Diāna Jance: Novembrī Latvija jālolo īpaši 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ir ļoti grūti paskaidrot to, kāpēc novembrī Latvija jālolo īpaši. Varbūt tāpēc, ka ir strēlnieku veļu laiks un viņi klīst apkārt, vērojot, kā sargājam viņu izcīnīto un vēlāk brīnumaini atgūto valsti. 104 gadus veca cilvēka mūžs ir ļoti ilgs. 104 gadus senas valsts mūžs ir tik stiprs, cik paši tai spējam dot.
Ir sarežģīti skaidri saskatīt to, kas atrodas ļoti tuvu blakus. Reizēm dažas nejaušas kļūdas var kļūt par lielu baļķi adatas acī, bet reizēm labais paskrien garām, kā nebijis. Tāda ir arī Latvija, un tāpēc reizē purpinām, reizē dusmojamies, reizē slepus un atklāti notraušam aizkustinājuma asaras. Uz tuvajiem drīkst dusmoties un mēģināt kopīgi labot kļūdas, tāpēc jau tie ir mūsu tuvie, lai grūtības pārvarētu visi kopā. Ikkatrs mēdz kļūdīties. Un ikkatram ir dots saskatīt apvārsni.
Latvijas apvārsni īsti nevar vērot no kāda labklājīga, bet sveša tāluma ne laika, ne ģeogrāfiskā nozīmē. Svešās zemēs nav senču ozolu sakņu. Tikai Latvijā iespējama dziļākā novembra migla un gaišākais saules lēkts. Gribētu, lai katrs tūrists ne tikai aiznes sev līdzi atmiņas par mūsu skaisto dabu un arhitektūru, bet arī atceras latviešus, kuri staigā ar augsti paceltu galvu.
Mums ir par ko lepoties, bet mums ir arī kur augt. Es gribētu, lai katrs Latvijas draugs spētu teikt gan labdien, gan paldies. Un vēlos, lai viņi ar grūtībām saka garo un sarežģīto vārdu – uz redzēšanos un tiešām atkal atgriežas Latvijā.
Es gribētu, lai mums izdodas nosargāt mūsu valsti un mēs to neiemainām sīknaudā. Agrā 2022. gada pavasarī redzēju savādu sapni – kādas mājas pagalmā strīdējās jauniešu bariņš. Viņi izskatījās gluži tādi paši kā daudzi mūsdienu jaunieši, savu pārliecību aizstāvēja tikpat kaismīgām sejām. Bet sapnī jaunieši bija ģērbti formās un viņu stingrajiem žestiem bija militārs spēks.
Sazīmēju jaunekli Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kapteiņa formā un jaunu zemessardzi, meiteni ar gaišu seju. Bet tad no mājas pakšiem un pagraba ejām sāka līst laukā dīvaini šļaugani stāvi. Viņi fiziski necīnījās, tikai mēģināja nomelnot, noliet ar gadu desmitiem sastāvējušu samazgu spaiņu šļakatām brīvību mīlošos jaunos kareivjus.
Pelēkie stāvi pat nebija kādi kaimiņvalsts izdzimteņi, tie bijām mēs paši – tie, kuri negrib redzēt mūsu valsts spēku, drosmi un pārliecību. Nesaprotu, kāpēc, runājot par obligāto valsts aizsardzības dienestu, mēs, tās paaudzes, kas vēl pieredzējušas padomju laika necilvēcību, nespējam mainīties un būt lepni par savu armiju, kāpēc nespējam lepoties ar savu valsti un kā šļauganas vecas zāles līgojamies līdzi populistu un skauģu meliem?
Ja mūsu pašu dzīvē un domās nav izdevies izdzēst padomju laikus, tad Latvijas armija ir tas, ar ko varam no sirds lepoties. Jau pirms gadiem rakstīju, ka mūsu profesionālā dienesta kareivji procentuāli ir viena no vislabāk izglītotajām armijām pasaulē.
No mums ikkatra tiek prasīta pavisam cita atbildība nekā pirms 24. februāra. Vienlaikus – ir tik skaudri laba sajūta, ka melns un balts vairs netiek saukts par tumši pelēku un gaiši pelēku. Toņi ir zuduši. Vārdi ir skaidri.
Mums jādara tik, cik spējam. Liekas, ka liela daļa, tikai saprotot ukraiņu varonību, kļūst drosmīgāki. Kara iesākumā daudzi ukraiņiem lūdza piedošanu – par to, ka viņus nemācējām nosargāt. Atceros, piedošanu lūdza pat visslavenākais igaunis pasaulē – komponists Arvo Perts. Bet – ne ukraiņi kādi upuri, ne mēs piedošanas lūdzēji. Šo kara mēnešu laikā pasauli aplido viens varoņstāsts pēc otra, un esmu tik lepna, ka Latvija tiek minēta starp valstīm, kuras Ukrainas armijai palīdz visvairāk. Procentuāli iedzīvotāju skaitam, protams.
“Nejautā, ko valsts var darīt tavā labā. Jautā, ko vari darīt valsts labā” – Amerikas prezidenta Džona Kenedija teiktais pagājušā gadsimta vidū ir tik svarīgs šodienas Latvijai.
