– Komunikācija, kas tagad nāk no varas, ir cita. Valdība draud – ja neņemsim bēgļus, tad NATO lidmašīnas aizlidos un ES naudu nedos. 59
– Domāju, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar savu ziņojumu nedaudz pārspīlēja. Droši vien viņš vairāk uztraucās par to, ka Latvija ar savu noraidošo attieksmi pret bēgļiem neizskatās pārāk smuki. Tomēr arī valsts līmenī jābūt attieksmei “vīrs un vārds”, kas mūsu sabiedrībā padomju okupācijas gados izzudusi. Negribam justies atbildīgi. Kļūst neomulīgi, kad dzirdu mūsu pozīciju bēgļu jautājumā – neņemsim, negribam. Viens pagastvecis paziņo, lai bēgļus sūta uz Ameriku… Patiesībā esam ASV pateicību parādā, ka vispār esam neatkarīga valsts. Briselē notiek protesti pret Krievijas sankcijām lauksaimniecībā. Latviešu delegācija pirmajās rindās. Rodas jautājums: kāpēc tad nebrauc uz Maskavu protestēt, bet prasa Briselei naudu? Kad jādara kaut kas kopīgi Eiropas labā, tad mēs – nē, bet, ja vajag ņemt, tad mēs vienmēr pirmajās rindās…
V. Sprūde: – Neesam politiski nobrieduši?
– Tas ir visos līmeņos. Tas pats mūsu pilsonis, kurš iet un pieprasa savam biznesam naudu no Briseles, kaut pats ir vainīgs… Latviešiem ir teiciens “neliec visas olas vienā grozā” – nesūti visu uz Krieviju, zinādams, kāda tā ir. Trūkst arī vēlētāja atbildības, jo balso par populistu, kurš sola pilnīgas muļķības… Bet populists nespēj būt līdzvērtīgs partneris. Viņš var tikai šantažēt vai lūgties.
M. Antonevičs: – Vēlētājs jau arī nezina, par ko balsot. Pasakiet!
– Es jau arī nezinu. Kad “Vienotība” tā nesmuki “noraka” Egilu Levitu, man gribējās savu balsi viņiem atņemt un kaut kur aiznest… Levits pilnīgi skaidri būtu bijis prezidents, kas ceļ valsti uz augšu. Bet mums vajadzēja populistu, kas visu velk uz leju. Ja Levits runātu ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, viņi runātu kā gudrībā un erudīcijā līdzvērtīgas figūras. Tas celtu Latvijas prestižu un ļautu ko panākt. Bet politikai nepatīk gudri cilvēki. Ja gudru cilvēku kādā partijā vai Saeimā ir daudz, viņi aizēno citus. Gudrie ir jāpastumj malā. Pelēcības visiem ir izdevīgas, jo nespēs ne argumentēt savu viedokli, ne iebilst, lai arī reizēm jutīs, ka kaut kas nav kārtībā. Tas caurauž mūsu politisko eliti. Bet gan jau ar laiku kaut kas mainīsies. Svarīgi, lai Latvijā izveidojas garīgā elite, satvars. Man šķiet, pēdējā laikā pēc ilgāka pārtraukuma mums sāk atdzimt literatūra, kaut agrāk šķita, ka no latviešu valodā sarakstītā nav ko lasīt.
– Vai mums būtu jāturpina uzsvērt atmodas laiku sauklis par latvisku Latviju? Pēdējā laikā to mēģina izsmiet – kāda “latviska Latvija”, ir taču globalizācija!
– Nu tikai latviska! Paskatieties Krievijas masu informācijas līdzekļos – tur ir nemitīgas ņirgas par Latviju. Arī Latvijā izdotajos krievu izdevumos. Tas taču ir Maskavas mērķis – radīt mazvērtības kompleksu! Arī atmodas laikā no sākuma par mums ņirgājās: kas jūs par valsti, jūs bez mums aiziesiet bojā… Tāpat kā tagad par Ukrainu. Tas viss turpinās. Tam ir jāpretojas. Neesam nekāda niecīga tauta! “Baltijas ceļš” bija sastāvdaļa domino efektā, kas sagrāva komunistisko režīmu visā Eiropā. Ja nebūtu “Baltijas ceļa”, šis režīms nesabruktu. Visi notikumi bija vienlīdz svarīgi. Solidaritāte, kas toreiz modās visā Eiropā, jāsaglabā par katru cenu. Arī Eiropa nevar pastāvēt bez “latviskas Latvijas”. Bez “Baltijas ceļa” un baltiešu dziesmotajām revolūcijām nebūtu Vācijas apvienošanās. Tāpēc jau Baltijas valstu atmodas pārstāvji tagad saņēma Kūdenhoves-Kalergi balvu! Vācieši to ļoti labi saprot. 1989. gada 23. augustā bija “Baltijas ceļš”, novembrī krita Berlīnes mūris. Pats biju liecinieks kuluāru sarunai Kremlī, kad reakcionāri bļāva uz Mihailu Gorbačovu, ka viņš pieļauj Vācijas apvienošanu. Gorbačovs tad niknumā rādīja uz mums, baltiešiem: “Viņi, nelieši, ir vainīgi! Jo viņi man sasēja ar “Baltijas ceļu” rokas!” Tā sauktā separātisma parādīšanās vairs neļāva Kremlim pievērsties citu valstu apspiešanai.
