiesu. Protams, varētu būt kāds “goda šāviens”, kas gan izgaisinātu visas ilūzijas par it kā “brīvprātīgo pievienošanos padomju brālīgo tautu saimei”, taču organizēta militāra pretestība pēc pavēles varētu kļūt par nācijas pašnāvību. Latvijas karavīri, to piederīgie, nacionāli noskaņoto un pilsonisko aprindu pārstāvji būtu deportēti jau tūlīt. Ulmanim pārmet, ka, parakstīdams okupācijas varas piespēlētos rīkojumus un pavēles, viņš veicinājis tās ēkas sagraušanu, ko pats cēlis. K. Ulmanis palika Latvijā un mēnesi pēc okupācijas formāli skaitījās Valsts prezidents.
Ulmanim var pārmest politiskās gribas trūkumu, jo viņš atteicās atstāt valsti vai nodot savas pilnvaras kādam politiķim ārzemēs, taču viņš teica, “vai rīkojos pareizi vai ne, par to spriedīs vēsture, bet es rīkojos saskaņā ar to, kā man pavēlē sirdsapziņa. Domāju, ka palikšana Latvijā ir pēdējais pakalpojums, ko vēl tautai varu darīt…”. Triju Baltijas valstu situāciju tolaik var raksturot tikai ar vienu vārdu – bezizeja. Cits jautājums, protams, ir par to, ka K. Ulmanim nepietika pilsoniskās drosmes uzņemties personīgu atbildību paziņot, ka valsts tiek iznīcināta vardarbīgā kārtā. Valsts un tautas saglābšanas vārdā diktētā pakļaušanās okupantu prasībām nākotnē nepaglāba ne viņu pašu, ne Latvijas pilsoņus no represijām un izsūtīšanām.
“Stāv Kirhenšteins bāls…”
1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks ienāca visā Latvijas teritorijā un līdz dienas vidum bija pārņēmis visas lielākās pilsētas. Padomju Savienība bija sākusi Latvijas okupāciju. Okupācijas gaitu koordinēja no Maskavas atbraukušais PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis. Latvijas pārņemšanas procesā bez militārpersonām bija iesaistīta PSRS sūtniecība Rīgā un tās darbinieki – faktiskie PSRS izlūkdienesta pārstāvji.
18. jūnijā ciešā Višinska kontrolē sākās jaunā ministru kabineta veidošana, kam vajadzēja pilnībā pakļauties Maskavas prasībām. PSRS nolēma jaunajā Latvijas valdībā iesaistīt tādus cilvēkus, kuri pirms tam bija opozīcijā K. Ulmaņa režīmam, bet noteikti ne komunistus. 20. jūnijā Valsts prezidenta amatā pagaidām vēl palikušais K. Ulmanis formāli apstiprināja jauno Latvijas valdību, kuras priekšgalā bija profesors Augusts Kirhenšteins. Iekšlietu ministrs bija tautā populārais rakstnieks Vilis Lācis.
Varbūt tā bija tikai sakritība, bet veseli četri no Kirhenšteina t. s. valdības locekļiem savā laikā bija aktīvi darbojušies “Kulturālās tuvināšanas biedrībā ar SPRS (resp. Padomju Savienības. – J. C.) tautām”: pats A. Kirhenšteins, jaunais tautas labklājības ministrs Jūlijs Lācis, jaunais sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus un jaunais satiksmes ministrs Jānis Jagars. Valdība savā deklarācijā paziņoja, ka cels tautas materiālo labklājību, nodrošinās demokrātiju un brīvību valstī, kā arī saglabās Latvijas valstisko neatkarību. Arī padomju emisārs A. Višinskis šajā laikā daudz runāja par Latvijas brīvību un suverenitāti.
PSRS nākamais solis Latvijas pārņemšanā bija nepieciešamo apstākļu sagatavošana tās inkorporācijai. Lai procesam piešķirtu likumīgu formu, bija nolemts lielā steigā Latvijā organizēt Saeimas vēlēšanas.
4. jūlijā ministru kabinets pieņēma likumu par Saeimas vēlēšanām, nosakot, ka tās notiks pēc desmit dienām, tas ir 14. un 15. jūlijā. Tādējādi tika pārkāpta Latvijas Republikas Satversme, kas noteica, ka no vēlēšanu izsludināšanas līdz to norisei jābūt vismaz 40 dienām. Deputātu kandidātu izvirzīšanai bija atvēlētas tikai sešas dienas, kas arī bija Latvijas likumdošanas pārkāpums.
Maskava atļāva Saeimas vēlēšanām Latvijā iesniegt tikai vienu deputātu kandidātu sarakstu – Darba tautas bloku, aizliedzot alternatīvu sarakstu iesniegšanu. Atsevišķu latviešu pilsonisko politiķu mēģinājumi iesniegt savu vēlēšanu sarakstu, listi, kuru nosauca par “Demokrātisko bloku”, cieta neveiksmi: okupācijas varas iestādes sākumā vēl pieļāva domu par šāda saraksta esamību, bet beigās tomēr tas tika noliegts.
Saeimas vēlēšanas notika stingrā Maskavas kontrolē, ko nodrošināja lielais Sarkanās armijas kontingents Latvijā. Padomju karavīri apsargāja vēlēšanu iecirkņus un piedalījās vēlēšanu procesa organizēšanā un norisē. Jau vēlēšanu otrajā dienā tika paziņots, ka par Darba tautas bloku nobalsojuši 97,6% vēlētāju. 21. jūlijā sanākot jaunievēlētai Saeimai, viss bija skaidrs – vispirms jāpasludina padomju vara Latvijā, bet pēc tam jāpieņem lēmums par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā.
Tas viss notika ar tobrīd formāli amatā esošā Valsts prezidenta K. Ulmaņa formālu piekrišanu, jo viņš kā valsts galva apstiprināja visus jaunās varas rīkojumus un izdotos likumus. Jaunajai varai gan “vecās, plutokrātiskās varas simbols”, “politiskais līķis no Rīgas pils”, kā jau pirmajās dienās pēc 17. jūnija viņu sāka zākāt no pagrīdes iznākusī Maskavas piebarotā lielinieku prese, vairs nebija vajadzīgs. 1940. gada 21. jūlijā, noliekot Valsts prezidenta pilnvaras, viņš atvadījās arī no savas Dzimtenes, šoreiz uz visiem laikiem. Par prezidenta pienākumu izpildītāju kļuva tas pats A. Kirhenšteins.
Savukārt K. Ulmani padomju vara sākumā izsūtīja uz Stavropoles apgabalu, bet 1942. gada augustā uz Krasnovodskas pilsētu Turkmēnijā. Šeit 1942. gada 20. septembrī K. Ulmanis arī šķīrās no šīs pasaules. Viņa kapavieta, neraugoties uz vēsturnieku un entuziastu pūlēm, tā arī nav atrasta…
Latvijas aneksijas nākamais solis tika sperts 1940. gada 5. augustā, kad pēc Kirhenšteina “Tautas valdības” lūguma Latvija formāli tika iekļauta PSRS “brīvajā tautu saimē” kā 14. padomju republika. Tautā radās pantiņš: “Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls; ar lūgumu biklu pēc maizes un sāls.”
Pavēles pretoties nebija
Latvijas armija, kā arī Latvijas patriotiski noskaņoto pilsoņu daļa bija gatava cīņai par valsts neatkarību. Bet, nesaņemot pavēli par pretošanos agresoram, mūsu valsts bruņotie spēki bija spiesti noskatīties, kā Latvijas patstāvība pretēji visiem oficiālajiem solījumiem tika zaudēta. Armijas apakšvienību komandieri rīkojumus par nepretošanos saņēma 16. jūnijā, kad tika izsūtīts armijas komandiera ģenerāļa Hugo Rozenšteina parakstīts “Apkārtraksts visiem divīziju un pulku komandieriem un kara iestāžu priekšniekiem”.
Apkārtrakstā bija pieprasīts “visiem palikt savās vietās un pildīt savus pienākumus kā līdz šim”, kā arī “ievērot vislielāko atturību attiecībās ar padomju karavīriem [..], lai nedotu iespēju ienest traucējumus mūsu un padomju karavīru lojālajā sadarbībā”.
Tomēr ir zināmi gadījumi, kad atsevišķas militārpersonas mēģināja organizēt pretošanos padomju okupācijas karaspēkam. Vidzemes divīzijas komandiera palīgs ģenerālis Jānis Ezeriņš, kurš atradās pie divīzijas daļām Madonas un Pļaviņu rajonā, pavēlēja stāties pretī ienākošajai Sarkanajai armijai.
Analoģisku pavēli no Ezeriņa bija saņēmis arī Latgales divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieris pulkvedis Rūdolfs Ceplītis, kurš lika sava pulka bataljona komandierim pulkvedim – leitnantam Rūdolfam Opmanim informēt armijas štābu par ģenerāļa Ezeriņa rīcību, kas bija pretrunā ar armijas komandiera pavēli par nepretošanos. Ģenerāli J. Ezeriņu 19. jūnijā steidzīgi nosūtīja kārtējā atvaļinājumā, vēlāk – 30. jūnijā – ar valsts prezidenta v. i. A. Kirhenšteina pavēli atvaļinot no armijas vispār.
Pēc nepārbaudītām ziņām, Gulbenes apriņķī pie Ušūru ezera dislocētā 7. Siguldas kājnieku pulka daļas nebija saņēmušas K. Berķa apkārtrakstu un bija izrādījušas īslaicīgu pretošanos. Nespēdams noraudzīties Latvijas valsts iznīcināšanā, pašnāvību izdarīja Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Ģenerālis L. Bolšteins nošāvās savā darba kabinetā Iekšlietu ministrijas ēkā 1940. gada 21. jūlijā plkst. 9.15, tūlīt pēc tam, kad bija spiests piedalīties oficiālajā ceremonijā, kurā Vilis Lācis no Kornēlija Veidnieka pārņēma ministrijas vadību.
Pirmsnāves vēstulē viņš rakstīja: “Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties. Ģenerālis Bolšteins.” 24. jūlijā, pienākuma apziņas vadīts, nevēlēdamies izpaust okupācijas varas iestādēm Latvijas militārās izlūkošanas ziņas, kā arī labi zinot čekas “darba” metodes, savā dzīvoklī Elizabetes ielā nošāvās Latvijas armijas štāba Informācijas daļas (jeb militārās pretizlūkošanas) priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš.
Viņa “vaina” bija arī, ka naktī pirms padomju tanku iebraukšanas Rīgā pulkvedis F. Celmiņš paspēja likvidēt lielāko daļu Informācijas daļas dokumentācijas, sadedzinot Kara ministrijā esošo Informācijas daļas arhīvu, tā izglābjot daudzus Latvijas militārā izlūkdienesta aģentus.
Pulkvedi F. Celmiņu guldīja Rīgā Brāļu kapos 1940. gada 26. jūlijā – tā bija pēdējā bēru ceremonija ar militāro godu pēc Latvijas armijas tradīcijām, kad mūsu valsts karavīri vēl soļoja savā tērpā… Protestēdams pret padomju okupācijas sākšanos, 28. jūnijā Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa demonstratīvi nošāvās bijušais Neatkarības kara dalībnieks, Iekšlietu ministrijas Politiskās policijas ierēdnis Jānis Gailis.
1940. gada 21. jūlijā, kad uz savu pirmo sēdi sanāca okupācijas karaspēka durkļu paēnī ievēlētā t. s. Tautas Saeima, Vienības laukumā (jeb Esplanādē) notika ikdienišķa Latvijas armijas karavīru sardžu izvade. Kā gadu gaitā bija ierasts, Rīgas garnizona karavīri devās uz savām sardžu vietām pie Brīvības pieminekļa un Prezidenta pils. Pulksten vienos dienā pie Brīvības pieminekļa notika goda sardzes maiņa.
Bet par notikumiem pēc vienas stundas savās atmiņās vēlāk rakstīja toreizējais Armijas štāba Apmācības daļas virsnieks kapteinis Vilis Hāzners, kuram bija uzticēts komandēt tās dienas sardžu izvadi: “Ap pulksten diviem man uz Citadeli piezvanīja Rīgas pilsētas komandants pulkvedis (Roberts) Malcenieks. Viņa sakāmais bija īss: “Kapteiņa kungs, lūdzu, noņemiet sargus no Brīvības pieminekļa.
Pats uzturieties visu dienesta laiku sardzē, lūdzu, to neatstājam. Turiet visas sardzes trauksmes stāvoklī!” Viņa balss skanēja aizlūzusi, un, saņemot šo pavēli, biju satraukts, jo šāds rīkojums – noņemt sardzi no pieminekļa – nāca pilnīgi negaidīts. Pavēlējis Brīvības pieminekļa sardzes priekšniekam noņemt sargus, redzēju arī šā vīra sejā neziņu, pie kam viņš man noprasīja: “Vai tad sargi jānoņem pavisam un vai tie atpakaļ nebūs jānoliek?” Atbildēju, ka nezinu, bet viss var notikt.”
Latvijas valsts bija okupēta…
