Norvēģis Rihards Berugs: Latvijā jāveicina latviešu valodas attīstība 13
Norvēģis Rihards Berugs uz pastāvīgu dzīvi Latvijā atbrauca 1991. gadā un toreiz strādāja par Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītāju, vēlāk kļuva Vidzemes Augstskolas prorektors attīstības un sadarbības jautājumos, un par paveikto šajā amatā augstskola piešķīra viņam Goda biedra titulu. Jau vairākus gadus dzīvo un strādā Gruzijā. Tagad, kad sabiedrībā virmo diskusijas par to, vai var apstiprināt amatā divu Latvijas augstskolu rektorus, kuri ir atzīti profesionāļi savās jomās, taču nepārvalda valsts valodu augstākajā līmenī, pajautāju Rihardam Berugam viņa viedokli.
Kā jūs vērtējat – kādā līmenī Latvijā strādājošiem augstskolu vadītājiem ir jāprot latviešu valoda? Un citiem no ārvalstīm atbraukušiem speciālistiem? No vienas puses, globalizācijas apstākļos svarīgi piesaistīt augstus profesionāļus, kas veicina augstskolas (vai uzņēmuma) konkurētspēju, no otras – būtiski stiprināt latviešu valodas pozīcijas.
R. Berugs: Latviešu valodas zināšanām vajadzētu būt vienam no vairākiem kritērijiem, kas būtu jāņem vērā, ieceļot vai ievēlot Latvijas augstskolu vadītājus. Tomēr, manuprāt, tam nevajadzētu būt absolūtajam kritērijam situācijās, kad ārkārtīgi kompetenti profesionāļi ir ar mieru veltīt savu laiku Latvijas augstākās izglītības pilnveidošanai. Visādā pozitīvā veidā Latvijā ir jāveicina latviešu, latgaļu un līvu valodas attīstība, bet es neesmu pārliecināts, ka ar absolūtiem un, iespējams, represīviem līdzekļiem Latvijā varam panākt labāku sabiedrību.
Kas jums šķiet visbūtiskākais, atceroties savu pieredzi laikā, kad ieradāties Latvijā un mācījāties latviešu valodu? 2002. gadā un 2004. gadā jūs stāstījāt “LA” lasītājiem, ka “ārzemniekiem kopumā latviešu valoda ir grūta, bet skandināviem gan ne, viņiem tas ir tikpat viegli vai grūti kā iemācīties franču vai itāliešu valodu”. Pieminējāt arī, ka jums bija viegli tāpēc, ka pirms tam bijāt mācījies vairākas citas valodas, arī krievu valodu, taču, ieradies Latvijā, izvēlējāties savu taktiku, kā iemācīties latviešu valodu. Un aizliedzāt sev trīs mēnešus runāt krieviski.
Manu motivāciju toreiz mācīties latviešu valodu ļoti veicināja visi tie apkārtējie jaukie latvieši, kā arī toreizējā atmoda un visi sabiedriski procesi, kurus bija iespējams pilnveidīgāk un ātrāk saprast, ja es pēc iespējas ātrāk apgūtu latviešu valodu. Interesi par šiem procesiem, iespējams, pastiprināja fakts, ka pats nāku no mazas valsts ziemeļos, proti, no Norvēģijas, un līdz ar to vieglāk varēju identificēties ar Latvijas un latviešu situāciju un pagātnes netaisnību.
Tagad jūs dzīvojat un strādājat Gruzijā. Kā veicies ar vietējās valodas apguvi?
Es darbojos Gruzijas ziemeļrietumu kalnu reģionā, Svanetijā, kuras vietējā valoda, svanu valoda, pēc ANO uzskatiem, ir apdraudēta. Valoda, kurā runā apmēram 40 000 cilvēku, diemžēl ir izslēgta no skolas sistēmas, un svanu vecāki arvien vairāk ar saviem bērniem sāk sarunāties gruzīniski, nevis dzimtajā valodā tādēļ, ka baidās – citādi bērniem būs problēmas skolās. Ņemot vērā Gruzijas vēlmi ar laiku iestāties Eiropas Savienībā un ES labvēlīgo attieksmi pret mazākumu valodām, es ļoti ceru, ka Gruzijas valdība drīz mainīs savu politiku, lai glābtu seno svanu valodu. Tā ir gan senākā kartvelu valoda un, iespējams, viena no vissenākajām valodām pasaulē, ja ņemam vērā, cik maz tā ir mainījusies laika gaitā. Iepriekšējās valdības, kā arī valdošā pareizticīgā baznīca, nav veicinājušas svanu valodas lietošanu, pat izslēdzot Jaunās Derības izdošanu svanu valodā, kā arī izplatījušas informāciju, ka svanu valoda ir gruzīnu valodas dialekts, kas ir tikpat aplami, kā būtu apgalvot, ka latviešu valoda ir angļu valodas dialekts. Līdz ar to cenšos vispirms apgūt svanu valodu un pēc tam gruzīnu valodu.
