Ko Latvijas ukraiņi spriež par notikumiem etniskajā dzimtenē? 5
Nadežda Zozuļaka, rīdziniece, atbalsta Latvijas Ukraiņu kongresu: “Ļoti pārdzīvoju, ka Krievijas agresija Ukrainā nemazinās. Latvijā sabiedrība ir sadalījusies it kā divās daļās: latvieši un krievvalodīgie, no kuriem taču daudzi nemaz nav krievi, un tāpēc tā sabiedrības mozaīka ir daudz plašāka. Diemžēl daudzi nav informēti, kas patiesībā Ukrainā notiek, jo paļaujas uz Krievijas medijiem. Krievija tagad provocē, ka krieviem visās valstīs vajag vairāk tiesību, un tas ir patiešām satraucoši.”
Larisa Aizstrauta, strādā valsts iestādē, dzīvo Slokā: “Mājās visu laiku ir ieslēgts Ukrainas piektais kanāls, kurā gūstam informāciju, kas notiek manā dzimtenē, un līdzpārdzīvojam par savējiem. Citur pasaulē valda Lieldienu miers un klusums, bet tur – satraukums, asinis, svētdien bija ziņas par diviem bojāgājušiem ukraiņiem. Marta beigās kopā ar dēlu aizbraucu uz Ukrainu, lai atvestu šurp savu 89 gadus veco mammu, kura visu laiku dzīvoja viena savā lauku mājā, bet nu saslimusi, vajadzēja palīgus. Kārtojot viņai vīzu, 3. aprīlī bijām Kijevā, apmeklējām arī Maidana laukumu, aprunājāmies ar cilvēkiem, kuri iestājas par savu valsti un grib mieru. Radiniece stāstīja par paziņas ģimeni, kuras dēls dienējis Ukrainas armijā Krimā, un pēc tās ieņemšanas viņam likts 24 stundu laikā Krimu atstāt. Tagad esot Kijevā piešķirta istabiņa kopmītnē, bet sievai ar diviem bērniem ļauts palikt Krimā līdz mācību gada beigām. Pēc tam būšot jāatstāj privatizētais dzīvoklis, jo kurš tad tur to pirks. Viņi neziņā, kur paliks un kā dzīvos tālāk. Diemžēl Latvijā daudzi no tiem, kuri skatās tikai Krievijas ziņu raidījumus, neizprot, kas Ukrainā notiek.”
Lidija Kravčenko, Rīgas Ukraiņu vidusskolas direktore: “Esmu dzimusi Ukrainas dienvidos, bet jau ilgi esmu nodzīvojusi šeit. Kad kāds runā par Krimas “aneksiju”, es iebilstu, ka lietas jāsauc īstajos vārdos, tātad – nozaga, atņēma, aplaupīja! Kāds ir ieradies mājās, kas ir bijusi manu senču īpašums, nav svarīgi, vai tas mantots, dāvināts, iegūts kā pūrs vai kā citādi, un pateicis: “Tagad tas ir mans īpašums!” Baidos, ka cilvēki ar tādu neprognozējamu rīcību un ambīcijām un militārām jaudām rīt pateiks: “Es arī šo gabaliņu nogriezīšu! Un arī šis tāds smuks, ņemšu sev!” Cilvēkiem ir jāskaidro, kas patiesībā notiek. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kuras lietas nosauca īstajos vārdos, un kā Latvijas pilsone esmu par to lepna.”
Oksana Sičko, neiroloģe, Latvijas Ukraiņu kongresa pārstāve: ”Esmu dzimusi Rietumukrainā, un, tā kā vecāki tika uzskatīti par “politiski nepareizajiem”, brālim un man bija liegts studēt. Atbraucu uz Latviju mācīties un kļuvu ārste. Tagad katrā brīvā brīdī ielūkojos datorā, lasu ziņas par Ukrainu un ar sirdi un dvēseli esmu kopā ar savu tautu. Tiku aicināta uz Latvijas televīzijas raidījumu runāt par Ukrainu. Pēc tam saņēmu daudzas atbalstošas īsziņas, un tā bija ļoti laba sajūta. Gribējās ticēt, ka Latvijā visi tā redz – balts ir balts un melnu sauc par melnu, taču vēlāk bija skaidrs, ka pretējā propaganda ir spēcīga, un tā daudziem sagrozījusi prātus.
Runājot par Latviju, risku saskatu Krievijas pilsoņu skaita vairošanā. Agrāk tik daudziem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem nedeva Krievijas pilsonību, kā tas noticis tagad. Daudzas pacientes pensionāres stāsta, ka viņām esot izdevīgi būt Krievijas pilsonēm, nākot kāda piemaksa pensijai klāt.”
Uzziņa
* Latvija pašlaik izstrādā priekšlikumus palīdzības sniegšanai Ukrainai.
* Viena no iespējamām palīdzības jomām ir Latvijas pieredzes sniegšana Ukrainas valdībai, kas iecerējusi ievērojamas reformas.
* Pagājušajā nedēļā Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs darba vizītē apmeklēja Kijevu un Odesu, kur iepazinās ar aktuālo situāciju Ukrainā, kā arī pārrunāja divpusējās sadarbības perspektīvas un iespējamo Latvijas palīdzību Ukrainai.
Avots: LETA
