Kompartiju loma citās pasaules valstīs 2
Piemēram, Britānijā arī darbojas vairākas izteikti komunistiskas ideoloģijas ievirzes partijas. Slavenākā no tām, protams, ir 1920. gadā dibinātā (aktīvi darbojās līdz 1991. gadam) Lielbritānijas Komunistiskā Partija, kuras pārstāvji regulāri izpelnījušies vēlētāju uzticību un ievēlēti parlamentā. 2004. gadā dibināta tāda paša nosaukuma mantiniece (CPGB(ML) – marksistiski–ļeņiniska partija, kuras deklarētais pamatvirziens ir cīņa pret revizionismu.
Bet zīmīgi, ka Britānijā ir vēl vismaz 8 pietiekami ietekmīgas, dažādos laikos dibinātas komunistiskās partijas, visas ar izteiktu marksistiski–ļeņinisku orientāciju, turklāt daudzas no tām joprojām arī pretendē uz vēsturiskās britu komunistu partijas mantinieces statusu. Tādas ir: 1968. gadā dibinātā CPB (ML), NCPB (1977), CPB (1988), kā arī Revolucionārā Komunistiskā Partija (RCPB (ML), Revolucionārā Komunistiskā Grupa (RCG), Skotijas Komunistiskā Partija (CPS), Velsas Komunistiskā Partija (CPW) un Īrijas Komunistiskā Partija (CPI), kas tostarp darbojas arī Ziemeļīrijas teritorijā.
Komunisti pietiekami ietekmīgs spēks ir arī Austrijā, kur tā dibināta jau 1918. gadā. Austriešu komunisti (AKP) kareivīgi iestājas pret Eiropas Savienību (Austrija ES iestājās 1995. gadā). Mūsdienās AKP sevi pozicionē kā daļu no antiglobālistu kustības, un nevar teikt, ka tai sabiedrībā nav atbalsta. Kopš 2005. gada AKP allaž pārstāvēta daudzās pašvaldībās. 2012. gada Grācas, kas ir partijas bastions, pašvaldības vēlēšanās AKP saņēma 19,86% vēlētāju balsu un ieguva 10 no 48 mandātiem, kas deva iespēju austriešu komunistiem noformēt skaitliski otru lielāko frakciju. Jāpiebilst, ka pazīstamā austriešu rakstniece Elfrīda Jelineka no 1974. līdz 1991. gadam arī bija AKP biedre.
1920. gadā, Krievijas Oktobra revolūcijas vispārējā pacēluma iespaidā dibinātā Spānijas Komunistiskā Partija (SKP) savulaik darbojusies galvenokārt pagrīdē, taču pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā guva iespēju legalizēties un aktīvi iesaistījās fašistiskās diktatūras demontāžā. Tiesa, tās darbību nopietni ietekmēja iekšējās nesaskaņas, kas 70. gadu nogalē izraisīja lielākās daļas partijas biedru pāriešanu tā dēvētajās “eirokomunisma” pozīcijās, kas jau praktiski izslēdza no ideoloģiskajiem uzstādījumiem marksismu–ļeņinismu. 1989. gadā SKP apvienojās ar paralēlo komunistisko kustību – Spānijas Tautu Komunistisko Partiju, un atjaunoja savu spēku. Mūsdienās SKP ir trešā lielākā politiskā partija Spānijā, vadošais spēks koalīcijā “Apvienotie kreisie” un cieši saistīta ar Spānijas lielāko arodbiedrību apvienību “Darba komisijas”.
Tradicionāli komunistiski spēcīga joprojām ir arī Francija, kuras 1920. gadā dibinātā Francijas Komunistiskā Partija (FKP) mūsdienās arī gluži formāli ir trešā lielākā politiskā partija valstī. Kopā ar Spānijas un Itālijas komunistiskajām partijām FKP allaž bijusi viens no lielākajiem un ietekmīgākajiem komunistiskajiem spēkiem Eiropā, un tā tas ir arī mūsdienās. FKP mūsdienu politiskā orientācija pamatā vērsta uz neatkarīgu Francijas iekšējo politiku, nacionālo minoritāšu atbalstu, aktīvu sociālo politiku, reģionu attīstības stimulēšanu, Eiropas Savienības pārvaldes demokratizēšanu.
2007. gada Francijas parlamenta vēlēšanās FKP ieguva 15 mandātus, ar ko gan bija nepietiekami, lai varētu izveidot savu frakciju, tāpēc tā iesaistījās koalīcijā ar zaļajiem un citiem kreisi noskaņotajiem deputātiem, lai izveidotu parlamentāro grupu, kas pauda vēl kreisākus uzskatus par Francijas Sociālistisko Partiju. Bet 2008. gadā ap FKP izveidojās “Kreisā fronte”, kas nākamajā gadā jau piedalījās Eiropas parlamenta vēlēšanās, iegūstot tur 5 vietas, no kurām 3 bija tieši FKP biedriem. 2014. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās “Kreisā fronte” ieguva 3 mandātus, savācot 6,34% vēlētāju balsu.
Ne mazāk leģendāra ir arī ASV Komunistiskā Partija (CPUSA), kas, tāpat kā Latvijas Komunistiskā Partija, dibināta jau 1919. gadā, un uzturējusi izteikti marksistiski–ļeņiniskas ideoloģijas garu. Izcietusi gan atklātu, gan pagrīdes cīņu un tā dēvētā makartisma vajāšanu, pagājušā gadsimta 80. gadu beigās CPUSA tostarp bija viena no visaktīvākajām padomju perestroikas kritizētājām, kas vainagojās ar attiecību saraušanu ar PSKP 1989. gadā. 1991. gadā CPUSA speciālā sesijā pieņēma Konvenciju par partijas nākotni pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Daļa delegātu ieteica atteikties no ļeņinisma un ievirzīties demokrātiskā sociālisma gultnē, taču vairākums amerikāņu komunistu nobalsoja par klasiskās līnijas saglabāšanu.
Neskatoties uz deklarēto sociālistisko revolūciju kā savas darbības gala mērķi, mūsdienās CPUSA tomēr galvenokārt orientēta uz miermīlīgu un demokrātisku pāreju uz sociālistisku saimniekošanu ASV, kā arī deklarējusi atteikšanos no vardarbīgām pastāvošās valsts iekārtas gāšanas metodēm. Vienlaikus 2008. gadā apstiprinātajā CPUSA programmā uzsvērts, ka tautas galvenais ienaidnieks ir kapitālisms, kas izmanto sev pakļautos plašsaziņas līdzekļus un korporāciju monopolistisko varu nolūkā sašķelt strādnieku šķiru un tās sabiedrotos, mākslīgi eskalē seksismu, nacionālšovinismu, homofobiju, kā arī antisemītismu un antikomunismu.
