Saimnieka prāts un zemnieka dvēsele. Tukuma īpašo ābolu audzētājs Jēkabs Spickus 0
Jēkabs Spickus, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris, Tukuma Goda pilsonis, ir labi zināms ne tikai novada Tumes pagastā, bet teju katram Latvijas lauksaimniekam. Kopš 1954.gada līdz par neatkarības laikam viņš bijis slavenā kolhoza Dzimtene priekšsēdētājs un pēc tam vēl vairāk nekā 20 gadus – SIA Dzimtene valdes priekšsēdētājs. Bijušie kolēģi un arī tagadējie strādnieki saka: Jēkabam savos 90 gados ir tik gaiša galva, ka reti kurš jaunais ar tādu var lepoties. Turklāt viņš ir izcils darbu vadītājs un stratēģiskais plānotājs. Saimnieka prāts un zemnieka dvēsele viņam likusi saglabāt kolhoza laiku ābeļdārzu, 1993.gadā izveidojot no tā SIA Auseklītis, un nu jau vairāk nekā 15 gadus Jēkabs Spickus ir šā uzņēmuma valdes priekšsēdētājks un arī viens no pieciem īpašniekiem. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijā izaug īūpaši āboli, nevis masveida produkcija.
Cik liels ir SIA Auseklītis augļudārzs?
No ražojošajiem mums ir gan jaunais, gan vecais ābeļdārzs. Jaunais, kuram ir 10–15 gadu, ir 23 ha liels. Vecais dārzs arī vēl palicis 18 ha platībā. Kopā sanāk 41 ha. Nedaudz audzējam arī ķiršus – 1,5 ha platībā. Audzējām arī bumbieres, taču pagājušajā gadā tās izņēmām laukā. Savulaik 10 ha platībā kopā ar veco ābeļdārzu tika iestādīts plūmju dārzs. Tiek uzskatīts, ka plūmju dārza mūža ilgums nav garāks par 15 gadiem, bet mums plūmes tikai ap desmito gadu sāka tā īsti intensīvi ražot. Kādreiz sezonā ik dienu uz Rīgu aizvedām vismaz sešas autokravas plūmju. Tagad nez vai puskrava sanāktu. Jāteic gan, ka vietējo plūmju tirgū tikpat kā nav – Latvijā pašlaik ir burtiski pāris plūmju audzētāju. Manam tēvam bija zeme un daži hektāri ar augļudārzu, tāpēc šī nozare man tuva kopš bērnības. Pats esmu beidzis Saulaines tehnikumu, kur apguvu arī dārzkopības zinības, pēc tam neklātienē studēju LLU Augļkopības nozari kolhozs ieviesa 1957. gadā, izveidojot dārzu apmēram 60 ha platībā. Tolaik dārzā auga ‘Celmiņu Dzeltenais’, ‘Filippa’, ‘Cortland’, arī ‘Antonovka’, ‘Telisāre’, ‘Peltsamā’, ‘Serinka’ (‘Mālābele’) un citas šķirnes. Vairākas no tām aug joprojām. Piemēram, vecajā dārzā ir kādas 20–30 ‘Mālābeles’ un dažas ‘Antonovkas’ šķirnes ābeles – kopumā apmēram pushektāra platībā. Nedaudz palikusi arī ‘Cortland’. ‘Celmiņu Dzelteno’ šogad daudzviet izrāvām ārā, tāpat domājam atteikties no ‘Telisāres’.
Cik ābeļu šķirnes patlaban audzējat?
Audzējam kādas 27 šķirnes – apmēram 80% ir ziemas šķirnes, 20% rudens un vasaras šķirnes. Šobrīd stabilā pozīcijā ir ‘Auksis’ – no 5 ha stādījuma iegūstam apmēram 80 tonnas šīs šķirnes ābolu. Domāju, ‘Auksi’ var uzskatīt par mūsu pamatšķirni – no hektāra tā dod ap 20 tonnu ražas. Sezonā no ‘Aukša’ vien varam iegūt līdz 120 tonnu ābolu. Te gan jāpiebilst, ka ne katru gadu ir tik labas ražas, tāpēc vairāk jāstrādā pie augļaizmetņu retināšanas. Šogad vēl iestādījām četras šķirnes gandrīz 5 ha platībā – vairāk nekā hektāru ‘Auksi’, hektāru ‘Alwa’, ‘Aļesja’, ‘Belorusskoje maļinovoje’. Šķirņu daudzveidība mums dod iespēju gan saražot lielāku ābolu masu, lai varētu nopietnāk domāt par eksporta iespējām, gan arī salīdzināt šķirnes, tāpēc katru gadu no kādas mazražīgākas vai mazāk pieprasītas šķirnes atsakāmies.
Vai ar ābolu realizāciju problēmu nav?
Pagaidām nav. Taču katru gadu tirgus sagādā jaunus pārsteigumus, un dažreiz sāk izskatīties, ka realizācija karājas mata galā. Kopumā pērn novācām ap 750 tonnu ābolu. Rēķinām, ka ideālā variantā apmēram 350 tonnām vajadzētu aiziet uz veikaliem un tikpat daudz vai mazliet vairāk – pārstrādei, bet, protams, ne vienmēr tā sanāk. Piemēram, šogad tirgum piegādājām par 100 tonnām vairāk nekā pagājušajā sezonā, kad realizējām tikai ap 130 t ābolu, bet šogad jau esam pārdevuši vairāk nekā 220 tonnas.Auseklītis gandrīz simprocentīgi apgādā Super Netto veikalus, kas ietilpst Rimi tīklā. Faktiski citos lielveikalu tīklos mūsu ābolu arī nav. Ja āboli izaug skaisti un kvalitatīvi, uz importa augļiem neviens neskatās un pieprasījums ir lielāks. Kooperatīvam Zelta ābele, kurā ietilpst deviņi ražotāji, tostarp arī SIA Auseklītis, ir noslēgts līgums ar Rimi.
Kādu cenu par āboliem saņem audzētājs?
Cena ir jau iestrādāta līgumā un faktiski gada laikā nemainās. Mums tā ir 55 centi/kg, neskaitot nodokli. Akcijas laikā – 45 centi. Tā ir laba cena. Cik esmu pamanījis, Rimi veikalu uzcenojums nav lielāks par 25–30%. Esmu dzirdējis, ka Maxima audzētājam maksā aptuveni 33 centus/kg, bet uzcenojums mēdz būt visi 100%. Un šīs cenas neietekmē augļu kvalitāte. Savā ziņā tas ir slikti, jo neliek audzētājam censties izaudzēt labākas kvalitātes augļus, par kuriem varētu saņemt arī augstāku samaksu. Savukārt, kad ar saviem āboliem aizbraucam, piemēram, uz Igaunijas tirgu, tur mūs uzreiz uzskata par ārzemniekiem, kuriem savi āboli jātirgo par poļu cenām.
Vai var uzskatīt, ka arī vietējie augļkopji savstarpēji konkurē?
Es tā neuzskatu. Manuprāt, par konkurenci savā starpā nav pamata runāt, jo vietējo tirgu, cik reāli redzams, ar saviem āboliem un citiem augļiem nemaz neapgādājam. Jā, dažkārt konkurējam realizācijas ziņā – par savu vietu tirgū un veikalu plauktā. Bet ar izaudzēto apjomu gan nekonkurējam. Lai noturētos vietējā tirgū, tomēr jāapvienojas kooperatīvos vai ražotāju grupās, kuras ideālā gadījumā spētu izveidot arī pašas savus veikalus. Tagad šajā nozarē strādā arī mana meita, par ko liels prieks un gandarījums, jo paaudžu pēctecība ir ļoti svarīga. Man šķiet, ka tagad jauniem audzētājiem, kuri gribētu stādīt ābeļdārzu pilnīgi no nulles, iekļūt lielveikalu tirgū būtu ļoti grūti. Turklāt, ja nav iepriekšējas pieredzes un zināšanu, tad es pat teiktu – neiespējami. Vajadzīgi gadu desmiti, lai gūtu pieredzi, saprastu, kas un kā dārzā aug un ražo. Ja vēl būtu pieejami profesionāli dārzkopības konsultanti, kuri spētu palīdzēt, tad varētu mēģināt, bet citādi… Lai šodien ielauztos lielveikalu tirgū, faktiski uzreiz būtu vajadzīgi lieli apjomi, kas no debesīm nenokritīs – tie jāizaudzē ar neatlaidīgu, sūru un grūtu darbu, ik gadu gūstot jaunu pieredzi un atziņas, kā arī mācoties no savām un citu kļūdām. Ne katrs to spēj un prot.
Un eksporta tirgi?
Atrast eksporta tirgus ir vēl grūtāk, nekā izaudzēt ražu. Un tieši te arī vajadzīgi tie lielie apjomi. Mūsu audzētājiem ir vērts vairāk skatīties ziemeļu virzienā un meklēt tirgus gan tepat kaimiņos Igaunijā, gan Skandināvijā. Bet arī poļi raugās šai pašā virzienā, tāpēc no konkurences neizbēgt. Mums nopietni jādomā, kā samazināt ražošanas pašizmaksu, lai varam konkurēt ar poļu cenām. Un viens no risinājumiem ir kooperācija un centralizēta loģistika, kas samazinātu izdevumus, taču tieši šajā jomā mums kaut kā neveicas…
Tomēr mums ir arī atšķirīgas šķirnes, ar ko varam izcelties!
Tas tiesa. Un arī šis ir virziens, kurā jāstrādā, jo mūsu klimatiskajos apstākļos āboli spēj iegūt tādu garšas un aromāta buķeti, kas citos apstākļos nemaz nav iespējama. Un daudzi to novērtē. Pat poļi atzinuši, ka daudzas viņu šķirnes, kas izaugušas Latvijā, garšo labāk nekā pie viņiem augušās. Tāpēc mums jācenšas savu savdabību saglabāt. Ja spēsim saražot pietiekami daudz, lai varētu savus ābolus eksportēt, un citur novērtēs mūsu ābolu savdabīgo garšu, tad varēsim arī cerēt uz labāku cenu, jo tad mūsu augļus nelīdzinās pēc poļu masveida produkcijas. Taču eksports prasa lielus daudzumus vienveidīgas produkcijas, ko pagaidām nevaram nodrošināt, jo nozare ir pārāk sadrumstalota, katra saimniecība ražo kaut ko savu. Vietējā tirgū varbūt 20 dažādas šķirnes nelielos apjomos var iztirgot, bet eksportam jāizvēlas pāris ejošu šķirņu, kas jāaudzē lielās platībās, un bez kooperācijas, bez centralizētas loģistikas un glabātavas tas nav izdarāms. Rudenī ražas laikā vest ābolus ar lielo fūri uz centrālo glabātavu būtu izdevīgi pat vairāk nekā 100 km attālumā…
Pilns raksts žurnāla Agrotops šā gada jūnija numurā
