“Latvija nav Pompejas”? jeb ministriju grūstīšanās ap ES fondiem 1
Gatavojoties jaunajam Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu plānošanas posmam, “Kultūrzīmes” (“KZ”) vēlējās noskaidrot, cik liela daļa šīs milzīgās naudas, kuras kopējais apjoms būs ap 5,5 miljardiem eiro, tiks kultūrai. Ideja par šādas sarunas nepieciešamību “KZ” radās pēc vairākās sarunās ar kultūras profesionāļiem izskanējušām bažām par to, ka Latvijas un Eiropas Komisijas (EK) viedokļu atšķirību dēļ varētu būt grūtības īstenot vairākus Nacionālajā attīstības plānā (NAP) un plānošanas dokumentā “Radošā Latvija” (“RL”) ierakstītos mērķus.
Vai Latvijas kultūra patiešām kārtējo reizi ir draudu priekšā? To noskaidrojot, “KZ” rīkotajā apaļā galda diskusijā piedalījās kultūras ministre Dace Melbārde, Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētājs un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) priekšsēdētāja un Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētāja Dace Bluķe un Cēsu Kultūras un tūrisma centra projektu vadītāja Ilona Asare.
A. Bormane: – Kādas ir galvenās viedokļu atšķirības starp EK un Latviju, un ar ko tās draud Latvijas kultūrai?
D. Melbārde: – Situācija ar ES fondu plānošanu nākamajam posmam saistībā ar kultūru noteikti nav dramatizējama – veiksmīgi sadarbojoties, tā varētu būt pat labāka nekā iepriekšējā periodā. Tas, kas mums jāņem vērā, – ir nosacījumi un mērķi, ko EK izvirza un kas tiek izstrādāti, dalībvalstīm vienojoties. EK aicina raudzīties uz kultūru kā resursu nodarbinātībai un izaugsmei. Fokuss par nacionālo kultūru kā vērtību pašu par sevi tiek uzskatīts par katras valsts pašas atbildību.
– Tomēr, grozi kā gribi, vairākas NAP un “RL” iezīmētās aktivitātes vispār nevarēs īstenot.
– Mums ir jāsaprot, ka NAP nav tikai ES fondu līdzekļu apguves plāns. To izstrādāja laikā, kad vēl nezinājām, kādi būs nosacījumi no EK puses. Drīzāk būtu jādomā, kas notiek ar tiem NAP uzdevumiem, kurus neīstenojam ar ES fondu palīdzību.
– Viena no nozarēm, kurā ES fondu ieguldījumam ir milzu nozīme, ir kultūras pieminekļu aizsardzība. Kāda EK ierēdņa paustais, ka “Latvija nav nekādas Pompejas”, tomēr mudina uz ne pārāk priecīgām pārdomām…
J. Dambis: – Finansistus un ekonomistus bieži dzirdam runājot – vispirms nopelnīsim naudu… Man gan liekas, ka saruna par kultūru pēc būtības ir saruna par Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanu.
Kultūras pieminekļu aizsardzībai un kultūras mantojuma saglabāšanai no ES fondiem patiešām ir bijis ievērojams finansējums. Tāpēc mēs diezgan bažīgi raugāmies arī uz nākamo periodu, jo atbalsts kultūras pieminekļu īpašniekiem vienalga ir bijis mazāks nekā citur Eiropā, arī valsts dotā atbalsta daļa bijusi stipri mazāka. Būtu jāizdomā, ko vēlamies sasniegt. Ir divas iespējas – atrast Latvijā divus, trīs vai piecus ļoti nozīmīgus objektus un tos restaurēt, ieguldot vairākus miljonus eiro. Vai arī censties ar mazākām summām glābt pēc iespējas plašāku pieminekļu skaitu visā Latvijā. Man liekas, ka otrā pieeja būtu daudz labāka. Tāpat nevar piekrist EK argumentam, ka, piešķirot atbalstu, galvenajam kritērijam jābūt apmeklētāju skaitam. Jo tur, kur tas ir ļoti liels, ekonomika jau darbojas. Savukārt tur, kur nav, ja šī sakopšana veicina ekonomiku, šis efekts ir daudz jūtamāks.
– Briselē atšķiras ne vien EK un Latvijas domas, bet arī Finanšu ministrijas un Kultūras ministrijas viedokļi. Vai sarunās ar EK paši esam pietiekami uzstājīgi savu nacionālo interešu aizsardzībā?
D. Melbārde: – EK jau no paša sākuma ir ļoti strikti bijusi pret kultūras un sporta infrastruktūras attīstību. Ņemot vērā, ka, strādājot kopā ar FM, mums ir izdevies iegūt kompromisu, iesniedzot EK izskatīšanai Partnerības līgumu kopā ar darbības programmu, kas paredz jaunās infrastruktūras veidošanu pilsētas degradētajās teritorijās, uzskatu, ka šāds iznākums situācijā, kad EK bijusi diezgan noraidoša šajā jautājumā, liecina, ka Latvijā esam bijuši gatavi viens otru uzklausīt. Esam tikuši tik tālu, ka šobrīd mūsu priekšlikums tiek izskatīts EK. Šie 80 miljoni eiro būtu paredzēti divām publiskajām ēkām, pret ko EK sākotnēji bija visai noraidoša, pēc tam mums piedāvājot akcentēt mērķi, ko ar tām gribam panākt teritoriju attīstības aspektā – ka ne vien uzbūvējam skaistu ēku, bet arī panākam, ka tā rada jaunu kvalitāti un attīstības perspektīvu plašākā apkaimē.
– Par kuriem diviem kultūras infrastruktūras objektiem šobrīd īsti ir runa?
– Mēs runājam par divām teritorijām. Vispirms – par Grīziņkalna apkaimi – jebkurš piekritīs, ka šī teritorija un pats Daugavas stadions ir ļoti degradēta vide un ka no arhitektūras viedokļa kvalitatīvas multifunkcionālas būves izveide, kas kalpotu gan kultūras, gan sporta, gan sabiedriskās dzīves mērķiem, mainītu šīs vietas kvalitāti. Otra būve, par ko runājam, ir vai nu akustiskā koncertzāle, vai Laikmetīgās mākslas muzejs (LMM). Ir vēl vairāki varianti par teritorijām, kur šis objekts varētu atrasties.
– Tātad tomēr – vai nu, vai?
– Viena būtu kultūras būve, otra – Daugavas stadions. Ar to summu, kas atvēlēta ES fondu apguves programmā, saredzu iespējas runāt par divām ēkām. Protams, varam attīstīt domu, ka šī otra kultūras būve var būt ļoti multifunkcionāla un apvienot gan akustiskās koncertzāles, gan Laikmetīgās mākslas centra funkciju, tomēr uzskatu, ka tas ir diezgan utopiski.
– Liekas, ka daudz kas kultūras infrastruktūras lietā atkarīgs arī no Rīgas domes ieinteresētības…
– Rīgas dome ir ieinteresēta sadarboties – jo sevišķi virzīt uz priekšu akustiskās koncertzāles projektu. Racionāli runājot, tas tiešām ir objekts, kuru patiešām varētu uzbūvēt līdz 2018. gadam, jo tam jau ir izstrādāts tehniskais projekts.
– Bet šis projekts nekvalificējas ES atbalstam…
– Jā, runa ir par finansējumu, kas nepieciešams, ja attīstām šo projektu, kurā jau ieguldīti būtiski līdzekļi.
J. Dambis: – Kultūras ministrija diezgan veiksmīgi mēģina darīt to, kas ir tās iespējās. Patiesībā jau grūstīšanās nenotiek tik daudz Eiropā, kā tepat, Latvijā, – starp nozarēm un ministrijām. Mūsu iespējas Eiropā noteikti pavērtos plašāk, ja valsts augstākās amatpersonas un visi ministri pienācīgi novērtētu kultūras jomu. Jo brīžos, kad mums teic, ka kaut ko diktē Eiropa, mēs, Kultūras alianse un biedrība “Laiks kultūrai”, uzrakstām vēstuli augstākajām ES amatpersonām un uzzinām, ka liela daļa jautājumu risināma tepat, Latvijā.
D. Melbārde: – Saistībā ar ES fondu apguvi un arī citos jautājumos pašos pamatos ir jautājums par vērtībām. Kamēr par primārām uzskatīsim materiālās vērtības, ar labklājību saprotot vienīgi materiālo pusi, pozitīvas pārmaiņas nepanāksim. Kāpēc izaugsmi un attīstību nemitīgi mēra vien makroekonomiskos rādītājos? Jāsaprot, ka šiem jēdzieniem neapšaubāmi ir arī kultūras dimensija. Ja runāsim par attīstību tikai materiālo vērtību ražošanas izpratnē, piedzīvosim sabiedrību, kas morāli un garīgi degradējas. Ir nepiedodami, ka šādu signālu sūtām starptautiski un veidojot nacionālo politiku.
D. Bluķe: – Atbildē, ko saņēmām no EK, ļoti skaidri norādīts, ka dalībvalstis pašas, protams, sabalansējot ar EK prioritātēm, izvēlas virzienus, kuros ieguldīt ES fondu līdzekļus – jomās, kuras valsts attīstībai ir vissvarīgākās un ar vislielāko ilgtspēju. Un tad ir jautājums – ko ar to šeit, uz vietas, saprotam – vai tā ir ekonomika vai nacionālā kultūra kā katras valsts pastāvēšanas pamats?
– Kāpēc tad skaidri netiek pateikts, ka ārkārtīgi būtiskas nacionālas nozīmes objekts ir Mežaparka estrāde, kurai tehnisko skiču projekts jau sen ir gatavs un kas līdz Latvijas simt gadu svētkiem jāpārbūvē un jāpaplašina. Tā ir pašu valsts izšķiršanās!
D. Melbārde: – Šobrīd notiek darbs pie valdības deklarācijas rīcības plāna izstrādes. To apspriežot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, patīkami pārsteidza vēlme, ka mēs ne vien vienkārši aktualizējam, bet arī veicam priekšdarbus, lai varētu uzcelt šos 21. gadsimta kultūras objektus. Jo runa tiešām ir par kultūras objektu kopumu. Brīdī, kad sapratīsim, kāda ir EK atbilde uz mūsu iesniegto priekšlikumu caur Partnerības līgumu un darbības programmu, mums būs iespēja aktualizēt šo jautājumu – arī NAP kontekstā. Tad varēs izstrādāt pilnu scenāriju. Pilnīgi noteikti šo jautājumu aktualizēsim jau šajā pavasarī, jo tas ir svarīgi arī Latvijas simt gadu kontekstā.
Mežaparka estrāde gan ir vienīgais lielais kultūras infrastruktūras projekts, kas nav iekļauts NAP, bet mēs arī visi apzināmies, ka tuvojas 2018. gads un cilvēku, kas vēlēsies būt klāt Latvijas simt gadu Dziesmu svētkos, būs vēl daudz vairāk. Jebkurš, kas tajā laikā būs pie varas, saskarsies ar ļoti nepatīkamu spriedzi sabiedrībā un būs spiests atbildēt uz ļoti daudziem jautājumiem. Estrādes jautājumu gan var risināt tikai tad, ja Rīgas dome un valsts spēj vienoties par šā objekta attīstību un atrod tam atbilstošus resursus.
Tomēr mani dara piesardzīgu, ka ļoti bieži jautājumi par infrastruktūras attīstību vai objektu glābšanu ļoti ātri atripo atpakaļ uz ministriju, lai gan daudzās ēkās esam tikai nomnieki. Tā nav pareizā pieeja, kā domāt par jaunajām kultūras būvēm, jo Kultūras ministrijai nevajadzētu būt būvniecības ministrijai.
– Iepriekšējā plānošanas posmā ES līdzekļi vairāk tika ārpus Rīgas projektiem, kas tagad rezultējies vairākos vērienīgos un plašā kultūras un ekonomikas kontekstā nozīmīgos veikumos. Kādas iespējas novadiem būs piekļūt ES naudai jaunajā posmā?
– EK uzskata, ka ir jāizvairās no jaunas infrastruktūras būvēšanas kā mērķa paša par sevi, bet jāatbild uz jautājumu, kā tas veicinās reģionālo attīstību un nodarbinātību. Tagad kā uz būtisku prioritāti raugāmies uz Ventspils mūzikas vidusskolu kā potenciālu profesionālās vidējās kultūrizglītības kompetenču centru Ziemeļkurzemē. Man ir bijusi ļoti veiksmīga tikšanās ar izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti, kurā vienojāmies par kultūrizglītības jautājumu risināšanu nākamajā ES fondu apguves posmā tieši IZM pārzinātajās aktivitātēs.
– Cēsis ir viena no pilsētām, kas daudz strādājušas ar ES fondu naudu, turklāt arī tās pašvaldība ir ļoti labvēlīga kultūrai. Daži saka – iedzīvotāju skaits samazinoties, koncertzāli nebūšot kam apmeklēt. Kā paši saredzat šo situāciju?
I. Asare: – Vidzemes koncertzāli “Cēsis” pabeigs pavasarī, bet centrālo bibliotēku – gada nogalē. Neviens no šiem objektiem, ieskaitot arī Cēsu pils kompleksa revitalizāciju, nav būvēts no jauna. Pluss arī tas, ka ir atjaunoti kultūras pieminekļi. Koncertzālē vienā ēkā būs apvienota triju iestāžu darbība: koncertzāle, kas sniegs profesionālās mūzikas piedāvājumu, vietējais kultūras centrs, kur turpinās darboties visi amatiermākslas kolektīvi, A. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola. Ēka noteikti būs noslogota kaut vai tāpēc, ka tur būs izvietota skola un darbosies visi amatiermākslas kolektīvi. Gribētos raudzīties optimistiski, jo koncertzāles gadījumā ir paredzēts, ka tai jāstrādā plašākam – visas Vidzemes – reģionam.
– Bažas raisa tas, ka daļa kultūras mērķu jaunajā ES fondu plānošanas posmā nonāks citu ministriju pakļautībā. Krietnu daļu naudas – piemēram, to, kas attiecas uz radošajām industrijām, administrēs Ekonomikas ministrija.
D. Bluķe: – Jā, un bažīgus dara arī tas, ka radošās industrijas tiek skatītas vienīgi kopējā ekonomikas kontekstā, tās neizdalot kā atsevišķu virzienu. LRSP iestājas, ka noteiktai finansējuma daļai jābūt iezīmētai tieši radošajām industrijām. Jāņem vērā, ka, piemēram, liela iespējamo mūzikas industrijas dalībnieku daļa šobrīd jau ir emigrējuši no valsts. Jaunākās paaudzes komponisti (Sabīne Ķezbere, Anastasija Kadiša, Jānis Porietis, Ruta Paidere, Gundega Šmite un daudzi citi) dzīvo ārzemēs – viņi maksā nodokļus tur, lai arī viņu darbus nereti atskaņojam šeit. Varbūt mazliet labāka situācija ir populārās mūzikas žanrā, kur minimālā mūzikas dzīves aprite ir pietiekama, lai varētu šeit nodrošināt savu eksistenci. Jau sliktāka situācija ir džeza jomā, kur strādā tikai ļoti izteikti fanātiķi. Klasiskajā mūzikā – ja mūziķis nestrādā valsts vai pašvaldības koncertorganizācijā, iztikt faktiski nav iespējams.
D. Melbārde: – Arī radošās industrijas sākotnēji bija KM definēta un uzturēta aktivitāte, ko vēlējāmies paši administrēt. Diemžēl EK iebilda, ka tās izdala kā atsevišķu ekonomiskās darbības veidu, aicinot integrēt kopējās uzņēmējdarbības programmās. Šobrīd radošās industrijas ir iezīmētas vairākās EM programmās. EM un FM ir arī izpratne, ka tās jāskata kā specifisks ekonomikas sektors, ko nevar pielīdzināt lielajām industrijām, piemērojot tos pašus kritērijus finansējuma apguvē. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc radošās industrijas iepriekš vājāk apguva ES fondu naudu.
D. Bluķe: – Ļoti gribas cerēt, ka kopā ar KM un EM izdosies sekot tam, kādi būs kritēriji šā finansējuma sadalē. Ir jau bijuši neveiksmīgi piemēri – kā ar programmu, ko apsaimniekoja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ārējo tirgu apguvei. Cik man zināms, Latvijas Mūzikas informācijas centrs pat ļoti vēlējās startēt, tomēr nekvalificējās kā iesniedzējs, jo nozares apgrozījums nebija tik liels, kā bija pieprasīts.
D. Melbārde: – Laba zīme ir tā, ka EM valdības deklarācijā ir iekļāvusi radošo inkubatoru veidošanu. Bet no VARAM puses plānoti ļoti lieli resursi ēku siltināšanai, uz ko var pretendēt arī kultūras institūciju un kultūras mantojuma apsaimniekotāji.
I. Asare: – Cēsīs mūs ļoti uztrauc viduslaiku pils un Jāņa baznīcas situācija. Šajos lielajos objektos ir nepieciešamas nozīmīgas investīcijas, kas Cēsu pašvaldībai ar 18 tūkstošiem iedzīvotāju grūti īstenojamas. Visi pils torņi ir avārijas situācijā, un steidzami nepieciešami konservācijas darbi. Šobrīd ļoti nopietni apsveram, vai aiztaisīt ciet vienīgo pieejamo torni, ko gadā apmeklē 50 tūkstoši cilvēki, no kuriem puse ir ārzemju tūristi.
Raugoties uz radošās ekonomikas pusi, mums ir iecere sākt apdzīvot Ruckas muižu, izveidojot Vidzemes kompetenču centru radošās uzņēmējdarbības attīstībai.
D. Melbārde: – Vēl viens klupšanas akmens arī ES fondu apguvē ir tas, ka mums katastrofāli trūkst lietišķo pētījumu, kas nepieciešami, kad jāpierāda kultūras sociāli ekonomiskā ietekme. Mums patiešām trūkst pētnieku, kas regulāri to pētītu, analizētu un spētu pierādīt ar skaitļiem. Vēlreiz atgriežoties pie sākumā izskanējušajām bažām par dramatisko atšķirību līdzekļu apjomā: iepriekšējā periodā KM administrēja divas aktivitātes – kopā 20,7 miljonus latu ES fondu naudas. Tagad esam iestrādājuši, ka KM varētu administrēt dabas un kultūras mantojuma sadaļā 35 miljonus eiro, un ceram, ka EK atbalstīs ieceri par 80 miljoniem eiro degradēto teritoriju atjaunošanai. Vēl ceram, ka vismaz līdz 20 miljoniem eiro varēsim apgūt izglītības aktivitātēm. Ceram pietiekami daudz līdzekļu apgūt arī no energoefektivitātes projektiem u. c. Veiksmīgas sadarbības gadījumā aina varētu būt labāka nekā iepriekšējā periodā, taču filozofiskais jautājums par kultūras lomas novērtējumu izaugsmē un attīstībā paliek.
– Kas tomēr notiks ar projektiem, kas būs izkrituši no EK labvēlības?
– Kad būs skaidrs, kurus uzdevumus no NAP un kādā apjomā īstenojam ar ES fondu līdzekļiem, Pārresoru koordinācijas centrs apkopos informāciju, kuri ir tie, kam vajadzīgs cits finanšu avots. Tas būs jādara arī mums pašiem kultūras nozarē.
– Ņemot vērā, ka NAP bija plaša politiska konsensa iznākums, tā tomēr būs smaga izšķiršanās.
– Manuprāt, NAP nedrīkst būt projektu konkurss, kur vieniem veicas labāk, citiem – sliktāk. Tā tiešām ir nacionāla vienošanās. Atbildīga attieksme būtu īstenot šo plānu kopumā.
D. Bluķe: – Finansējums nākamajā ES fondu apguves posmā būs pietiekami liels, tāpēc svarīgākais tuvākajā laikā ir saprast, kādi būs tā piešķiršanas kritēriji, lai ieguvēji būtu cilvēki, kuri tā rezultātu baudīs un izmantos.
Daži būtiskākie NAP paredzētie kultūras mērķi un iespējamais ES finansējums 2014. – 2020. gadā*:
atbalsts radošo industriju komersantiem (piemēram, Latvijas dizaina popularizēšana ārzemēs, ārējo tirgu apguves veicināšana utt.). 10 miljoni eiro no ERAF;
kultūras pieminekļu attīstība un atjaunošana. 35 miljoni eiro no ERAF;
nacionāla mēroga kultūras un sporta infrastruktūras izveide (Dziesmu svētku stadions, LMM, akustiskā koncertzāle). 80 miljoni eiro no ERAF diviem objektiem.
* KM uzsver, ka šie skaitļi nav jāuzskata par galīgiem, jo sarunas ar EK vēl turpinās.
Kas notiks tālāk
Tuvākā mēneša vai, augstākais, trīs mēnešu laikā EK nāks klajā ar viedokli par Partnerības līgumu. Pēc FM datiem, lielāka skaidrība prognozējama sešu mēnešu laikā.
Pēc optimistiskākās prognozes, ES fondu līdzekļu apgūšana 2014. – 2020. gadam varētu sākties 2014. gada jūlijā, augustā.
