Kā saimnieko norvēģu zemnieks? Latviešu zinātnieces pieredze Tjoetas salā 0
Latviete, zinātņu doktore Ieviņa Stūrīte 12 gadus strādā Norvēģijas Bioekonomikas institūtā NIBIO. Intervijā aicinājām viņu vērtēt norises arī Latvijā un prognozēt nozares nākotni, kā arī pastāstīt par sava pētnieciskā darba secinājumiem. Intervija notika Tjoetas salā, kur darbojas viena no NIBIO 18 nodaļām.
– Ko Tjoetas salā pētāt?
– Kad sāku darboties vienā no NIBIO struktūrvienībām, no zemniekiem saņēmu ļoti daudz jautājumu par āboliņu. Izrādās, šeit āboliņš ir ļoti svarīgs tāpēc, ka salā un tuvākajā apkārtnē saimnieki galvenokārt nodarbojas ar piena ražošanu un gaļas lopkopību. Jēri ganībās ganās ļoti ilgi, un tiem āboliņš gluži labi garšo. Man bija zināšanas par balto āboliņu, cik ilgs ir āboliņa lapiņu mūžs, cik ilgi saknītes dzīvo. Lauksaimnieki jautāja, kāpēc āboliņš Norvēģijā pazūd? Kāpēc tā pēc trim četriem gadiem vairs nav? Varēju nedaudz paskaidrot – saimnieki vēlas, lai viss funkcionētu bez pārtraukuma. Viņu sapnis ir, lai vienu un to pašu platību varētu izmantot pavasara ganībām, vasarā pļaut un sagatavot barību ziemai un bez papildu atjaunošanas vēl rudenī to noganīt. To nevar darīt! Visu laiku augam dara pāri – kad pavasarī nogana, zālājam vajadzīgs laiks uzņemt spēku un enerģiju ataugšanai. Kad tas it kā ir uzkrājis spēkus, to pļauj. Atkal viss augšanas cikls ir jāsāk no jauna. Kad āboliņš kaut cik atkal ir saņēmies, to atkal nogana. Kā lai tas sagatavojas ziemai? Izdzīvot var vien visstiprākie augi. Manas doktorantūras laikā iegūtās zināšanas bija ļoti svarīgas praktiķiem, un tas mani savā ziņā pārsteidza.
Manas doktora disertācijas tēma Norvēģijas Dzīvības zinātņu universitātē bija Slāpekļa dinamika baltajā āboliņā. Es šo kultūru vērtēju no ražošanas un vides skatpunkta. Proti, cik daudz slāpekļa ir augos, kā tas ir sadalīts starp saknēm, ložņājošajiem stublājiem un lapām. Vērtēju slāpekļa daudzumu rudenī un tā atlikumu pavasarī. Gribēju saprast, kas notiek ar slāpekli ziemas periodā. Iecere bija – ja bioloģiskajā lauksaimniecībā āboliņu lieto kā zaļmēslojumu slāpekļa piesaistei, paskatīties, kāpēc nākamajiem augiem, piemēram, graudaugiem, nav jūtams pienesums ražības pieaugumā. Rodas jautājums – kur paliek slāpeklis?
No vienas puses, āboliņš var piesaistīt 50–200 kg N/ha, tomēr to neredz rezultātā – ne pēcaugu ražībā, ne arī augsnē. Norvēģijā zaļmēslojumu lieto apvidos, kur dzīvnieku kūtsmēsli nav pieejami, tāpēc bija ļoti svarīgi izpētīt, kāds ir slāpekļa liktenis. Vai izskalojas kopā ar virszemes vai gruntsūdeņiem, uzkrājas augsnē (augsnes mikroorganismi to piesaista) vai pazūd gāzes formā gaisā? Eksperimenti parādīja, ka 40% no augu slāpekļa tiek aiztransportēti prom ar kušanas ūdeņiem pavasarī. Jautājums paliek – kāds ceļš ir atlikušajiem 60%?
Bija projekts, kur mēs mērījām dislāpekļa oksīda gāzes ar un bez āboliņa zelmeņos no rudens līdz pavasarim. Pēc mūsu mērījumiem var secināt, ka 70% no emisijām notiek ziemas periodā. Augstas emisijas ir saistītas ar atkārtotiem kušanas un salšanas procesiem. Daudz ir pētīts, kas notiek veģetācijas laikā, sevišķi tūlīt pēc mēslošanas, un ir zināms, ka augstas slāpekļa emisijas saglabājas ilgākais nedēļu, līdz augs sāk uzņemt slāpekli.
– Bez āboliņa ir arī citas pētījumu tēmas?
– Esmu strādājusi arī ar lucernu, kas būtībā ir vērtīgs tauriņziedis, tomēr to lieto maz, jo ir ierobežojumi. Norvēģijas augsnē nav lucernai vajadzīgo gumiņbaktēriju. Sēklas ir jāapstrādā ar baktērijām, pirms tās var sēt. Citādi uz saknītēm neveidojas gumiņi, nevar fiksēt slāpekli. Sēklas jau sadīgst, bet ar laiku augi dzeltē un nespēj konkurēt, ja augam ar gumiņbaktērijām neattīstās sadarbība. Tāpēc meklējam iespēju, kā vienkāršot sēklu apstrādes procesu. Lūk, tā ir vēl viena tēma, kas man patīk un ar to es darbojos.
Otrs pētniecības virziens ir zālāji un to maisījumi. Man ir gods būt atbildīgai par ilglaicīgajiem izmēģinājumiem, kas Norvēģijā sākti 1968. gadā. Tie notiek trijās vietās. Šos izmēģinājumus izveidoja ar mērķi noskaidrot, cik ilgi bez pārtraukuma zālājus var audzēt un kāds ir vislabākais variants – vai tos ik pa laikam art un atjaunot vai neart un arī neatjaunot. Mums ir izmēģinājumu lauciņi, kas nav arti 50 gadu. Šajos neartajos izmēģinājumos kā par brīnumu atrodas arī derīgās stiebrzāles. Piemēram, timotiņa īpatsvars ir 3–7%. Var atrast arī skareni, vienā daļā zālāju ir pat daudzgadīgā airene. Ļoti interesanti būtu aplūkot šo augu DNS analīzi. Vai tiešām tās ir tās pašas šķirnes, kas sētas tolaik, vai tās ir sasējušās no blakus lauciņiem, kurus nepārtraukti atjauno?
Agrāk pētniekus interesēja ražība, barības kvalitāte, patlaban jautājums ir par oglekļa piesaisti augsnē.
Man patlaban ir divi lieli projekti. Viens sākās 2016. gadā, otrs – 2017. gadā. Pirmais projekts par zālāju atjaunošanu ar dažādām tehnoloģijām (ar aršanu, bez aršanas) beigsies nākamā gada pavasarī. Otrs projekts – par oglekli un oglekļa sadalījumu augsnes profilā – beigsies 2020. gadā.
– Kāda ir jūsu atbildība šajos projektos? Kādu darbu veicat?
– Mūsu institūtā notiek komandu darbs. Abiem šiem Norvēģijas mēroga projektiem esmu vadītāja. Projekts sastāv no vairākām darba pakām, es atbildu par projekta īstenošanu, tātad par pētījumiem un to kvalitāti, organizēju projekta darbu un sanāksmes, savā ziņā esmu atbildīga arī par projekta ekonomiku. Šādiem projektiem ir projekta valde, kas kopā sanāk reizi gadā. Valdes locekļiem izstāstu par sāktajiem izmēģinājumiem, šā brīža rezultātiem, projekta publicitāti un tālākajiem plāniem, informēju par projekta izmaksām un nākamā gada budžetu. Mans uzdevums ir divas reizes gadā sagatavot Norvēģijas Zinātņu padomei īsu atskaiti par paveikto un izmēģinājumu rezultātiem. Vienreiz gadā (janvāra sākumā) jāiesniedz atskaite par iepriekšējā gada izdevumiem, un, ja tie nesakrīt ar gada budžetu, lūdzam apstiprināt izmaiņas. Piemēram, neiztērētos naudas līdzekļus pārcelt uz nākamo gadu. Šādiem projektiem vienmēr ir jābūt sadarbības partneriem ārpus Norvēģijas.
Patlaban ir pienācis arī brīdis, kad nedaudz darbojos ar graudaugiem, konkrēti – ar miežiem. Tjoetā neviens cits augkopības un zemkopības jautājumus nepēta. Viss, kas saistās ar iepriekš nosauktajām tēmām, vairāk vai mazāk gulstas uz mani. Esmu viena, arī tehniskais personāls ir ļoti mazs, tāpēc pati ļoti daudz daru praktiskas lietas. Rakstu rakstus, gatavoju uzstāšanās, piedalos konferencēs un braucu pie zemniekiem, arī pati apsēju lauciņus, ne tikai vadu projektu. Kad pļaujam, ņemu zālāju sausnas paraugus. Man kā pētniecei, iespējams, nevajadzētu to darīt, varētu laiku lietderīgāk izmantot, vairāk apstrādāt datus un sagatavot vairāk publikāciju. Bet esmu pārliecināta – jo vairāk pati esi uz lauka, jo vairāk saproti, labāk spēj izskaidrot sakarības.
– Vai Norvēģijā pētnieku darbs ir piesaistīts konkrētiem projektiem?
– Jā, mēs visi vairāk vai mazāk darbojamies projektos, tomēr vienlaikus mūsu darba alga nav atkarīga no projektu daudzuma. Latvijā pētnieki uz lielākiem naudas ienākumiem var cerēt, ja viņi ir iesaistījušies iespējami vairākos projektos. Runājot par atalgojumu, Norvēģijā ir interesanta kārtība – katrs pats ik otro gadu var rakstīt iesniegumu ar pamatojumu, ka vēlas algas kāpumu. Tas atkarīgs no tā, cik līdzekļu arodbiedrības ir izkarojušas no valsts zinātnei vai kādai citai specialitātei. Arodbiedrības Norvēģijā ir ļoti spēcīgas. Mums ir Forskerfordbundet, Zinātnieku biedrība, kas kopā ar darba devēju parasti apspriež dažādus jautājumus. Es rakstu savai arodbiedrībai iesniegumu, pamatoju, ka esmu vadījusi, piemēram, vairākus projektus, ir pieaugusi mana atbildība, man ir pakļauti daudz cilvēku, es piesaistu savā projektā vairākus kolēģus no sava institūta vai esmu publicējusi vairākas publikācijas, kas institūtam devušas punktus. Tādā ziņā vari sevi izcelt. Mums sūta statistikas ziņas par valsts vidējo algas līmeni pētniekiem ar tādu pašu izglītību. Ir iespēja izvērtēt, vai saņem zem vai virs vidējā līmeņa. Tā kā Norvēģijā izlīdzināšanas princips ir ļoti svarīgs, tad zemāka atalgojuma gadījumā vari lūgt paaugstinājumu vismaz līdz vidējam.
Norvēģijā algas ir sakārtotas līmeņos (kategorijās no 1 līdz 110) un katram līmenim atbilst noteikts gada ienākums. Tas ir atkarīgs no izglītības un nostrādātā laika. Piemēram, var prasīt trīs vai divus līmeņus augstāku atalgojumu. Otrs variants – sāc darbu institūtā, un ne visi sāk ar augstāko kategoriju, tad automātiski pēc gada palecies par vienu algas kategoriju līmeni augstāk, pēc diviem gadiem atkal viens līmenis pielikts klāt, un tā līdz zināmam laikam algu visu laiku ceļ.
Tāpat par tarifiem – visas algas valstī strādājošajiem mainās saistībā ar inflāciju. Tās ik gadu nedaudz kāpj. Norvēģijā uzskata – tie, kuri strādā valsts darbā, ir daudz apmierinātāki nekā privātajā sektorā strādājošie cilvēki, tā ir liela priekšrocība. Valsts darbā ir vairāk garantiju, vienmēr veic iemaksas pensiju fondā. Privātajā sektorā, iespējams, vari saņemt lielāku algu, tomēr ir ļoti daudz nedrošības.
– Kāda ir sabiedrības attieksme pret zinātni? Vai šajā nozarē ienāk arī jaunie cilvēki?
– Arī Norvēģijā ir satraukums par paaudžu maiņu. Maz ir norvēģu, kuri vēlas mācīties doktorantūrā. Mums ir ļoti daudz vāciešu, ķīniešu, zinu, ka ir pa kādam doktorantam no Itālijas, ASV un citu tautību pārstāvji. Ir viena priekšrocība – viņi studiju laikā iemācās norvēģu valodu un daudzi paliek uz dzīvi Norvēģijā. Šeit ir atsevišķas lietas, kā nav citās Eiropas valstīs. Piemēram, norvēģi vēlas izskaust nepilnas slodzes darbu zinātnē, proti, grib panākt, lai tas ir pastāvīgs darbs. Vācijā jaunie speciālisti ir izmisumā – viņi uz četriem gadiem iegūst projekta darbu, bet nezina, ko pēc četriem gadiem darīs, vai varēs tajā pašā universitātē darboties. Zinātnieks arī ir cilvēks, viņš vēlas ģimeni. Ja viņš ir drošs vien par nākamajiem savas dzīves četriem gadiem, ģimeni nevar veidot. Norvēģijā arodbiedrības cenšas panākt, lai visiem zinātniekiem būtu pastāvīgs darbs un iespējami mazāk nekonkrēto īso darbu. Tādējādi zinošie, pedantiskie un kārtīgie vācieši ir ļoti vērtīgi darbinieki un ļoti labprāt pārceļas uz dzīvi Norvēģijā. Viņiem ir viegli iemācīties norvēģu valodu, jo tā ir kaut kas pa vidu starp vācu un angļu valodu.
Augkopības specialitātē ik gadu Dzīvības zinātņu universitāti Aasā pabeidz ne vairāk kā 5–12 cilvēki. Tas ir ļoti maz. Konsultāciju dienestā patlaban notiek paaudžu maiņa. Norvēģijā lauksaimniecības speciālistiem ar augstāko izglītību (bakalaura grādu) ir ļoti lielas iespējas atrast darbu – vēl neesi pabeidzis universitāti, kad esi ar darbu nodrošināts. Ir konkurence pēc darbiniekiem starp konsultāciju dienestu, universitāti un institūtiem. Vēl jau ir privātie uzņēmumi.
Ar augstāko lauksaimniecības izglītību saimniecībās tikpat kā nestrādā.
Man gan ir kolēģi, kuriem pašiem ir sava saimniecība.
– Latvijā gandrīz visi Lauksaimniecības universitātes gatavotie speciālisti dodas strādāt zemnieku saimniecībās. Valstī veido domāšanu, ka traktori nākotnē būs tik gudri, ka traktoristiem vajadzēs augstāko izglītību.
– Mums ir sintēze starp klasisko un profesionālo vidusskolu. Vidusskolā var mācīties klasiskajā klasē, var mācīties tehniskajā klasē, kas gatavo darbiniekus darbam uz naftas platformām, var mācīties neatliekamās medicīniskās palīdzības klasē un citās. Viss atrodas zem viena jumta. Mūšenas vidusskolā var apgūt ar lauksaimniecību saistītās profesijas.
– Vai tas nozīmē, ka potenciālajam saimniecības vadītājam, kad viņš beidz specializēto klasi šajā vidusskolā, citu izglītību nevajag?
– Jā, tieši tā. Nevajag beigt koledžu vai universitāti. Ja cilvēks iegūs zinātnisko grādu, tad laukos nepaliks, darbosies administrācijā vai kur citur. Ja mācies, tad zābakos nestaigāsi, ir tāds teiciens. Ja kā agrāk universitāti ik gadu beigtu 30–40 cilvēku, iespējams, kāds lemtu pārtikt no darba saimniecībā. Mācīties augstskolā un vadīt saimniecību pēc augstskolas beigšanas – tā Norvēģijā notiek reti.
– To uzskata par laika, naudas izšķiešanu? Vai skolas ir dārgas?
– Uzskata, ka Norvēģijā zemnieks pelna vismazāk. Mācības skolās un augstskolās Norvēģijā, izņemot privātās izglītības iestādes, ir bez maksas.
– Tad jau Latvijas izpratnē lauksaimnieki ir neveiksminieki?
– Jā, Latvijas izpratnē tā varētu teikt. Norvēģiem ir paaudžu pēctecība lauksaimniecībā.
– Un viņi neuzskata sevi par neveiksminiekiem tāpēc, ka palikuši darboties savu senču īpašumā?
– Noteikti neuzskata. Ļoti daudzi jaunieši, kuri aiziet mācīties augstskolā, nāk no zemnieku saimniecībām. Daļa studentu nav saistīti ar zemnieku saimniecībām. Karjeras sākums vienmēr ir saistīts ar institūtu, konsultāciju dienestu vai ko citu. Vecāki vēl ir tik stipri, ka viņi vada saimniecību un augstskolu beigušajam jaunietim tajā vēl nav vietas.
Kad jaunietis atpērk jeb pārņem no viņiem saimniecību, tad viņš var saimniekot, samaksājot vecākiem saimniecības vērtību.
– Kur viņi dabū naudu?
– Aizņemas bankā un nodrošina vecākiem normālas vecumdienas. Tu nevari būt uzreiz zemnieks, ja vecāki tev neatdod saimniecību. Norvēģijā lielu saimniecību nopirkt nav iespējams. Viņiem ir vēl viens likums – ja saimniecību vēlēšos pārdot, priekšroka pirkšanā ir manam pirmajam bērnam. Ja viņš atsakās, tad pirmpirkuma tiesības ir pirmā bērna bērniem. Ja viņi atsakās no pirkuma, tad priekšroka ir otrajam bērnam un tā tālāk.
– Ja ir tikai vidusskolas līmeņa izglītība, Latvijā teiktu, ka zināšanas ir nepietiekamas saimniecības vadīšanā.
– Ja ir pabeigta lauksaimniecības vidusskola, zināšanu pilnīgi pietiek.
– Vai šis cilvēks varēs saprast modernās tehnoloģijas?
– Nesen biju vienā lauksaimniecības vidusskolā netālu no Tronheimas. Šajā skolā mācību bāze ir labāka nekā tehnikas parks mūsu institūtā. Viņi sadarbojas ar pētniekiem, kūtī ir roboti. Skolēni iesaistās darbos – ko vēl vajag! Kad skolēni sāk darboties praksē saimniecībā, viņi sadarbojas ar konsultantiem un gūst pamatzināšanas.
Man ļoti patīk Šveices sistēma jauno lauksaimniecības profesionāļu gatavošanā. Šveicē lauksaimniecības skolā no pirmās dienas ir jāstrādā pie saimnieka. Trīs gados ir jāiegūst lauksaimnieka izglītība, un šajā laikā skolnieks skolā ir vienu dienu nedēļā. Pārējo laiku viņš darbojas saimniecībā un iegūst praktiskās darba prasmes. Pēdējā mācību gada laikā trijos mēnešos ir jānokārto teorētiskā daļa. Tas neliedz tālāk mācīties universitātē un veidot citu karjeru. Šveices modelis nodrošina, ka jaunais cilvēks jau zina, uz ko viņš iet, zina, ko ir izvēlējies. Tāda pati mācību kārtība ir Šveices amatniekiem, tāpēc vēl aizvien ir visā pasaulē zināmie Šveices naži un pulksteņi.
– Izglītība Šveicē balstās uz meistara un zeļļa attiecībām?
– Varētu tā teikt. Tas ir veids, kā nodot zināšanas no paaudzes uz paaudzi. Šā iemesla dēļ man šķiet, ka dažkārt Latvijā daudz ko pārspīlē.
– Ko tieši?
– Atgriezīšos pie pētniecības. No cilvēkiem tiek prasīts pārāk daudz. Piemēram, Lauksaimniecības universitātes doktorantūrā no doktoranta vispirms prasa izmēģinājumus un doktora darba gatavošanu. Tad prasa publikācijas. Bez tā liek rakstīt 150 lappušu garu disertāciju. Tas ir milzīgs darbs. Man nav skaidrs, kāpēc jāraksta 150 lappušu gara disertācija? Tā nav vajadzīga. Doktorants Norvēģijā savus pētījumus apraksta trijās četrās starptautiski atzītās publikācijās. Aizstāvēšanas brīdī vismaz vienai publikācijai ir jābūt nopublicētai un pārējām iesniegtām. Ja rakstus publicē, tas nozīmē, ka lielākais pārbaudījums ir izturēts. Darbs sastāv no šīm trim publikācijām un aptuveni 20–30 lappušu gara kopsavilkuma par publicētajiem un sagatavotajiem rakstiem. Viss! Tad darbs ir jāaizstāv. Divas nedēļas pirms aizstāvēšanas doktorants saņem tēmu, par ko ir jāsagatavo 45 minūšu ilga lekcija. Šāds uzdevums tāpēc, lai parādītu, ka doktorants prot apkopot tēmu, kas nav saistīta ar viņa pētījumu, prot atrast avotus un izstāstīt to. Pēc lekcijas 45 minūtes prezentē savu darbu. Tad divi pieaicināti oponenti, bieži no citām valstīm, uzdod jautājumus. Kopumā aizstāvēšanās ilgst četras stundas, tomēr nav jāraksta memuāri. Kāda jēga, ka doktoranti Latvijā raksta daudz, tomēr nespēj sagatavot labu publikāciju angļu valodā? Kas tas par zinātnieku? Šodien zinātnieks nevar būt, ja viņa nav starptautiskajā apritē. Labākajā gadījumā – esi zinātnieks savā valstī.
Manā skatījumā, Latvijā ļoti daudz ir izvilktu doktora grāda saņēmēju. Kāpēc nemāca doktorantam, kā rakstīt zinātniskos rakstus? Tā vietā, lai rakstītu 150 lappuses, pareizāk būtu iemācīt uzrakstīt konkrētu un labu starptautisku publikāciju. Ne sarežģītu, vienkāršiem vārdiem. Tādu, lai ikviens, kas nav saistīts ar lauksaimniecības nozari, to saprastu.
– Tas attiecas uz dažādām jomām. Piemēram, ES fondu projektiem Latvijā ir jāraksta milzīgi papīru blāķi.
– Norvēģijā projekta pieteikums ir ierobežots līdz 10 lappusēm, tas nedrīkst būt garāks. ES projektos, protams, var rakstīt neierobežoti arī Norvēģijā.
– Latvijā desmit lappuses ir tēmas pamatojums. Vēl ir vajadzīgi dažādi apliecinājumi un pierādījumi.
– Mums apliecinājumi ir vajadzīgi no sadarbības partneriem. Varam tos iesniegt elektroniskā veidā. Pieteikumā neko daudz nevar ierakstīt, tur pamatā ir tabulas. Tās desmit lappuses ar atsevišķām nodaļām, teorētiskais pamatojums un vēl citas lietas seko kā pielikums. Izvērsties nevar tāpēc, ka jābūt ļoti koncentrētam domas izklāstam. Hipotēzēm un pētāmajiem jautājumiem ir jābūt formulētiem ļoti precīzi, jāapraksta arī, kā notiks pētniecības darbs. Proti, ja darīšu tā un tā, tad būs tā un tā. Jo īsāk un konkrētāk uzrakstīsi, jo labāk. Jā, gadās vērtētāji no ES dalībvalstīm, un var just, ka viņiem kaut kas ir nepietiekami, tomēr neesmu rakstījusi ES projektu. Tie ir Norvēģijas projekti.
– Jūs arī īstenojāt kopprojektu ar Latviju. Kādi secinājumi pēc tā radās?
– Mans kopprojekts ar Latviju bija par kailgraudu miežiem, auzām un tritikāli – Inovatīva pieeja vasaras kailgraudu miežu, auzu un ziemas tritikāles izmantošanai cilvēku veselībai. Tas bija Norvēģijas finanšu instrumenta projekts. Projekta iesniedzējs bija Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāte. LLU pēdējā brīdī atsūtīja mums jautājumu, vai varam piedalīties. Es tobrīd ar graudiem nestrādāju, tomēr kolēģus, kas to dara un kurus var iesaistīt, pazinu. Norvēģi tādā ziņā ir diezgan lēni. Viņi par nākotnes projektiem vēlas zināt vismaz pusgadu agrāk, viņiem vajag laiku izvērtēšanai, vai var projektu īstenot un tajā piedalīties. Man dažkārt šķiet, ka Latvijā nereti pret daudzām lietām ir ļoti nenopietna attieksme. Naudu vēlas un projektus vēlas. Tā nav zinātnieku, bet sistēmas vaina, ka prasa neiespējamo.
Piemēram, šajā projektā apsolīja trīs gadu laikā uzrakstīt daudzas zinātniskās publikācijas. Teicu, ka tas nav normāli, to nevar paveikt tāpēc, ka nezini, kādi būs pētījumu rezultāti. Turklāt labas publikācijas gatavošanai ir vajadzīgs laiks. Visu cieņu LLU Pārtikas tehnoloģijas zinātniekiem, viņi izdarīja tiešām daudz. Projekta laikā sagatavoja daudzas publikācijas, tomēr par to kvalitāti var diskutēt. Lielajā steigā nevari būt ne pietiekami kritisks pret sevi, ne pret citiem, ne arī pret pētījumā iegūtajiem rezultātiem. Kvalitāte netiek nodrošināta, šausmīgā steiga to atņem. Redzu tendenci arī Norvēģijā, ka no mums vēlas izspiest aizvien vairāk. Ja darbojamies šādā ritmā, nevaram garantēt, ka dodam pareizus secinājumus. Nereti kļūdu pamani vien pēc ilgāka laika.
Projekta laikā Latvijas puses projekta pārvaldītājiem vissvarīgākais bija uzrādīt, vai iztērētā nauda sakrīt ar budžetā paredzēto, nevis uzrādīt mūsu veikumu un pētījumu rezultātus. Tas ir tik nepareizi! Vispirms ir jāskatās pētījumu pienesums, kas ir izdarīts un kas vēl jādara, nevis jādraud ar atskaites nepieņemšanu, ja bilance nesakrīt par diviem centiem. Jocīgākais, ka norvēģi neprasa to, ko prasa latviešu puse. Man bija žēl projekta vadītāju, kuru tramdīja un vismaz projekta sākumā lika justies kā likuma pārkāpējai. Tas atņem motivāciju strādāt! Izjutu pārspīlētu un nevajadzīgu birokrātiju. Latvijā ir jāmācās uzticēties cilvēkiem. Īpaši zinātniekiem. Tas ir pazemojoši, ka zinātnieku rausta viena eiro dēļ, esot it kā krāpies. Viņš nekādā gadījumā nav krāpies! Nevar taču iepriekš pateikt, cik darba stundas pētījuma veikšanai būs vajadzīgas vai ka mainīsies valūtas kurss, ja tas ir sadarbības projekts.
Latvijā kontroles ir par daudz, un tas atņem laiku pētniecībai.
– Valsts kontrole pārbaudēs atrod krāpšanās gadījumus.
– Zinātnē tiem nevajadzētu būt – ko tur var nozagt? Tā jau naudas summas ir nelielas. Vai kāds ir skaitījis, cik stundu pētnieki strādā pēc sava darba laika? Cik viņi atņem laiku ģimenei un bendē savu veselību? To nerēķina, skatās līdzi centam. Kam tie visi papīri ir vajadzīgi? Es zinu, ka ES prasa, tomēr laikiem ir jāmainās. Un par to ir jārunā. ES neko nemainīs, ja paši to nepieprasīsim. Zinu, ka ES mēģina vienkāršot projektu pieteikumus, atskaites. Mums nav pakalpīgi jāizpilda ES prasības. Ir jāskatās, ko mums piedāvā, un, darot praksē, ir jāsaka, ka šī kārtība nedarbojas.
– Esat veikusi pētījumus ar bioloģiskajām metodēm audzētajiem augiem. Kādā virzienā attīstīsies šī lauksaimniecības apakšnozare?
– Ļoti savādi, ka Norvēģijā bioloģisko saimnieku daudzums nepalielinās. Norvēģiem bija mērķis līdz 2020. gadam 15% no kopējās lauksaimniecības zemes apsaimniekot ar bioloģiskajām metodēm. 5% liels īpatsvars tika sasniegts jau pirms 10 gadiem, bet tālāk nav tikts, jo norvēģiem šķiet, ka uz Eiropas lielo saimniecību fona visi Norvēģijas zemnieki ir videi draudzīgi. Domāju, ka dažādi saimniekošanas veidi tuvināsies. Ejam uz to, ka ir jāatrod tāds saimniekošanas veids, kas nedara pāri videi, saglabā produkciju, ir vislabākais no vislabākajiem. Un gods bioloģiskajiem lauksaimniekiem! Viņi cenšas saprast dabas likumus, meklē risinājumus, ievēro augu maiņu, dzīvnieku labturību, lai visiem būtu iespējami labāk. Vienlaikus viņi nevar iegūt tādu pašu ražību kā kaimiņš, kas kaisa minerālmēslus un lieto pesticīdus. Bet vai to vajag? Nav jau runa par minerālmēslu lietošanas kritiku. To kritizē tāpēc, ka minerālmēslu ražošanai ir vajadzīgs milzīgs enerģijas patēriņš. Esam sapratuši – minerālmēslu lietošana ir lāča pakalpojums augiem. Ja dod minerālmēslus, augi neveido antioksidantu vielas, kas ir vajadzīgas to imūnsistēmai. Augam tam nav laika – ir jāaug. Augs ātri var uzņemt barību un veidot zaļo masu. Cik stiprs ir šāds pārbarojies augs? Tāpat kā cilvēks – ja par daudz uzņem pārtikas produktu, kļūst laiskāks un arī veselība nav tā labākā. Tā mēs izmainām dabiskos procesus, ko daba pati regulē.
Mums ir tirgus ekonomika, un tā jauc mums galvu. Domājam – būs maza raža, nepaēdīsim, nepietiks! Vienlaikus ķīmiskais sastāvs, kas ir bioloģiskajiem produktiem, atšķiras no konvencionālajiem, kuros ir daudz vairāk ūdens nekā šķiedrvielu. Bioloģiskie produkti ir sātīgāki un vērtīgām vielām bagātāki.
Bioloģiskā lauksaimniecība ir vajadzīga, tāpat arī dažādas pieejas. Bioloģiskie lauksaimnieki ir parādījuši, kā var saimniekot. Šodienas vides likumi ir balstīti uz bioloģisko lauksaimnieku pieredzi. Es mazliet pasmaidu, kad apstiprina jaunas regulas, jo tas nav nekas jauns, bioloģiskajā lauksaimniecībā tas jau darbojas. 20. gadsimta 80. gadu konvencionālajai lauksaimniecībai bija ļoti liela atšķirība no bioloģiskās. Patlaban konvencionālā lauksaimniecība vismaz Norvēģijā no bioloģiskās tik milzīgi neatšķiras, jo ir pamatīgi ierobežojumi.
Nedrīkst pārsniegt slāpekļa normas, nedrīkst lietot kūtsmēslus, ja nemaldos, pēc 1. oktobra, ir jāsamazina fosfora lietošana, mudina lietot uztvērējaugus. Ir daudz regulējošo mehānismu, kas jāievēro. Konvencionālie patlaban ļoti labprāt atzīst – āboliņš ir jāiekļauj zālāju sējumu struktūrā. Pirms aptuveni 10 gadiem viņiem vajadzēja vien stiebrzāles un slāpekli. Somi aizvien to dara – viņiem ir daudz monokultūras timotiņa, liels slāpekļa daudzums, un viņi lepojas, ka no govs var izslaukt 14 000 kg jeb vidēji 11 000–12 000 kg piena gadā. Bet cik ilgi tas turpināsies? Vienu laiku būs labi, tomēr kas notiks ilgtermiņā vai pēc 50 gadiem? To ir grūti pateikt, bet par to ir jādomā šodien. Tāpēc ir pozitīvi, ka ir bioloģiskās saimniecības, kurām rūp nākotne. Arī tām ir daudz iespēju mācīties. Atslēgas vārds ir – līdzsvars.
– Kādā virzienā lauksaimniecība attīstīsies turpmāk?
– Ļoti grūts jautājums. Visticamāk, lauksaimniecība attīstīsies dažādos virzienos. Viens būs lielā lauksaimniecība, robotizācija. Otrs – visticamāk, sāks vairāk atzīt mazos ražotājus. Patlaban izveidojusies situācija, no vides skatpunkta vērtējot, ilgi turpināties nevar. Ja lauksaimnieks patiešām vēlas būt labs zemnieks, viņam pašam ir daudz kas jādara. Ne tikai jāadministrē vai jāmenedžē. Viņam ir jābūt uz lauka, jāpaņem rokā zeme, jāseko līdzi augu attīstībai, un jābūt laikam pārdomāt, ko viņš dara un ko nedara. Ar šodienas ražošanas daudzumiem viens otrs lauksaimnieks īsti nezina, kas viņa saimniecībā notiek. Ja ir, piemēram, sējumi 1000 ha platībā, nevar vienā dienā apskatīt, kur ir un kur nav nolaidušās zosis, kur graudi jau veldrē, kur augsne sablīvēta. Saimniecībā strādājošie ir tikai darba izpildītāji, un grūti teikt, vai viņiem tas rūp.
Nākotnē mazās saimniecības varētu tikt atkal godā celtas. Ja tā nebūs, mēs iznīcināsim paši sevi. To neapzinās, kad sokas ļoti labi, tad smiekli vien, šampanietis plūst un viss notiek. Jo lielāks esi, jo vairāk piesārņo un diemžēl arī sabojā, bet to nesaprotam un nejūtam. Tik ilgi, kamēr domājam, ka vissvarīgākais ir nauda, pie prātīga risinājuma nonākt, visticamāk, nevar. Šā iemesla dēļ mazajām saimniecībām nākotnē būs vairāk iespēju izdzīvot un būt elastīgākām nekā lielajiem ražotājiem. Šaubos, vai lielās saimniecības dzīvo vien par savu naudu. Norvēģijā lielākajai daļai saimniecību ir lieli aizņēmumi. Tie dažkārt dzen izmisumā. Ne jau visi gadi ir labas ražas gadi, un ne vienmēr visu kompensēs. Mazajam ir priekšrocība, jo viņš ir daudzveidīgāks nekā lielražotājs. Mazais ražotājs ne vienmēr dzīvo ar vienu produktu veidu. Ja neizdodas labs rezultāts ar vienu, tad vismaz otrs kaut ko kompensē. Mazais ražotājs savus laukus pārzina labāk, savas gotiņas un aitas pazīst labāk nekā lielais. Viņš zina, kurā laukā labāk sēt, ja ir sausums, un kuri lauki ir sausāki, ja ir daudz lietus. Ja esi tik lielas platības saņēmies, neticu, ka vari izrēķināt, ko kur ir izdevīgāk audzēt. Tad jābalstās uz aptuveniem aprēķiniem. Tad man jājautā – kur ir starpība starp padomju laika kolhozu un šodienas tūkstošniekiem?
Un vēl. Mēs aizmirstam pašu svarīgāko. Starp augiem un augsni ir viens ļoti svarīgs darbonis – mikroorganismi. Ar minerālmēsliem mēs vidi izmainām diezgan pamatīgi, un daļa mikroorganismu nedarbojas. Mēs šo mikroorganismu darbības sistēmu ļoti maz saprotam, labākajā gadījumā zinām 20% no tā, ko tie dara. Var smieties par biodinamiskajiem zemniekiem, tomēr savā ziņā tā ir gudrība. Zemē nav tikai ķīmijas procesi. Agroķīmija ir neprecīzs termins. To visu piepalīdz darīt mikroorganismi. Tie nitrifikācijas, amonifikācijas procesos pārvērš ķīmiskās organiskās vielas augiem uzņemamos veidos. Ar minerālmēsliem mēs dodam šīs vielas augiem uzņemamā veidā. Tad mikroorganismiem ir maz ko darīt. Tāpat kā cilvēkiem – ja robots ienāk un dara darbu, cilvēks kļūst lieks. Mikroorganismu vide izmainās, vajadzīgos mikroorganismus nomaina citi. Tomēr to pasaule mums ir nezināma.
Var brīnīties, kā augi var uzņemt fosforu, ja to neiedod ar minerālmēsliem. Izrādās, augsne ir kilometriem garš mikoricas tīklojums, sēne. Mežā redzam mikoricas, augļķermeni, kas iznāk zemes virspusē, un to mēs rudenī liekam grozā. Ir milzīgs tīkls, kas augiem palīdz uzņemt ūdeni, barības vielas un tās transportēt. Ja mēs dodam minerālmēslus, audzējam tikai viengadīgas kultūras, tā lielais tīkls panīkst.
Lauksaimniekam vajag daudz zināšanu un ir jābūt mazliet intuīcijai. Mūsu tēvu tēviem tāda bija. Daba daudz ko pasaka priekšā. Patlaban ir grūtāk, jo mēs tik daudz ko esam centušies mainīt. Savulaik zīmes dabā bija vienīgais skolotājs. Patlaban daļa zemnieku vairs nav šajā procesā. Tas ir skumji.
– Firmas, kas rada dažādus produktus, mikroorganismus iespundē pudelēs, pārdod un aicina smidzināt laukus ar no Baikāla vai Amerikas atvestajiem mikroorganismiem.
– Ļoti labi pateicāt – tie ir atvesti. Šiem mikroorganismiem ir jābūt uz vietas. Ir jānomainās daudzām populācijām, līdz izveidojas vajadzīgā. Un to var panākt, saimniekojot bioloģiski, un tam vajadzīgs laiks daudzu gadu garumā. No citurienes atvestie un augsnē iestrādātie mikroorganismi, iespējams, darbojas, tomēr tie nāk no citas vides.
– Kas jums darbā sagādā vislielāko gandarījumu?
– Vislielākais gandarījums parasti ir, ja zemnieks teic, ka izmanto manā darbā gūtās zināšanas un saimnieko ar labiem rezultātiem. Jūtu lielu cieņu pret norvēģu zemniekiem, jo viņi ir tie, kuri ikdienā darbojas uz lauka un redz, kas īsti notiek un uz kuriem jautājumiem aizvien nav atbildes. Atzinīgs manu zināšanu vērtējums no viņiem, no lauksaimniecības konsultantiem un no maniem kolēģiem – tas ir ļoti daudz. Pat reizēm vairāk nekā publikācija kādā labā, kā Latvijā teic, citējamā žurnālā (smejas). Protams, gandarījums ir arī tad, kad citējamais žurnāls atsūta apstiprinājumu, ka ar maziem labojumiem publikāciju publicēs. Tad ir prieks, ka tavas domas aiziet tālāk pasaulē.
