Otto Ozols: “Latvija.lv” pieejama arī krievu valodā. Kurš to pieļauj? 118
Otto Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai Latvijā ir likums, kas nosaka īpašas privilēģijas vienai konkrētai mazākumtautībai? Jā vai nē? Vai kāds varētu noskaidrot, kāpēc tik nozīmīgā un simboliskā interneta vietne “Latvija.lv” (valsts pārvaldes pakalpojumu portāls “Latvija.lv” ir ir tīmekļa vietne, kas vienuviet nodrošina valsts pārvaldes pakalpojumu un ar tiem saistītās informācijas pieejamību privātpersonām un valsts pārvaldei, piekļuvi e-pakalpojumiem un elektronisko saziņu starp privātpersonām un valsts pārvaldi. – Red.) ir arī krievu valodā?
Tā pēc būtības pārkāpjot 2012. gada valodas referendumu, kad vēlētāji skaidri un gaiši atbildēja – Latvijā ir tikai viena valsts valoda. Ignorēts arī Satversmes 1. pants, kurš noteic, ka vara pieder tautai – šajā gadījumā tauta nolēma tā, bet politiķi šo lēmumu nepildīja. Solim pa soli, mērķtiecīgi sabotējot referenduma lēmumu un radot valstī “de facto” oficiālu divvalodību.
Protams, portāla veidotāji atrunāsies, ka krievu valoda ir saziņas, ģimenes valoda krietnai daļai valsts iedzīvotāju. Tad viņiem vajadzētu atbildēt precīzi, kurā likumā ir noteikts īpašs statuss tieši krievu valodai, piešķirot tai lielākas privilēģijas pār citām mazākumtautībām?
Tas nav stāsts par vēršanos pret krieviem vai krievu valodu, kā to daudzi divkosīgi mēģina uzsvērt. Te ir runa par likuma, vēlētāju gribas pildīšanu. Par principu, ka Latvijā tiek cienītas visas valodas, bet kopīgai oficiālajai saziņai ir viena valoda, kurai vienīgā pilnvērtīgā mājvieta uz planētas Zeme ir Latvija.
Patiesībā tieši apzinātā krievu valodas pašpietiekamas telpas uzturēšana Latvijā ir sabotējusi vajadzību daudziem iemācīties latviešu valodu. Teju visur krievu valoda ir pieejama: veikalos, valsts un pašvaldības uzņēmumos, medijos, tāpēc daudziem nav bijusi spiesta vajadzība pat papūlēties iemācīties latviešu valodu.
Valodas zināšanas ir atslēga, lai pilnvērtīgi saprastu valsti, kurā cilvēks dzīvo. Vai politiķi, kuri uzturējuši šo “burbuļu” būšanu, tiešām to nezināja, nesaprata?
Arī paši krievi atzīst – Latvijā ir izveidota vide, kas neveicina un nepalīdz apgūt valsts valodu. Pirms kāda laika to apliecināja krievu medija “Meduza” pārstāvis Griša Ļevčenko. Tas ir Krievijas auditorijai paredzēts ziņu portāls, kura redakcija atrodas Latvijā. “Meduzā” jau vairākus gadus strādā no Krievijas uz Latviju pārcēlušies krievi.
Kādā intervijā viņiem tika jautāts par dzīvi un iespaidiem Latvijā. Viens no jautājumiem bija, vai iespējams dzīvot un strādāt Latvijā, nezinot latviešu valodu? Ļevčenko atbildēja, ka varot gan dzīvot, gan strādāt. Viņš atzina, ka kaut kādā ziņā tā esot pat problēma, jo neesot stimula apgūt latviešu valodu. Arī pārējie redakcijas darbinieki apliecināja, ka Latvijā valodu vide faktiski ir divvalodīga.
Cits redakcijas darbinieks Konstantīns Benjumovs norādīja, ka piecu gadu laikā tikai vienu reizi esot sastapis cilvēku, kurš viņam skaidrā krievu valodā paziņojis, ka nerunās ar viņu krieviski. Pārējo redakcijas darbinieku atbildes bija līdzīgas.
Strādājot un dzīvojot Latvijā vairākus gadus, viņi faktiski nav sastapušies ar Krievijas propagandas izplatītajiem mītiem par latviešu naidīgumu pret krieviem. Krieviski runāt varot teju visur – no veikala, bankas līdz pat ceļu policistiem.
Krievu valodai ir piešķirts arī īpašs statuss valsts finansētajos sabiedriskajos medijos. Atšķirībā no citām mazākumtautībām krievu valodai ir ekskluzīvs statuss sabiedriskajā TV, radio un portālā “LSM.lv”.
Latvijas valsts, pašvaldības, valsts un privātie uzņēmumi ir apzināti radījuši pašpietiekamu vidi, kur bez latviešu valodas var teju pilnībā iztikt. Šādā situācijā politiķi un pilsoņi brīnās, kā tas var būt, ka ir cilvēki, kuri 30 gadus dzīvojuši neatkarīgā Latvijā un nav iemācījušies latviešu valodu?
Tas nav stāsts tikai par krievvalodīgajiem Latvijā. Tā tas ir arī citās valstīs, kur izveidojušies pašpietiekami valodas vides “burbuļi”. Tāda ir cilvēku daba. Mainīt var tikai un vienīgi ar pārdomātu un principiālu attieksmi – mēs cienām katru tautību, katru valodu, bet cieņa ir divvirzienu ceļš. Punkts.
Padomju okupācijas laikā Kurzemē un arī Vidzemē, kur krievu valodā runājošo nebija tik daudz, apkārt skanēja teju tikai latviešu valoda, viņi ātri un labi iemācījās latviešu valodu. Vairumā gadījumu pat bez akcenta. Šie cilvēki būtībā jau tad integrējās un tika pieņemti par savējiem. Taču tas nenozīmēja, ka viņi savu vecāku valodu aizmirsa vai necienīja.
Kāpēc mūsu politiķi šīs vienkāršās, vispārzināmās patiesības ir apzināti un mērķtiecīgi ignorējuši? Tā faktiski uzturot mākslīgi sašķeltu sabiedrību, noteiktu daļu no tās, kas valodas nezināšanas dēļ palikusi pieslēgta pie putlera propagandas toksiskajiem kanāliem.
Šiem politiķiem ir vārdi un uzvārdi. Viņiem ir jāspēj atbildēt – kāpēc tā rīkojušies? Faktiski Kremļa interesēs.
Noslēgumā arī par attieksmi. Reiz kāds latviski ļoti labi runājošs krievs aizvainots norādīja – varbūt pietiks izturēties pret mums kā atpalikušiem, nespējīgiem cilvēkiem, kuri nekādi nespēj apgūt vietējo valodu?!
Krievi nudien nav dumjāki par citām mazākumtautībām, kurām, dzīvojot Latvijā, ir bijis pašsaprotami iemācīties latviešu valodu.
Ir daļa politiķu, dažādi pseidointelektuāļi, kuri aizbildnieciski, ar vāji slēptu pārākuma sajūtu aicina – “ar viņiem jārunā viņu valodā”. Tā netieši norādot, ka krievvalodīgie kopumā ir kaut kāda no sabiedrības atrauta atsevišķa daļa – “viņi”, kuriem ir iedzimtas grūtības ar saprašanu. Tas ir paviršs un negodīgs vispārinājums, bet attieksme nepieklājīga, augstprātīga.
