Latvijā neaudzē ģenētiski modificētus augus, bet kāpēc tos atļauts ievest, dažreiz pircējiem iemānot, norādes iemudžinot neskaidros produktu marķējumos 44
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Audzēt vai neaudzēt ģenētiski modificētu kukurūzu, kartupeļus, tomātus vai ko citu, jau gadiem ilgi ir viens no strīdīgākajiem jautājumiem lauksaimniecības nozarē visā Eiropas Savienībā (ES). Lielražotāji apgalvo, ka ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) kultūraugi risku nerada un lielo ražu dēļ tiem ir liels potenciāls. Savukārt sabiedrība aizrāda, ka skaidras informācijas par ĢMO nekaitīgumu tomēr trūkst, turklāt pircējiem tos iemāna, norādes iemudžinot neskaidros produktu marķējumos.
Riskus pēta
ĢMO ir organismi, kuru ģenētisko materiālu mākslīgi pārveido, piešķirot tam jaunas īpašības. Piemēram, lai palielinātu auga izturību pret slimībām, kukaiņiem vai sausumu, uzlabotu pārtikas kvalitāti, palielinātu ražīgumu. Ar augu selekciju cilvēki nodarbojušies jau izsenis, taču šajā gadījumā selekcijas procesā “pieslēdzas” gēnu inženierija. “Lai gan ģenētiskās modifikācijas un tradicionālās selekcijas mērķi ir vieni un tie paši, arī materiāls, uz kuru abas metodes iedarbojas, ir viens – organisma ģenētiskās informācijas nesējs – DNS, ģenētiskā modifikācija ir mērķtiecīgāka, jo ļauj jau iepriekš paredzēt rezultātu un veikt vēlamo organisma īpašību uzlabošanu, paaugstināt gan ražību, gan uzturvērtību, gan arī drošumu.
Kā jau vairākkārt ir norādījuši arī Latvijas zinātnieki – pasaulē ir veikti neskaitāmi pētījumi par ĢMO drošumu un to iespējamiem riskiem, un šie pētījumi nepierāda ĢMO bīstamību. Pastāv tikai daži pētījumi, kas norāda uz riskiem cilvēku un dzīvnieku veselībai, taču to rezultāti tiek apstrīdēti, pamatojot to ar nekorektu pētījumu veikšanas metodi,” tā “Latvijas Avīzei” skaidro Zemkopības ministrijas Biotehnoloģijas un kvalitātes nodaļas vadītāja vietniece Inese Aleksejeva.
Latvijā neaudzē…
Ģenētiski modificēto kultūraugu audzētāju reģistrā Latvijā patlaban neviena persona nav reģistrēta. Pašvaldības ar saistošajiem noteikumiem var noteikt aizliegumu modificēto kultūraugu audzēšanai attiecīgajā administratīvajā teritorijā vai tās daļā. Par šādu aizliegumu tiek informēts Valsts augu aizsardzības dienests, kurš uzrauga un kontrolē sēklas un augu pavairošanas materiālu.
Patlaban no 43 Latvijas novadu pašvaldībām par šādu aizliegumu izšķīrušies 19 novadi. Viens no jaunākajiem lēmumiem pieņemts Balvu pusē. Uz jautājumu, kāpēc tieši tagad, novada administrācijas pārstāve Iluta Jaunžeikare skaidro, ka pērn teritoriālās reformas rezultātā apvienojās Balvu, Baltinavas, Rugāju un Viļakas novadi, kur katram bija spēkā sen pieņemts aizliegums audzēt ĢMO līdz šā gada 31. decembrim. Tāpēc šogad visi noteikumi ir jāpieņem par jaunu, un tieši to pašvaldība arī dara. Kopumā Balvu novadā neaudzē ĢMO, un arī neviens nav izrādījis interesi to darīt. Vai situācija varētu mainīties? “Tas ir diskutabls jautājums. Nav viennozīmīga viedokļa par šo produktu kaitīgumu vai nekaitīgumu, līdz ar to par ietekmi uz veselību. Ņemot to vērā, rodas jautājums: kas vērtīgāks – labklājība vai veselība?” tā saka domes pārstāve.
Arī Valkas novadā, kurš 2010. gadā kā viens no pirmajiem pieņēma lēmumu neaudzēt ĢMO un kur aizlieguma termiņš beidzās šā gada aprīlī, atzīst – taipusē zemnieki modificētos augus neplāno audzēt. “Pievilcīga, tīra vide, dabas daudzveidība ir viena no novada bagātībām. Tāpēc ĢMO aizliegums 2010. gadā bija loģisks. Arī tagad mūsu zemnieki neaudzē ĢMO, un mums nav ziņu, ka plānotu to darīt. Rudens pusē diskutēsim, vai ir nepieciešams jauns aizliegums,” tā novada pašvaldības priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis.
Te gan jāpiebilst, ka aizliegumiem audzēt ĢMO ir vairāk simboliska nozīme, jo ES teritorijā nevienu ģenētiski modificētu augu audzēt nav atļauts, izņemot vienu kukurūzas šķirni.
Vai situācija varētu mainīties saistībā ar pārtikas krīzi un cenu pieaugumu? “Aizliegumi ir bez praktiskas nozīmes, un arī norāde uz novadiem, kas atteikušies audzēt ĢMO kultūraugus, vairāk ir simboliska. Protams, Āzijas un Āfrikas valstīs ir pārtikas nodrošinājuma problēmas, un tur, iespējams, ir svarīgi, lai cilvēkiem vispār būtu pārtika. Savukārt mums šāda situācija nedraud, pārtikas ir pietiekami, aktuāls ir cenas jautājums. Un, kamēr ir izvēles iespēja, patērētājs izvēlēsies to, kas tam ir tīkamāks atbilstoši savām iespējām,” teic I. Aleksejeva.
…tomēr šo to ieved
Tātad vismaz pagaidām sabiedrība var neuztraukties, jo valstī ĢMO neaudzē, arī izmēģinājuma laukos ne. Tomēr saskaņā ar ES lēmumiem Latvijā ir atļauts ievest un dzīvnieku barībā izmantot vairākas ĢMO sojas, kukurūzas, rapša un cukurbietes līnijas. Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) gan norāda, ka šādi produkti tiek stingri kontrolēti.
“Latvijā tiek testēti gan trešo valstu, gan ES izcelsmes produkti – kukurūzas, rīsu, sojas produkti, gaļas produkti, kuru sastāvā ir soja, šokolāde un tās izstrādājumi, nerafinēta augu eļļa, dažādi produkti vegāniem, veģetāriešiem; bērnu pārtika; augļi un dārzeņi. ĢMO kontrolei vidēji gadā tiek testēti ap 80 paraugi. Pēdējos divos gados neatbilstoši rezultāti netika konstatēti,” norāda PVD pārstāve Anna Joffe.
Viņa arī akcentē, ka pārtiku un dzīvnieku barību atļauts ievest no trešajām valstīm, izpildot stingras prasības, un PVD uz Latvijas robežām attiecīgās kravas pārbauda.
“Šādas kontroles veicam, balstoties uz riska analīzi, tostarp arī bioloģiskās lauksamniecības produktiem, kuriem ĢMO izmantošana vispār ir aizliegta. No šogad 16 plānotiem paraugiem pārtikai jau ir noņemti 15, barībai no astoņiem – četri. Visi rezultāti bija atbilstoši. Bet, piemēram, lai ievestu rīsus un produktus no Ķīnas, Ķīnas kompetentai iestādei jāveic laboratoriskie izmeklējumi uz ĢMO katram sūtījumam un atkārtoti uz ES robežas katrai kravai. Tātad 100% dubultota kontrole, un tā ir ārpus minētiem plānotiem paraugiem,” tā A. Joffe.
PVD pārstāve vēl pircējiem zināšanai atgādina, ka tos pārtikas produktus, kuru marķējumā ir ietverta norāde par ĢMO kātbūtni, tirdzniecības vietās pārdošanai novieto savrup no citiem pārtikas produktiem, lai tie būtu viegli identificējami. Tāpat pārtikas ražošanas uzņēmumos inspektori pārbauda izejvielas un seko līdzi, vai tās nav ģenētiski modificētas. Ja produkts ir ražots vai satur atļauto ĢMO, tas jānorāda marķējumā.
