Īsais kurss komunisma vēsturē jeb kā Latvijā aizliegtā partija rullē citviet 2
Aizliegtā Latvijas kompartija
Pirmā komunistiskā politiskā organizācija, visu nākamo komunistisko partiju priekštece un paraugs, bija nelegālā propagandas biedrība “Komunistu savienība”, kurai Kārlis Markss pēc izraidīšanas no Francijas 1845. gadā pievienojās Briselē. Tieši viņš sekmēja komunistiskas partijas definīcijas noformēšanu, proti – tā ir revolucionāra politiskā organizācija, kas par savu pamata mācību pasludina marksismu un cīnās par sociālo taisnīgumu, kā savas darbības galveno mērķi izvirzot komunisma uzcelšanu. Tāds politiskais spēks bija un faktiski vēl joprojām ir arī Latvijā un daudzviet citur pasaulē.
Latvijas komunistiskā partija (LKP) izveidota 1919. gadā, lai gan faktiski tā ir viena no pirmajām tādas ievirzes partijām Baltijā un vispār bijušās cariskās Krievijas teritorijā, kuras priekšteces ar dažādiem nosaukumiem darbojās jau kopš 1904. gada (skat. pielikumus), kad arī sāka iznākt laikraksts “Cīņa”. LKP darbība avotos aprakstīta visnotaļ dāsni un izpētīta pamatīgi, turklāt savulaik tā pati par to parūpējusies, plaši aprakstot teju visas savas darbības, tāpēc, šeit, šķiet, nav lielas nozīmes kavēties atmiņās par tās veikumu. Laikam jau būtiskākais tomēr ir fakts, ka 1991. gada 23. augustā ar Latvijas Augstākās Padomes lēmumu tās darbība Latvijā aizliegta.
Vien jāpiebilst, ka jau 1990. gada 14. aprīlī no LKP nodalījās Latvijas Neatkarīgā Komunistiskā partija – Latvijas izstāšanās no PSRS atbalstītāji – un tā paša gada 14. septembrī to pārdēvēja par Latvijas Demokrātisko Darba Partiju (LDDP), savukārt LKP meitas organizāciju komjaunatni (LĻKJS) pārveidoja par Latvijas Jaunatnes Progresa Savienību (LJPS). Nepilnus 2 mēnešus pēc 1991. gada tā dēvētā augusta puča, kā neveiksmīga iznākuma rezultātā faktiski sabruka PSRS, Latvijā aizliedza arī LKP ilggadējo ideoloģisko balstu – vienu no vecākajiem ilggadējiem Latvijas laikrakstiem “Cīņa”. Šajā gadījumā atšķirība no LKP aizliegšanas bija tāda, ka laikraksta izdošanu aizliedza ar tiesas lēmumu.
Aizliegtās LKP vietā iniciatīvas grupa, ko veidoja galvenokārt šaubīgas, ieceļojušo imigrantu plūsmu pārstāvošas personas, paziņoja par Latvijas Komunistu Savienības (LKS) dibināšanu, taču valsts instances atteica tās reģistrēšanu, un tā turpināja darboties nelegāli. Atšķirībā no savām priekštecēm, LKS nekļuva par vairāk vai mazāk nopietnu politisku spēku. 1993. gadā paši LKS pārstāvji ziņoja, ka organizācija iekļāvusies Krievijas komunistu līdera Genādija Zjuganova komunistiskajā partijā (krievu “СКП–КПСС” jeb faktiski tātad PSRS Komunistiskās partijas mantiniece un tradīciju turpinātāja), ko krievu komunisti jau gluži modernā liberālisma manipulatīvajā garā “ne noliedza, ne apstiprināja”. Tiesa, zināms, ka 2001. gadā СКП–КПСС 32. kongresā piedalījies arī kāds no LKS vadības pārstāvjiem. 2010. gadā СКП–КПСС sekretārs J. Jermalavičus mūsdienu Latvijas komunistus raksturoja kā mazskaitlīgu, bet kaujiniecisku pagrīdes organizāciju.
Vēl 1994. gadā izveidota Latvijas Sociālistiskā Partija (LSP), kas deklarēja uzticību marksismam, un kuras priekšsēdētājs no 1999. līdz 2015. gadam bija pēdējais Latvijas legālās kompartijas pirmais sekretārs, par savu komunistisko darbību Latvijā reālu cietumsodu izcietušais Alfrēds Rubiks, kurš cita starpā 2004. gadā ne tikai piedalījās krievu СКП–КПСС Centrālkomitejas plēnumā, bet arī gluži oficiāli uzstājās tajā ar runu. LSP sastāvā sākotnēji iestājās tikai 6 cilvēki no pēdējā LKP CK sastāva (kopā 108): Filips Stroganovs (pirmais LSP priekšsēdētājs), Anatolijs Bartaševičs, Malda Kvite, Anatolijs Safonovs, Viktors Stefanovičs un vēlāk tātad arī Alfrēds Rubiks. LSP vairākkārt paudusi ideju par LKP atjaunošanu un tai konfiscētās mantas atdošanu.
Personām, kuras darbojušās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra mūsdienās Latvijā liegts piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, turklāt tiem, kuri nav Latvijas pilsoņi, nav atļauta arī naturalizēšanās. Šie liegumi vairākkārt apstrīdēti Latvijas Konstitucionālajā tiesā (2000. un 2006. gadā) un Eiropas cilvēktiesību tiesā (“Ždanoka pret Latvijas Republiku”), taču nesekmīgi.
Kompartijas un mūsdienu pasaule
Kopš 20. gadsimta beigām daudzas komunistiskās partijas ieņēmušas krietni mērenākas pozīcijas, atsakoties no daudziem radikāliem uzstādījumiem, piemēram, no kursa uz bruņotu sacelšanos kā neizbēgamu nosacījumu ceļā uz varu un proletariāta diktatūras iedibināšanas, kā arī atzinušas “parlamentāro demokrātiju”, tiesības uz privātīpašumu un tā dēvētās “tirgus attiecības”, jeb faktiski teju pilnībā pārstājot būt komunistiskas šā vārda klasiskajā izpratnē. Tostarp vienā valstī līdztekus pastāv vairākas komunistiskās partijas, dažādas grupas, strāvojumi un tamlīdzīgi politiski veidojumi.
Patlaban komunistiskās partijas ir valdošās 6 valstīs pasaulē: Ķīnā, Kubā, Vjetnamā, Laosā, Ziemeļkorejā un Nepālā. Turklāt Nepālā komunistu (apvienotā marksistiski–ļeņiniskā) partija varu 2015. gadā ieguva absolūti demokrātiskā ceļā, proti, uzvarot vēlēšanās, kā rezultātā par valdības vadītāju un valsts prezidentu kļuva komunisti. Tiesa, valdības vadītāja amatu Nepālas komunisti periodiski ieņēmuši jau kopš 2008. gada. Tagad Nepālas valdošajā koalīcijā ietilpst arī ietekmes ziņā otra spēcīgākā komunistiskā partija – Nepālas Apvienotā Komunistiskā (maoistiskā) Partija, kuras pārstāvji ieņem attiecīgi parlamenta priekšsēdētāja un viceprezidenta amatus. Bet šajā gadā Nepālas maoistu līderis kļuva par valdības vadītāju.
Daudzās valstīs komunistiskās partijas dažādās ietekmes pakāpēs ietilpst valdošajā koalīcijā, piemēram, Kiprā, Itālijā un Urugvajā. Jāpiebilst, ka Urugvajas Komunistiskā Partija ietilpst tā dēvētajā “Vienotajā frontē” – koalīcijā, ko vēl bez komunistiem veido sociālisti, trockisti un kristīgie demokrāti, kas Urugvajā pie varas ir kopš 2004. gada, kad “fronte” spēja iegūt 51,7% vēlētāju balsu un no 99 vietām parlamentā ieņēma 52. 2010. gada 1. martā par Urugvajas prezidentu kļuva Hosē Muhika, kurš savulaik bija partizānu kustībā “Tupamaros” (Nacionālās atbrīvošanās kustība), kas ir radikāla marksistiska organizācija, kura atklāti uzstājas par bruņotu cīņu un akcijās pret valdošo režīmu izmantojusi tā dēvētās pilsētas kauju gerilja metodes, kas starp citu īpaši spilgti izpaudās tajā pašā urugvajiešu komunistiem parlamentāri tik sekmīgajā 2004. gadā.
Vēl ietekmīgas komunistiskās partijas darbojas Dienvidāfrikā, Šrilankā, Venecuēlā (valsts vadītāja amatā ir komunists), kā arī, protams, daudzās bijušajās PSRS jeb tagad NVS valstīs un teritorijās – vēl bez Krievijas (vismaz 10 dažādas puslīdz vērā ņemamas komunistu organizācijas) arī Armēnijā, Dienvidosetijā, Baltkrievijā, Kazahstānā, Moldovā, Tadžikistānā, Azerbaidžānā, Piedņestras republikā, Krimā. Komunistu partijas ir arī Kirgīzijā, Gruzijā, Turkmēnijā un Uzbekistānā, taču tur tās atrodas, maigi sakot, izteiktā aplenkuma stāvoklī. Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Ukrainā komunistiskās partijas ir aizliegtas, taču tādas tur ir, darbojoties pagrīdē.
