– Ja sabiedrība 90. gados uzzinātu šī komponista vārdu, domājat, viņš saņemtu bargu nosodījumu? 59
– Domāju, ka nekas nebūtu noticis. Tāpēc jau vajadzēja toreiz runāt atklāti un to izdarīt. Jo arī viņu pusslepenais statuss ir kā ierocis Krievijas specdienestu rokās. Arī mani jau pēc neatkarības ir mēģinājuši uzpirkt gan ar viltību, gan naturāli naudas izteiksmē. Un tad ir jautājums: cik ļoti cilvēks spējīgs tam turēties pretim un novērtēt, kas ir un kas nav vērtība?
V. Sprūde: – Ja tā VDK lieta, tajā skaitā dokumenti, ir tik viegli grozāma un manipulējama, tad kādai vajadzētu būt Kārļa Kangera vadītās VDK dokumentu izpētes komisijas darba jēgai?
– Neesmu sekojis šai komisijai, bet ka pētīt vajag, ir viennozīmīgi skaidrs. Jābūt analīzei, jo tas ļoti daudz atklās gan par pagātni, gan šodienu. Kā lustrācijai tam gan šodien īsti vairs jēgas nav. Mums vienkārši jāapzinās, ar ko bija darīšana. Vēl grūtība bija tāda, ka tā bija parlamentārā revolūcija. Revolūcija notika parlamentā, kas atcēla padomju likumus, taču paralēlās padomju struktūras turpināja darboties. Daugavpils deputātu padomes komunisti sanāca kopā un paziņoja, ka Daugavpilī “jūsu” likumi nav spēkā. 1988. gadā toreizējais PSRS AP priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs man skaidri pateica: “Ja iesiet uz neatkarību, atdalīsieties, mēs jums izveidosim prokrievisku anklāvu Daugavpilī.”
M. Antonevičs: – Ukrainas scenārijs…
– Protams! Viņi jau visu izdarīja pareizi – komunistu dome pieņēma lēmumu, ka ir ārpus Latvijas likumiem. Ždanoka un visa interfrontes varza devās turp un aģitēja, lai tauta tūdaļ saceļas un atdalās. Vēlāk lasīju Ignalinas AES direktora memuārus. Viņš raksta, ka bijusi iecere izveidot Daugavpils un Visaginas anklāvu. Lukjanovs pieminēja arī Narvu. Beigās jau arī Rēzekne atteicās pildīt Latvijas likumus un Rīgā, ja nemaldos, Ļeņingradas, tagadējā Kurzemes priekšpilsēta. Kad 1991. gada augustā atjaunojām neatkarību “de facto”, tās bija trīs vietas, kur pēc Škapara ierosinājuma AP nekavējoties iecēla tiešo pārvaldi, tas ir, AP ieceltās valdes. Būtu novilcinājuši, nezinu, kā tur viss norisinātos. Lai sāktos likumu pildīšana, bija vajadzīgas lojālas pašvaldības, tad tiesas. Latvijā jau pašvaldību toreiz nebija. Bija kompartijas sekretārs, izpildkomiteja un padomju deputāti, kuriem nebija nekāda vara un kuri paši nezināja, ko viņi dara. Tā bija iestrādāta sistēma – sekretārs pasaka – izpildkomiteja izpilda. Mums bija jārada tāda pašvaldību sistēma, lai nostumtu nost kompartiju. Škaparam tajā bija ļoti liela loma. Tā valsts sāka funkcionēt, kaut pēc visiem parametriem tai nevajadzētu spēt funkcionēt…
V. Sprūde: – Un ja vēl atceras iedzīvotāju sastāvu…
– Tas arī bija brīnums, jo latviešiem tobrīd nazis bija pie rīkles. Oficiāli skaitījās 51%, bet tas bija uzpūsts. Praktiski bija 49%, neskaitot padomju militārpersonas. Tās vispār bija ārpus skaita, bet piedalījās vēlēšanās. Tomēr mūsu politika laikam bija tik gudra vai strauja, ka šī “piektā kolonna” nespēja noreaģēt, nesaprata, kā rīkoties. Tiklīdz Maskavas funkcionāri izstrādāja vienu plānu, tā šeit notika jau kas cits, un plāni bija jāmaina.
