„Latvijā nacionālisms ir jūtams gaisā.” Intervija ar rakstnieku un sociālpolitisko aktīvistu Dmitriju Savvinu 26
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dmitrijs Savvins ir dzimis 1984. gadā Čitā, Krievijā. Absolvējis Aizbaikāla valsts humanitāri pedagoģiskās universitātes vēstures fakultāti. Strādājis baznīcā, lasījis lekcijas par baznīcas vēsturi, vadījis baznīcas avīzi Čitā. Dmitrijs bija sadarbojies ar Latvijas Okupācijas muzeju, šobrīd ir brīvais žurnālists Krievijas portālos un ziņu medijos, dēvē sevi par rakstu autoru un sociālpolitisko aktīvistu Latvijā, Liepājā.
2014. gadā viņš publiski nosodījis Krimas aneksiju un Krievijas izraisīto karu Ukrainas teritorijās. Drīz pēc tam pameta Krieviju, un jau 2016. gadā Latvijā ieguva politiskā bēgļa statusu. 2019. gadā Dmitrijs saņēma Borisa Ņemcova fonda stipendiju “Par Brīvību”.
Dmitrija Savvina ceļš rakstniecībā ir iesācies 2017. gadā, kad Krievijas lielākajā apgādā “ЭКСМО” izdots viņa debijas romāns “Превыше всего: роман о церковной, нецерковной и антицерковной жизни” (“Augstāk par visu: romāns par baznīcas, nebaznīcas un pretbaznīcas dzīvi”). Savukārt šobrīd Dmitrijs gatavo izdošanai romānu “Rīts brīvajā Latvijā” – antiutopiju par to, kā izskatītos Latvija, kas iet pa totalitārās Baltkrievijas ceļu, ievieš divvalodību un būtībā saglabā vairākas padomju republikas saimnieciskās un politiskās matricas.
– Kā radās ideja uzrakstīt antiutopiju par Latviju?
D. Savvins: – Latvija kļuva par manām mājām, par valsti, kas man devusi svarīgāko – brīvību. Te es dzīvoju un strādāju, un tāpēc ir pilnīgi dabiski, ka Latvija ienāca arī radošajā jomā. Mani nemitīgi “motivēja” vietējie krievvalodīgie, kurus pareizāk dēvēt ne par krieviem, bet par “padomju cilvēkiem”.
Viens no neosovjetisma propagandas dzinējiem – mūžīgā dziesma par to, ka, ja Latvija 90. gadu sākumā piešķirtu pilsonību visiem bez ierobežojumiem un aktīvāk sadarbotos ar Maskavu, tad viss būtu labāk, skaistāk, bagātīgāk un garšīgāk.
Pats uz to parasti atbildēju tā: jā, tie politiskie lēmumi, ko Latvijas vara pieņēma pēc neatkarības atjaunošanas, bija stingri, pat nežēlīgi. Tomēr bez tiem Latvija nebūtu kļuvusi par Eiropas valsti, toties būtu tāda pati kā Lukašenko Baltkrievija.
Tā kā katru reizi stāstīt par to, kā izskatītos Baltijas valsts “Baltkrievijā”, bija apnicis, radās ideja uzrakstīt romānu par to. Lai parādītu – kaut arī nedaudz groteski, taču ticami, kāds būtu Latvijas alternatīvais ceļš, ja 1992. gadā uzvarētu prokremliskie spēki, – tas būtu neosovjetisms, diktatūra ar saviem represīviem orgāniem, kas skartu arī parasto cilvēku.
Diemžēl šī grāmata nebūs tikai par to, kas varēja notikt. Tā ir arī par to, kas var notikt. Jo neosovjetisma draudi Latvijai ir daudz reālāki, nekā šķiet.
– Kas bija jūsu pirmie lasītāji, un kurš palīdzēja iejusties Latvijas reālijās?
– Tie bija man tuvie draugi un labi paziņas. Diemžēl politiskā emigranta dzīve ir specifiska, tāpēc nevaru nosaukt visus vārdus un uzvārdus, ņemot vērā drošības apsvērumus. No tiem, ko var minēt, gribētos pateikties teksta tulkotājai Sallijai Benfeldei, manam draugam Aigaram Prūsim, ar ko iepazinos pāris mēnešu pēc pārcelšanās. Viņš ir liels Kurzemes patriots un spējis mani aplipināt ar interesi par Liepājas vēsturi.
Turklāt es esmu vēsturnieks, man ir dabiski interesēties par savas mītnes zemes pagātni. Padomju laiku vēsturi esmu pētījis, savukārt neosovjetiskos režīmus (Putina Krievijā vai Lukašenko Baltkrievijā) es pazīstu pat pārāk labi – izjutu pats uz savas ādas.
– Jūs dēvē par krievu nacionālistu. Kā ir dzīvot ar tādu tēlu Latvijā?
– Latvijā es parasti sevi dēvēju par kristīgo konservatīvo. Ne tāpēc, ka atteicos no saviem uzskatiem, bet tāpēc, ka vienus un tos pašus vārdus Latvijas un Krievijas sabiedrībā saprot dažādi. Krievijā – federācijas izpratnē, Latvijā gandrīz visas partijas, kas nav prokremliskas vai izteikti kreisas, ir nacionālistiskas. Masveida migrācija, nacionālās valodas un kultūras saglabāšana un attīstīšana – šajos jautājumos daudzmaz līdzīgi domā gan Latvijas liberāļi, gan konservatīvie. Un tas ir dabiski un labi.
Savukārt mūsdienu Krievijā šāda pozīcija tiek uzskatīta par nacionālistisku un izteikti labēju. Pēc principa – visu, ko neatbalsta Kremlis, var saukt par fašismu. Latvijā nacionālisms ir patriotisms, un to var just gaisā. Tāpēc man nav bijušas grūtības saprasties ar latviešiem un adekvātiem Latvijas krieviem. Ar “padomju cilvēkiem” – tas jau ir cits stāsts.
– Kam būtu jābūt uz jūsu romāna vāka?
– Varbūt būtu vietā zināmi simboli – bezgalīgs konveijers kā rūpnīcu simbols, jo padomju cilvēks taču uzskata, ka rūpnīcas bija jābūvē. “Jautra sociālistiska būvbedre, kura pārstrādā cilvēkus līķos un metālu rūsā,” citējot krievu rakstnieku Ivanu Soloneviču. Varbūt derēs arī Rīgas panorāma – vēlīnā PSRS pelēcīgajā krēslā, ar “brīvās Latvijas” karogiem pa virsu un Kima Čenira portretiem uz “Lielās reformas muzeja”.
Prozas ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Savvina uzdrošināšanās fascinē ar savu tiešumu un gandrīz vai publicistisko mērķtiecību. Autoru aizrauj vēstures alternatīvas, taču tas ir kompetents skats, kurā piedalās arī dzīvi varoņi.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Dmitrija Savvina romāna “Rīts brīvajā Latvijā” fragmentā. No krievu valodas tulkojusi Sallija Benfelde.
Pēc tam, kad 1994. gadā krievu valoda oficiāli kļuva par otro valsts valodu, latviešu valodu ar katru gadu izmantoja aizvien mazāk. Nekādu vajāšanu vai aizliegumu nebija, pat otrādi – gan avīzes, gan grāmatas aktīvi drukāja latviešu valodā, strādāja un strādā latviešu skolas un arī mediji. Gluži vienkārši, ja puse valsts zina vienu valodu, bet otra puse – divas valodas, tad ir tikai pašsaprotami, ka runā valodā, ko saprot abas puses. Un krievu valoda tāda bija un tāda arī palika. Ietekme bija arī masveida emigrācijai.
Pēc 1994. gada sacelšanās Latviju pameta vairāk nekā divsimt tūkstoši cilvēku. Vairāku mēnešu laikā, kamēr Lietuvas robeža vairāk vai mazāk vēl bija atvērta, to šķērsoja gandrīz simts tūkstoši cilvēku, bet vēl tūkstoši trīsdesmit devās uz Igauniju pēc tam, kad sāka veidot Pretfašisma aizsargvalni. Kad Igaunijas robežu aizvēra, prom brauca pa dažādiem ceļiem – caur Krieviju un Baltkrieviju, noslēdzot fiktīvas laulības vai ar tūristu vīzām.
Izmisušākie centās ar gumijas laivām nokļūt Zviedrijā vai arī slepus šķērsot nostiprināto robežu. Gandrīz vienmēr viņus noķēra. Bēgļu vidū absolūtais vairākums bija latvieši. Tomēr, pateicoties Krievijas un Baltkrievijas militārpersonām, strādniekiem, kas bija atbraukuši celt Rīgas metro un palika uz dzīvi, un vēlāk arī viesstrādniekiem no Vidusāzijas un, visbeidzot, arī ziemeļkorejiešiem, iedzīvotāju skaits Latvijā auga.
Liepājā, kas totāli tika iztīrīta deviņdesmit ceturtajā, latviešu bija palicis mazāk par trīsdesmit procentiem, bet atlikušo pamatiedzīvotāju bija vēl mazāk. Un palikušie latvieši publiski, citiem dzirdot, sarunājās krievu valodā – blakus Pretfašisma aizsargvalnim, “speciālās kontroles zonā”, Nacionālā drošības komiteja un militārā pretizlūkošana rīkojās bez īpašām ceremonijām, bet stukaču bija vairāk nekā saprašanas. Kādam varbūt būs licies, ka kaut ko dzirdējis, un ej nu pēc tam skaidrojies ar drošībnieku, kam kārojas vēl kādu zvaigznīti uz uzplečiem – ka neesi terorists, fašists un ka pagalmā nav aprakts ložmetējs.
Ritvars labi atcerējās pastaigu Liepājas centrā, kur izdzirdēt latviešu valodu nebija iespējams. Kā gandrīz visās Latvijas pilsētās, šeit darbojās nepubliskota un oficiāli noliegta, bet reāla un ļoti skarba segregācija. Krievu kvartāli, latviešu kvartāli…
Tajos savukārt arī pastāvēja iekšējā teritorijas dalīšana – atsūtītie armijnieki ar ģimenēm, citur strādnieki vai tieši otrādi – inteliģence. Pēdējos desmit gados lielajās pilsētās jau bija izveidojušies arī kaukāziešu, tadžiku un ķīniešu rajoni. Vismaz vēl pagaidām galvenā teritorijas dalīšana tomēr notika starp latviešiem un krieviem.
Un, kaut arī jau kopš skolas sola katrs bija dzirdējis odas tautu draudzībai un lāstus fašistiskajiem šovinistiem, tikpat labi katrs jau skolā bija ielāgojis: latvietis var tikt pie lauztiem kauliem krievu kvartālā, bet krievs – latviešu kvartālā. Bet lauku saimniecībās bez īpašas vajadzības degunu labāk nebāzt. It sevišķi tad, ja esi piespraudis Latvijas Nacionālās jaunatnes savienības vai Latvijas Apvienotās Frontes nozīmīti – tautībai vairs nav nekādas nozīmes.
Kad pēc sacelšanās apspiešanas Liepāju sāka atjaunot, atlikušos latviešus pārsvarā iemitināja jaunceltnēs pilsētas ziemeļos – tālāk no Pretfašisma aizsargvaļņa. Centrā un Liepājas dienvidos palika tikai daži – lielāko tiesu tie, kuru privātmājas brīnumainā kārtā bija neskartas. Tomēr Liepājas latviešu kultūras centru atvēra tieši pilsētas centrā, gan ne tieši Kaujas Brālības laukumā.
Lielais piecstāvu klubs no stikla un betona netālu no kanāla, ar neonā mirdzošu jumi virs ieejas Ritvaram bija labi palicis prātā. Durvis atvērās automātiski, foajē bija milzīgs, tajā aiz apaļa galda garlaikojās vientuļš sargs. Un skanošs klusums, kur atbalsojās katrs solis.
– Labdien! – Ritvars sveicināja sargu latviski. – Kur es varētu uzzināt par pasākumiem latviešu valodā?
– Latviski? – ņipri atsaucās sargs un, jaucot latviešu un krievu vārdus, norādīja uz stendu pussienas garumā, pie kura piespraustas rēgojās pāris A4 formāta lapas. – Latviešu valodā mums ir, von tam, jā, jā, ir – tur mums viss latviski!
– Paldies! – atbildēja Ritvars jau krieviski un piegāja pie stenda.
Nu ko, darbs notiek, tas redzams. Piektdien būs mācību seminārs pelēko zirņu vārīšanai gan ar speķi, gan bez tā, atbrauks koučs no Kultūras ministrijas latviešu iestāžu galvenās pārvaldes… Trešdienās un piektdienās – amatierkolektīva tautasdziesmu mēģinājumi. Var pieteikties tie, kas grib mācīties latviešu dejas. Un centrā strādā arī kinoteātris.
Tā, filmas gan visas tās pašas. Galvenais sezonas jaunums – “Rīgas sargi”. “Kad brūk Dižā Valsts, kad visu Latviju ietinuši amerikāņu aģentu tīkli, tad fašistu briesmonim ceļā stājas saujiņa drošsiržu melnās beretēs…” Nu, viss skaidrs. Nuja, un tālāk viss vecais: “Neaizmirstamais 1940. gads”. To uzņēma vēl 1999. gadā par mazu naudu.
