Franks Gordons: Latvijā nav izgaisis “divkopienu” rēgs 7
Skotija paliek Apvienotās Karalistes (angliski – UK, United Kingdom) sastāvā: 54% balsotāju 18. septembrī izteicās pret sava dižā novada atdalīšanos no Lielbritānijas. Tātad balsojuma iznākums – 54 : 46 – nozīmē, ka UK ir OK. 300 skotu un angļu kopdzīves un kopīgo likteņgaitu gadi guva pārsvaru pār tieksmi pēc sava patstāvīga valstiskuma Eiropas Savienības ietvaros. Šis Skotijas referenduma iznākums, šķiet, tomēr nav remdinājis divu citu Eiropas novadu – Katalonijas un Flandrijas – pamattautu tieksmi pēc valstiskas neatkarības.
7,5 miljoni katalāņu kompakti apdzīvo savu vēsturisko novadu – Spānijas visaugstāk attīstīto. Viņiem ir sava valoda un spilgta identitātes apziņa. Katalonijas reģiona valdība cīnās par to, lai centrālā valdība Madridē atļauj 9. novembrī Katalonijā sarīkot referendumu par neatkarību pēc Skotijas parauga.
Beļģijā 6,4 miljoni flāmu labprāt atdalītu savu tēvzemi Flandriju no Valonijas, kur runā franciski. “Valodu robeža” Beļģijā ir gandrīz kā taisna līnija, kas šķeļ šo karaļvalsti pašā vidū. Tā kā Beļģija ir tipiska divkopienu valsts, ko nodibināja (līdz ar tās nosaukumu) 1830. gadā, tās sadalīšana nebūtu grūta, ja “valodu šķirtnes” pašā vidū neslietos galvaspilsēta Brisele, kur sajaukti mājo gan flāmi, gan valoņi. Brisele ir gan Eiropas Savienības, gan NATO štāba galvenā mītne. Ko darīt? Pasludināt Briseli par “Eiropas brīvpilsētu”, kur darbotos abu neatkarīgo novadu valdības? Te patiešām jāliek liela jautājuma zīme.
Un te mēs nonākam pie Latvijas – Saeimas vēlēšanu gaidās. “Saskaņa” var tērpties sociāldemokrātu drānās, cik uziet, bet tās vadītāju un ierastā elektorāta vāji slēptais mērķis ir padarīt Latviju par “divkopienu” valsti – arī Eiropas acīs. Šis rēgs diemžēl nav izgaisis, un tagadējās koalīcijas partijām būtu jādara viss, lai pēc vēlēšanām “Saskaņa” paliktu opozīcijā. Tāpat kā līdz šim, tā arī turpmāk Latvijas valdībā varētu darboties krievu izcelsmes ministri, kuri noraida “divkopienu” priekšstatu.
Valodu samērs 60:40 ir Latvijas lāsts, ko atstājis okupācijas pusgadsimts. Bet Latvijas laime ir tā, ka krievvalodīgie izbārstīti. Un, runājot par Rīgu, ļaunākajā gadījumā varētu rasties kaut kāda “Purčika (Purvciema) tautas republika”. Taču nav jāvērtē par zemu Putina Krievijas uzbāzīgā tieksme duļķot Latvijā ūdeni un kūdīt “lingvistisko kopienu”, kas runā krieviski un lasa “Vesti segodņa”.
Kā zināms, Ukrainas prezidents Petro Porošenko, lūkodams darīt galu asinsizliešanai, nācis klajā ar kompromisa risinājumu, uz trijiem gadiem piešķirot municipālu un lingvistisku autonomiju tai Doņeckas un Luhanskas apgabala daļai, ko šobrīd kontrolē separātisti. Šai teritorijai jāpaliek vienotas Ukrainas sastāvā, bet tās iedzīvotājiem atļauts nepiedalīties gaidāmajās Ukrainas parlamenta vēlēšanās. Separātistu barveži taču turpina murmulēt, ka viņu mērķis ir un paliek neatkarīga “Novorossija” Krievijas Federācijas paspārnē.
Ir arī vēl cita “valstiskuma problēma” t.s. pēcpadomju telpā: Kremlis baigi sašutis par to, ka Rumānijas premjerministrs Viktors Ponta izteicis vēlmi, lai līdz 2018. gadam Moldovai izdotos apvienoties ar Rumāniju. Galu galā moldāvi ir tie paši rumāņi, moldāvu valoda ir tā pati rumāņu valoda. Šis novads no 1918. līdz 1940. gada baigajai vasarai bija Rumānijas kopvalsts sastāvā. Atkalapvienošanās būtu tīri dabiska.
