Latvijā laivas joprojām būvē 0
Nedēļu agrāk nekā pērn – te nu viņi visi atkal ir. Latvijas laivu būvētāji un tirgotāji. Un mēs, potenciālie pircēji, protams.
Katras izstādes, katras nozares stāvokli vislabāk rāda ne jau jaunumu skaits. Tik tradīcijām bagātā jomā kā mūsu laivu būve nekas jauns jau nemaz faktiski nav vajadzīgs. Visas laivotāju vēlmes sen jau piepildāmas. Svarīgs ir interesentu skaits. Ja viņu vairāk, būvēšana no amatniecības spēj pāriet lielākas ražošanas statusā, kas, protams, samazinātu cenas, uzlabotu pieejamību un tā tālāk… To mums visiem vajag.
Un skats Ķīpsalā liecina – interese ir. Pat burzma ir. Pat klāt tikt iecerētajiem sarunu biedriem – “Doles” Aivaram Kiršfeldam un “Amberlat” Aldim Kunšteinam tik viegli nemaz nav iespējams.
– Kā tad iet?
A. Kiršfelds: – Labi iet. Gandrīz pavisam labi. Lēnītēm augam. Un publikas te šodien krietni vairāk nekā līdzīgā izstādē Igaunijā, kurā nesen piedalījāmies. Tas liecina, ka progresiņš varētu turpināties.
Mūsu produkcijas noieta sadalījums praktiski nemainās. Dārgākos kuterus būvējam Skandināvijai. Vienkāršākās un lētākās laivas paliek Latvijā. Lielākie “kundes” – atpūtas un tūrisma objekti, kuri joprojām pamanās savus centienus balstīt ar Eiropas naudu. Jauna niša – Lietuva, kur vietējie vienkāršu laivu būvētāji panīkuši un mums mazlietiņ vietu atbrīvojuši.
Galvenā problēma – lai cik dīvaini tas arī izklausītos laikā, kad visapkārt runā par darba trūkumu, – kvalificēts darbaspēks. Lai gan maksājam visai labi, krietni virs valsts vidējiem skaitļiem, visai bieži gadās, ka apmācīti vīri pamet mūs nelaikā, tieši tad, kad steidzamu pasūtījumu izpildē esam ar viņiem rēķinājušies.
A. Kunšteins: – Joprojām strādājam gandrīz tikai vietējam tirgum. Spiežam uz savu trimarānu praktiskajām īpašībām – stabilitāti, piemērotību maziem, ekonomiskiem dzinējiem, smagam zvejnieku darbam. Pašlaik briest nopietni importa asni – speciāli igauņiem esam saīsinājuši par 10 cm savu “600” modeli (viņu reģistrācijai tā vajag), vēl vairāk paaugstinājuši šīs jūras zvejas laivas bortus. Šķiet, varētu labi sanākt.
Bet vietējā publika galvenokārt pulcējas ap “tautas copes” klasi no trim līdz 4,5 m garumā, cenas zem 1000 eiro. Šeit ir ko padomāt. Konkurence pamatīga. Bez pieminētajiem līderiem ļoti interesantas ir liepājnieku SB laivas, nepārprotami kaut ko no “Amberlat” trimarānu dārziņa mēģina noplūkt Mārupes “Latrex”…
Ko rāda statistika? Pievienotās tabulas pirmā daļa gan visai aptuveni orientējoša, jo airu laivu (var lietot dzinēju līdz 3,5 kW) reģistrācija Latvijā ir brīvprātīga. Kopējais apjoms – lēni dilstošs. Nemainīgi noturīga ir aile “pašbūvēta”, tā apliecinot, ka daudziem Latvijā pat lētākās rūpnieciski darinātās stiklaplasta laivas ir par dārgu.
Motorlaivas ir jāreģistrē obligāti. Šajā sadaļā redzam nelielu, bet stabilu kopējā pieaugumu. Bet – ne jau uz “DM” (“Dole Marine”), SB vai “Amberlat” rēķina. Aug “Dulkan” un “Bush” piepūšamo laivu skaits, jo modernais “pūslis” nu jau ir pietiekami komfortabls, ātrs, turklāt mobilam pilsētniekam daudz vienkāršāk pārvietojams pa sauszemi un ziemā uzglabājams.
