Vai partijas vadītāja vietnieks Smiltēns garantē, ka “Vienotība” neiesaistās no publikas slēpjamās sarunās? 27
Par sevi varu teikt, ka tāda lietu kārtošana nav mana prakse, bet ticu, ceru, ka arī “Vienotība” nav nekādi iesaistīta. No žurnālā “Ir” publicētā redzams, cik jau tajā laikā liels ienaidnieks oligarhiem ir “Vienotība”. Kā šķērslis būtisku biznesa interešu, shēmu veidošanai. Mūsu smagā kritiena iemesli ir arī pašu kļūdainie lēmumi, bet tagad skaidrāk jaušams, ka ļoti ietekmīgi spēki darbojušies kā kontrspēki, lai mēģinātu sistēmiski iznīcināt “Vienotību”.
Pirms pašvaldību vēlēšanām izskanēja, ka rezultāti būšot ūdensšķirtne partijas nākotnei. Kādi biedri iešot prom, citi domāšot, ko darīt. Rezultāti nebija katastrofāli, nebija ļoti labi – kā pats vērtējat?
Tie parādīja, ka spekulācijām par “Vienotības” galu pienācis gals. Sabiedrība teica – “Vienotībai” būs būt. Kopā iegūti 150 deputātu mandāti, arī Rīgā izdarījām daudz. Ar taktiku, liekot Vilni Ķirsi, iezīmējām savu mērķi – paaudžu maiņu partijā. Latvijā ir bēdīga pieredze, kuru negribam atkārtot, ka līderi mēģinājuši pārdzīvot partijas. Tā ir kļūda. Partijām jāpārdzīvo līderi un jāveidojas kā spēcīgām, integrētām organizācijām ar plašu sabiedrības iesaisti.
Tātad esat caurmērā apmierināts ar startu, bet tiks sasaukts kongress – jau septembrī.
Procesi notiek secīgi, varbūt “Vienotībai” nenāca par sliktu drusku trūkties, nedaudz nokļūt riska zonā. Tas pamodina un mobilizē. Andris Piebalgs veicis ļoti labu darbu, saglabājot “Vienotībā” vienprātību. Kongresā biedriem vajadzētu pieņemt ļoti svarīgus lēmumus, lai sagatavotu “Vienotību” 2018. gada Saeimas vēlēšanu cīņai.
Vai varētu būt, ka Piebalgs vairs nevirza savu kandidatūru uz vadītāja amatu?
Tas jājautā Piebalga kungam. Esmu viņu iepazinis kā atbildīgu vīru.
Kas uzņemsies vadību? Smiltēna kungs?
Kongress pieņems lēmumu. Nekad neesmu atteicies uzņemties atbildību un aktīvi nākt ar savu piedāvājumu. Pašlaik partija ir stabilizēta. Pakāpeniski jāveic paaudžu maiņa, jāatsvaidzina kandidātu rindas vēlēšanām. “Vienotības” misija ir nosargāt Latvijas demokrātijas pamatus un vienlaikus veidot Latviju kā modernu un veiksmīgu valsti. Kontekstā ar “Vienotības” misiju – uz Rietumiem vērstu politiku un moderni attīstītu demokrātiju, un par “Rīdzenes” sarunās dzirdēto ir vērts aizdomāties – kādā Latvijā mēs šodien dzīvotu, ja šīs 23 balsis parlamentā nebūtu bijis šķērslis? Kurp virzītos Latvija?
Daudziem likās, ka tās vērtības un tīras politikas karogs, ar kādu nāca “Jaunais laiks”, “Vienotībā” aizvākts patālāk no acīm.
Morālais kompass nekur nav pazudis. Pretkorupcijas, tiesiskuma, taisnīguma jautājumi ir elementāras politiskās higiēnas lieta katrā partijā. Gan nokļūsim stadijā, kad arī citas partijas vairs nav ne saimniekpapiem piederošas, ne darbā iekārtošanas biroji un bizness.
Kad runājat par nepieciešamo paaudžu maiņu – kuri vecie jānomaina? Viņķeles, Čigānes kundzes?
“Vienotībā” joprojām ir ļoti daudz spēcīgu cilvēku, spēcīgs intelekts. Par spīti tam, ka daudzi šo gadu laikā ir “krituši”. Vēlos atgriezties pie “Vienotības” pirmsākumiem, kad ienāca jauni, talantīgi cilvēki, partija ļāva viņiem sevi pierādīt. Veidojās spēcīga konkurence un uz augšu virzījās tie, kuri spēja realizēt svaigas un vērtīgas idejas. Pieredzējušie jāapvieno vienā komandā ar jaunu enerģiju un idejām. Skaidrs, ka vairākiem politiķiem būs jāpārvērtē sava darbība. Es redzu, ka daudzi “Vienotības” reģionu politiķi var kļūt arī par nacionāla mēroga politiķiem.
Kā politiķis Smiltēns vērtē “Saskaņas” panākumus, piemēram, Daugavpilī? Vai nav satraucoši, ja Elksniņš ir mērs valsts otrajā lielākajā pilsētā? Cilvēki ir arī neizpratnē par dažviet vērojamo ZZS vienošanos pie varas ar “Saskaņu”. Jūs sēžat Saeimā blakus – vai tiešām ir pamats bažām, ka tik tautiskā Zemnieksavienība pēc nacionālajām vēlēšanām piekrīt kopdarbībai ar Ušakovu un Urbanoviču?
Viss norit pēc plāna, spriežot pēc “oligarhu sarunām”. Mums toreiz bija koalīcija, kur kāds ik pa laikam “laiž pa kreisi”! Un “Rīdzenē” sēdēja “alternatīvā” koalīcija ar Šlesera, Lemberga, Urbanoviča kungiem – kur aplaudēja, ka aizvākts ģenerālprokurors Maizītis. Nākamā gada vēlēšanas izšķirs ļoti daudz – vai Latvija turpinās virzīties pēc “Rīdzenes plāna” vai ne.
Tas bija sen, un bija “Vienotības” prominences, kam nebija pret iedraudzēties ar “Saskaņu”.
Bet jau tad tas mani darīja bažīgu. Tagad noformēta sadarbība dažās pašvaldībās. Daugavpilī saspēle bija redzama pat pirms vēlēšanām starp Elksniņu un ZZS frakcijas locekli Eigimu pret mūsu sadarbības partneri Lāčplēsi. Domāju, nākamās parlamenta vēlēšanas būs ļoti izšķirošas. Ja Krievija spēja raustīt un ietekmēt vēlēšanas lielvalstīs, ir naivi cerēt, ka Latvija būs izņēmums. Tāpēc “Vienotībai” ir īpaši svarīgs pienākums modernizēt partiju, atjaunot vilkmi, lai noturētu pozīcijas arī 13. Saeimā, lai noturētu Latviju pēc Rietumu kompasa. Man jāatzīst, ir satraucoši, ja Rēzeknē, Daugavpilī pie varas nokļuvuši spēki, kas cenšas Latgales pilsētas vilkt prom no nacionālas valsts ietvara. Prom no gravitācijas lauka, kurā mūsu valsti ielika Augstākās Padomes deputāti 1990. gada 4. maijā.
Uz kurieni prom?
Nav noslēpums. Austrumu virzienā, “Rīdzenes” sarunās piesaucot Krievijas modeli, varas vertikāli un metodes. Latvija nav to pelnījusi.
Pirms Jāņiem Saeimā ieradās Valsts prezidents. Rūgti runāja par partiju zaudēto uzticību, par vāju atbildības sajūtu pašreizējā pārvaldes modelī un piedāvāja uzlabojumus, toskait dot tiesības tautai vēlēt prezidentu.
Prezidentam bija pamats runāt par Saeimas atbildību, jo pēdējos mēnešos prezidenta kancelejā ir tik daudz iesniegumu par likumprojektu nodošanu atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai kā nekad agrāk. Iespējams, tādēļ Vējonis bijušajiem kolēģiem Saeimā nodeva ļoti skaļu ziņu. Sabiedrībā – lasot oligarhu sarunas, redzot iestāžu brīžiem bezspēcību pret notiekošo, veidojas kārdinājums redzēt stingru roku.
Nē, tautas vēlētu prezidentu. Atbildīgu, izlēmīgu varu.
Daudz laika pavadu, braucot apkārt pa Latviju. Diezgan plaši caurstrāvojas ideja – vajag, lai nāk stingrā roka.
