– Bet ir šāda tēze: jūs cīnījāties, kamēr jums aiz muguras jau rosījās visādi darboņi… Vai jūs to noliegsiet? 59
– Tas ir tīri cilvēciski. Piemēram, par tādu pilsoni kā Andris Šķēle vēl pirms 1991. gada augusta man vairāki teica, ka Lauksaimniecības ministrijā ir viens, kas cenšas visu “pavilkt zem sevis”, kaut līdz neatkarības “de facto” vēl nemaz nekāda privatizācija nebija iespējama. Man no tiem stāstiem radās iespaids, ka viņš ir vecs, komunistisks stagnāts… Izrādījās, ka viņš vecs nebija un arī kompartijā laikam ne. Šī procesa negatīvās sekas, kādas bija arī pārējās Austrumeiropas valstīs, un pat vēl trakākas nekā pie mums, jau notika pēc 1991. gada 21. augusta. Tad mainījās spēku samērs un pienāca neatkarības “de facto”. Viss notika ļoti ātri, bet tas bija pareizi. Pēteris Laķis – ciniķis pēc dabas – reiz teica: “Meitenes un zēni, mums vajag sagraut visu un izmētāt akmeņus tā, lai neviens vairs nevar salasīt.” Viņš domāja padomju režīmu, protams. “Un tad,” viņš teica, “vajag kājas pār pleciem un pievienoties kam citam.” Pēc augusta sākās tas, ko daži uzskata par negatīvo “4. maija republikas” laiku. LTF frakcija AP izira, faktiski jau oktobrī pārstāja eksistēt. Sapratām, ka vajag nostiprināt valdību. Nosūtījām Jāni Dinēviču strādāt par valdības kancelejas vadītāju. Bet līdz ar viņa aiziešanu LTF palika galīgi bezspēcīga; nodibinājās frakcija “Satversme”, nodibinājās “Klubs 21”, dažādas interešu grupas. Tas bija iemesls, kādēļ gan es, gan Škapars decembrī iesniedzām demisiju. Škaparu gan pašvaldības noprotestēja, jo viņš bija ievadījis pašvaldību reformu un pašvaldības viņu ļoti cienīja. Es aizgāju 1992. gada janvārī, jo atmodas skaistais periods bija beidzies. Sākās pavisam cits posms.
V. Sprūde: – Tas, cik ātri ideālismu nomainīja savtīgums, liecina, ka vismaz daļa LTF cilvēku bija kalkulējuši nākotnes plānus vēl ideālisma periodā.
– Tas mehānisms nav unikāls. Paskatīsimies tagad: kura partija ir pie varas, tai aplīp apkārt vesels bars, vesela šleife, kam šī partija ir ļoti svarīga. Brīdī, kad šī partija sāk zaudēt popularitāti, šleife pārdreifē pie nākamās partijas. Tāda ir cilvēka daba. Mums un tautai toreiz tas bija pārsteigums. Tauta bija saaugusi ar LTF AP vairāk nekā jelkad, nebija nekādas plaisas. Un tad nāca brīdis, kad AP gudrākie cilvēki, kas bija arī labi izglītoti, sāka kalkulēt: “Ko es no tā visa iegūšu?”
M. Antonevičs: – Bet vai Pētera Laķa pieminētie “akmeņi” toreiz tika pietiekami izmētāti? Ārpolitiskā ziņā varbūt, bet tepat Latvijas sabiedrībā? Sandra Kalniete nesen intervijā “LA” atzina, ka mirklis ticis nokavēts – izglītības reformas, sabiedrības integrācijas un okupācijas seku likvidēšanas ziņā.
– Droši vien, ka tas nebija iespējams. Mēs bijām visvairāk sovjetizētā, pārkrievotā Baltijas valsts, vēl traģiskākā stāvoklī nekā Lietuva un Igaunija. Arī pēc neatkarības te atradās milzīgā Krievijas armija. Nebūsim naivi. Visi mūsu orgāni toreiz bija pilni VDK aģentiem. LTF vadība to apzinājās. Mums visu laiku vajadzēja manevrēt, piesaistīt arī vecos nomenklatūras komunistus, ja viņiem bija cilvēku atbalsts. No vienas puses, mums vajadzēja ar viņiem sadarboties, jo neko citu mēs nevarējām darīt, no otras, kā Škapars teica, mums vajadzēja viņus apčakarēt. Manevra iespējas nebija lielas. Lustrācijas un pašattīrīšanās process toreiz skaļi pat netika izvirzīts. Atceros, 1989. gada 31. maija LTF domes sēdē Rīgas pilī pēc aicinājuma izšķirties par neatkarību vienīgi Jānis Rukšāns piecēlās kājās un teica, vai nevajadzētu lemt par paziņojumu VDK ziņotājiem un aģentiem, lai viņi atzīstas, ja vēlas, un tad viņiem taptu piedots. Acīmredzot ne bez iemesla viņš to teica. Bet vairākums viņu neatbalstīja. Pie manis LTF laikā ir nākuši cilvēki un raudādami atzinuši, ka sadarbojušies ar čeku. Pie manis nonāca arī čekas virsnieka, kultūras jomas kuratora Māra Dreijera piezīmju grāmatiņa, kurā bija saraksts ar viņa iecienītākajām kontaktpersonām. Dreijers bija baletdejotājas Zitas Errsas vīrs. Grāmatiņa izkļuva ārā tikai tādēļ, ka viņš bija sašāvis Errsu; bija izmeklēšana un juceklis, un čeka nespēja uzreiz to lietu noklusināt. Grāmatiņa nonāca pie kāda žurnālista, kurš to parādīja man. Sarakstā bija daudzi uzvārdi. Tur bija pazīstams, iemīļots, nacionāls komponists, kas dīvainā kārtā pēdējā laikā sācis pūst Krievijas stabulē. Vārdu nesaukšu… Tā, ka mēs ar šiem mēsliem esam tā aplipuši, ka neesam spējuši no tiem nomazgāties līdz šim brīdim. Kad savelku toreiz piezīmju grāmatiņā lasīto un “pēkšņās” izmaiņas cilvēku domāšanā tagad, man sāk likties, ka tas nāk ne no vecuma muļķības. Pēteris Laķis reiz pēdējam Latvijas PSR VDK priekšniekam Edmundam Johansonam janvāra barikāžu laikā, kad kungs bija iedzēris un drusku apjucis, pajautāja: “Saki, cik tavējo pie mums ir?” Viņš teica: “Ir, ir. Bet pie LNNK ir daudz vairāk.” Arī pēc čekas maisu pārņemšanas viens pazīstams LNNK politiķis, kas tur bija klāt, atnāca pie manis un teica: “Zini, es sev par pārsteigumu konstatēju, ka arī tur esmu. Ko darīt?” Ilgi domāju, kādēļ viņš man to saka. Pēc tam viņa “maisos” nebija. Es te stāstu tikai shēmu, jo uzvārdus minēt negribu. Droši vien lustrācijas lietu vajadzēja toreiz ņemt diezgan radikāli. Čehijā un Vācijā tā izdarīja, bet mēs esam ārkārtīgi daudz nokavējuši. Skaidrs, ka tie cilvēki nav mainījušies un viņos joprojām ir verdziskais aģenta, ostītāja un labuma meklētāja gars. Skaidrs arī, ka Krievija savus iemidzinātos čekistus sāk atmodināt. Šiem cilvēkiem bija un ir ko slēpt, tāpēc viņus var ļoti viegli šantažēt. Par to nav šaubu, jo čekas metodes Krievijā nav mainījušās.
