“Latvieši ir ļoti izturīgi, un mēs esam visur!” Saruna ar Baņutu Rubesu, kura strādā pie grāmatas par savu tēvu Bruni Rubesu 27
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisore, rakstniece un teātra mākslas pasniedzēja Toronto universitātes Drāmas, teātra un performanču centrā BAŅUTA RUBESA pēc ilga Latvijā pavadīta laika pēdējos desmit gadus par savām mājām atkal sauc Kanādu.
Par saikni ar Latviju viņa saka: “Man Latvija ir galvā, pat ja fiziski nevaru tur būt.”
Studijā “Mistrus Media” pašlaik tiek uzņemta vēsturiska daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene” par Emīliju Benjamiņu, un Baņuta Rubesa ir viena no filmas scenārija autorēm.
– Pie kāda darba jūs šobrīd strādājat?
B. Rubesa: – Par Emīliju Benjamiņu top televīzijas seriāls, tur noteicošie ir producenti un režisors, es savu artavu devu jau pagājušā gada rudenī. Pēdējā laikā strādāju pie liela un pamatīga projekta – rakstu grāmatu angļu valodā par savu tēvu Bruni Rubesu, un tās nosaukums būs “Te bija Brunis”.
Tas ir stāsts par noteiktu laiku viņa dzīvē: no vācu okupācijas gadiem līdz kara beigām gūstekņu nometnē. Mana grāmata beidzas, kad Brunim ir 19 gadu un viņš vēl nezina, kas viņš būs.
Tie, kas pazina manu tēvu, varbūt jutīsies vīlušies, grāmata nebūs par viņa veiksmēm un visām brīnišķīgajām lietām, ko viņš darīja vēlāk.
Man liekas aizraujošs fakts, ka pirms kara mans tēvs Rīgā piedalījās ezoteriskā jogas pulciņā un tur iemācījās zināmu mantru. Brunis apgalvoja, ka šī mantra ir viņu pasargājusi no negaidītas nāves, no drausmīgas nelaimes, ka tikai tāpēc viņš pārdzīvojis karu.
Viņu iesauca leģionā pēdējā brīdī, tur bija ļoti jauni puiši, kuri tika ievilkti karā, kad vāciešiem vairs nebija nekādu cerību, vācieši tobrīd karā jau bija zaudējuši. Puiši bija lielgabalu gaļa.
Pašlaik jau divus gadus esmu strādājusi pie šī darba, tur būs atspoguļoti gan fakti, gan manis izdomāti stāsti. Šobrīd mēģinu grāmatu rediģēt un ceru, ka to izdos gan angļu valodā, gan latviski.
Tas ir tik ļoti fascinējoši – mans tēvs bija ļoti lietišķs cilvēks, biznesmenis, bet jaunībā viņš nodarbojās ar parapsiholoģiskām lietām. Angliski ir vārds “resilience”.
Latviski tam ir dažādi tulkojumi – gan izturība, gan attapība, gan elastība: kā pārdzīvot laiku, uzturot garu. Mēs zinām latviešu tautasdziesmu: “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.”
Tas ir iekodēts latviešos – kā var tikt galā ar šausmām, sērām, pārdzīvojumiem. Arī joga māca harmonisku domāšanu pat tad, ja visapkārt krīt bumbas, šauj un mirst. Iesākumā mani tas interesēja personīgā līmenī – kā cilvēks var tikt galā ar traumām, bet tad sākās pandēmija un pēkšņi mēs visi bijām citā situācijā.
Tagad tas ir galvenais jautājums, ar kuru nodarbojas daudzi, – kā garīgi nesabrukt. Kad lasīju, ko jaunie karavīri ir rakstījuši gūstekņu nometnēs, tas likās tik līdzīgi mūsu noskaņām. Viņi nezina, kas ar viņiem notiks; viņi ir ieslodzīti, bet viņi nesaprot, kāpēc; viņiem nav ne mazākās jēgas, kad ieslodzījums beigsies.
– Mūsu vēsturē jau ir daudz noklusētā, arī visus stāstus par ebrejiem tikai samērā nesen esam sākuši šķetināt.
– Jā, man ir bijis jāpieskaras arī šim jautājumam – izrādās, mans tēvs ir bijis vienīgais aculiecinieks tam, kā dega sinagoga Rīgā, Stabu ielā 63. Viņš to tiešām redzēja un 80. gados aprakstīja vēstulē Andrievam Ezergailim.
Toreiz viņam bija 14 gadu, viņa tēvs jau bija deportēts. Ir bijis 14. jūnijs, traumu tik un tā ir bezgala. Un tad viņš redz, kā pretējā mājā iznīcina dzīvus cilvēkus. Viņš skatījās pa logu…
Un tomēr vēlāk viņš bija mans jautrais, pozitīvais tēvs. Mani interesē, kā iespējams sevi saglabāt, ja esi pieredzējis ārprātīgu cilvēku ļaunumu. Es rakstu arī par to, ka tikai tagad esam sākuši aptvert, kas īsti toreiz notika.
– Visos laikos esmu apbrīnojusi pēckara Vācijas bēgļu un gūstekņu nometnes, kad arī valdīja neziņa, bet radošie cilvēki tolaik uzņēmās atbildību, lai sapurinātu bēgļus, paceltu garu. Tagad liela daļa paši netiek galā… Tolaik, lai citiem palīdzētu, organizēja, piemēram, koncertus un teātra izrādes.
– Viņi bija izauguši Ulmaņa laikos, kad bija ļoti liels uzsvars uz atbildību pret savu tautu – tu tiec savai tautai audzināts. Dzintaram Sodumam ir grāmata: “Savai valstij audzināts”.
Mans tētis arī bija ulmaņlaika “produkts”, un viņiem tika ļoti dziļi iepotēts: tu stāvi par kopumu. Tie, kas izdzīvoja, arī karavīri, stāvēja viens par otru. Kamēr kapitālisms to neveicina.
Mēs iegūstam visādus labumus tirgus ekonomikas Latvijā, bet tā neveicina solidaritāti, tā veicina solidaritāti tikai savējo vidū, mēs visi esam sadalījušies grupās, iestājamies katrs par savu grupu, bet sabiedrība ir izšķīdināta.
Atceros, kad viesojos Latvijā vēl padomju laikos, tad vēl šī vienotība pastāvēja, jo bija viens skaidrs ienaidnieks, pret kuru mēs visi stāvējām. Brīvībā tas viss mainījās un saliedētību ir grūti iegūt.
Pagājušajā vasarā mēs visi ārpus Latvijas gan bijām ļoti lepni par Latviju, jo jūs mācējāt tikt galā ar vīrusu, kamēr citas valstis to nespēja. Latvijai ir priekšrocība – ja tiešām grib, tad latvieši spēj mobilizēties.
– Kā jūs šo pandēmijas laiku izjūtat teātrī?
– Šis ir milzīgs šoks mākslai un visvairāk teātrim, kur mēs tik ļoti paļāvāmies uz dzīvo kontaktu. Tiesa, ļoti daudz var izdarīt tiešsaistē. Toronto augstskolā man bija divas studentes, kurām bija jāiestudē izrādes.
Viena meitene iestudēja “Zoom” platformā, viņa nekad fiziski nesatika aktierus, aktieri bija savās mājās, arī gaismas uzstādīja paši. Tas bija šedevrs! Ļoti labi izdevās. Otra studente daļu filmēja uz skatuves, daļa ainas notika brīvā dabā pie ezera.
Vai tas ir teātris vai filma? Tas nav īsts teātris, jo vairs nav klātesamības, bet, veidojot tēlus un stāstus, mēs lietojam teātra zināšanas.
Ja esi jauns mākslinieks, tad mēģini atrast arī jaunus veidus. Man ir žēl, ka Latvijā ir maz tiešsaistes teātra izrāžu, toties ir brīnišķīgi koncerti. Nesen klausījos Latvijas radiokora koncertu, ko nekad nebūtu varējusi redzēt, ja tas nebūtu noticis tiešsaistē.
Ja raida visā pasaulē, ir iespējama lielāka publika. Ir radušās arī pavisam neparastas izrādes – aktieri zvana skatītājiem vai arī skatītāji tiešsaistē raksta tekstus.
Kopā ar jaunajiem režisoriem sapratām – katrs aktieris savā datorā ir kā kastītē, skatītājs viņus redz, tātad ir proscēnijs, katram var būt rekvizīti; var uznākt uz skatuves un noiet.
Ir jābūt radošam, tas nav kino, kaut arī var lietot kino paņēmienus. Man nav šaubu, ka tā ir māksla.
– Ar latviešu brīžam tik slikto pašapziņu mums vajadzētu vai ik dienu pieminēt visus tos, kuri ir bijuši stipri cilvēki. Kā Emīliju Benjamiņu.
– Jā, mums ir ļoti dziļi iemācīts, ka esam tādi nabadziņi, un arī mūsu literatūrā, piemēram, “Atraitnes dēlā” un “Kaujā pie Knipskas”, ir tādi sāpīgi un vārgi tēli, arī padomju laiki neļāva godāt ļoti spēcīgas personības.
Spēcīgi tēli – cilvēki, kas iet pret straumi, saka to, ko citi negrib dzirdēt vai kā nav pieņemts, – dumpinieki ir ļoti svarīgi attīstībai, bet mēs tos nepieņemam, drīzāk atstumjam.
Latvieši ir ļoti izturīgi, un mēs esam visur.
Pagājušajā rudenī, strādājot pie seriāla par Emīliju un Antonu Benjamiņiem, bija ļoti interesanti iedziļināties Emīlijas un Antona stāstā, viņi bija vienreizējas personības.
Antons bija daudz paveicis latviešu žurnālistikas un literatūras labā. Emīlija ir ļoti, ļoti interesants tēls. Mēs slikti zinām sieviešu vēsturi, latviešu sieviešu vēsturi, to, kā viņas varēja savienot savas intelektuālās spējas ar mīlestību, ar modi, ar savu vēlmi radīt ģimeni.
Caur Emīliju viss šis stāsts iet – kā viena sieviete mēģina atrast pareizo dzīvesveidu. Viņa bija visprogresīvākā, mūsdienīga, ļoti stilīga.
– Ja pandēmijas laikā mums būtu iespēja sakārtot pasauli, ar ko jūs ieteiktu sākt?
– Manuprāt, pandēmija mūs sagatavo pavisam lielai krīzei, kura jau ir sākusies, – tā ir klimata krīze. Kanādā jaunieši bieži saka, ka dzīvei nav jēgas, jo pasaule beigsies.
Un tā nav histērija, tas ir fakts.
Deg Austrālija (šobrīd ap Sidneju ir lieli plūdi) un Kalifornija, nāk lielie cunami viļņi, izkūst Antarktika, mēs pat nezinām, ko tas viss nozīmē.
Ne daži indivīdi, ne viena pati valsts nevar tikt galā, tas ir jādara visiem kopā. Pandēmijas lielais ieguvums ir tas, ka tik ātri tika radītas vakcīnas, tas ir neticami.
To varēja, jo kopā strādāja daudz gudru cilvēku. Vienmēr jau būs arī tādi, kas burkšķēs un neticēs. Par klimata krīzi mēs nevaram lemt nākotnē, tā jau ir pašlaik. Varbūt pandēmija var uzlabot mūsu spējas saliedēties un strādāt kopīgi, izdomāt, kā atrisināt pasaules nākotni.
Latvijā, lai mainītu sistēmu pirms divdesmit gadiem, cilvēkiem bija ļoti jāmainās. Šobrīd Latvija atkal ir tādā kā pārmaiņu laikā. Manuprāt, tagad domāšanu un kārtību maina toreizējo latviešu atvases, viņu bērni, kuri paši ir jau mainījušies.
Man liekas, ka vajag uzklausīt jaunos, un tas arī zināmā mērā notiek. Jauniem ir jādod vārds, pat ja tas ir sāpīgi. Man liekas, tā ir vienīgā cerība, jo mēs jau savu esam izdarījuši – gan labojuši, gan čakarējuši, kā vien pratām.
Rasisma problēma. Amerikā ir paaudžu lieta, viena paaudze cīnās pret otru paaudzi. Latvijā rasisms, kas ir būtisks Amerikā, nav tik aktuāls, latvieši kaut kā pieņem tos dažus, kas studē, bet iecietība vēl ir vajadzīga.
Angliski saka “not in my backyard” (tikai ne manā pagalmā). Es esmu dzīvojusi vietā, kur turpat blakus ir bijušas grupu mājas ar kaimiņiem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi.
Viss, ko varu teikt – te arī viņu mājas. Un kas tad slikts notiks? Ne tik gudrs cilvēks ies pa ielu un katram teiks labdien un uzsmaidīs taviem bērniem. Padomju okupācija bija pret citādo, tā neļāva izpaust iecietību citam pret citu, bet latviešu jauniešiem iecietība piemīt.
