Māris Zanders: Politikas jautājumos mums dažkārt ir diezgan liela, atvainojos, putra galvās 13
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažkārt gadās interesantas sakritības. Laikā, kad Latvijas sabiedrība (vai vismaz tās daļa) bieži izsaka savu attieksmi pret vēsturi un ģeopolitiku, LU Filozofijas un socioloģijas institūta žurnāla “Reliģiski-filozofiski raksti” hronoloģiski pēdējais (XXXIII) numurs veltīts Latvijā dzīvojošo vērtību sistēmu analīzei.
Protams, var teikt, ka 2022. gads kara dēļ potenciāli šajā jomā daudz ko mainījis, tomēr kopumā domāju, ka analīzes pamatā liktās aptaujas, kas veiktas 2021. gada novembrī vai 2019. gadā, joprojām ir noderīgas.
Izteiksmīgs ir salīdzinājums starp atbildēm, ko snieguši aptaujātie Latvijā, Norvēģijā, Polijā un Lielbritānijā (31. lpp.). Jautājumā par ģimenes nozīmi atbildes ir diezgan līdzīgas. Proti, variantus “ļoti liela nozīme”, “diezgan liela nozīme” izvēlējušies 81 un 18% respondentu Latvijā, 92 un 7% Lielbritānijā, 93 un 7 procenti Norvēģijā, 94 un 6 procenti Polijā. Man grūti spriest, vai un kā ikdienā Latvijā izpaužas tik augsts novērtējums ģimenei, tomēr lai nu būtu. Interesantāka ir situācija, atbildot uz jautājumu par politikas nozīmi, jo te atšķirības ir skaidri redzamas. Tātad variantus “ļoti liela” un “diezgan liela” Latvijā izvēlējušies 4 un 27%, Lielbritānijā – 13 un 44%, Norvēģijā – 14 un 57%, Polijā – 8 un 39%. Ja cenšamies šādus skaitļus interpretēt, mēs, vienkāršāk izsakoties, nonākam teiciena “kas bija pirmais: vista vai ola?” situācijā. Proti, no vienas puses, var teikt, ka visnotaļ lielāka pārticība ļauj cilvēkiem Lielbritānijā un Norvēģijā interesēties/piedalīties politikā, savukārt mums, kā saka, tādām lietām nav laika. Un vispār mēs politiķiem neuzticamies, tādēļ nav jēgas mocīt galvu. No otras puses, tikpat labi var teikt, ka tāpēc arī mēs dzīvojam salīdzinoši sliktāk, ka nevēlamies interesēties/piedalīties politiskajos procesos.
Tas, ka politikas jautājumos mums dažkārt ir diezgan liela, atvainojos, putra galvās, apliecina cita aptauja (37. lpp.). Latvijā aprakstāmajā četru valstu grupā ir līderis, sniedzot apstiprinošu atbildi (“tas būtu ļoti labi”, “tas būtu diezgan labi”) uz jautājumu par attieksmi pret “stipru līderi, kuram nebūtu jārūpējas par parlamentu un vēlēšanām” – attiecīgi 15 un 38 procenti. Salīdzinājumam: Lielbritānijā “stiprās rokas” piekritēji ir attiecīgi 3 un 11%, Norvēģijā – 2 un 13 procenti. Vienlaikus jautājumā par attieksmi pret “demokrātisku politisko sistēmu” aptaujātie Latvijā sevišķi neatšķiras. Proti, ļoti vai diezgan pozitīvi to vērtē 45 un 47 procenti (salīdzinājumā Polijā – 44 un 44, Lielbritānijā – 65 un 29 procenti). Citiem vārdiem sakot, demokrātija mums vispār patīk, bet parlamenti un vēlēšanas – ne visai. Mans skaidrojums šādai pretrunai ir, vienkāršoti formulējot, tāds, ka mums demokrātijas ideja ir tīkama (galu galā tā ietver sevī arī pārvietošanās un izteikšanās brīvību), bet kaitina izpildījums dzīvē tieši politikas jomā. Ko lai saka? Prieks par zināmu ideālu saglabāšanu, tomēr baidos, ka arī demokrātijās tīkamais diezgan neizbēgami nāk komplektā ar tādām parādībām kā tukši solījumi priekšvēlēšanu periodos un vienkārši tukša muldēšana starp tiem.
Man subjektīvi interesantākais ir 2019. gada aptaujā balstīts apgalvojums (20. lpp.), ka 38% aptaujāto piekrīt (vēl 16% nav skaidra viedokļa) tēzei “mūsu valsts tradicionālās vērtības ir pretrunā Rietumu vērtībām”. Es negrasos par šādu skatījumu nedz ironizēt, nedz vērtēt “labi–slikti” kategorijās, jo man šķiet, ka šeit mēs saskaramies patiesībā ar – piedošanu, ja tas skanēs augstprātīgi –, zināmu informācijas trūkumu. Proti, tiek lietoti nepamatoti vispārinājumi un/vai tiek jaukti kopā politiski lēmumi ar vērtībām. Piemēram, varu iedomāties, ka citēto respondentu skatījumā Rietumi ir ļoti pretimnākoši legālai un nelegālai imigrācijai. Pareizāk būtu teikt, ka mēs ziņu virsrakstos redzam politiķu pieņemtos lēmumus, kas nebūt nesakrīt ar sabiedrībā nepārprotami dominējošo vērtējumu (pretējā gadījumā Rietumos partijām nebūtu tik salīdzinoši labi panākumi, kas vēršas pret imigrantiem – sākot ar ASV un Franciju, beidzot ar Itāliju un Zviedriju). Ja mums liekas, ka Rietumos visi stāv un krīt par vērtībām, ko ierasts apzīmēt par kreisi liberālām, arī tā nebūs patiesība. Ir vērts saprast, ka Rietumi ir krietni sarežģītāki un interesantāki par informatīvajā telpā uzburto ainu.
