Latvija ir arī paraugs Igaunijai. Saruna ar Tallinas mākslas skolotāju Madli Lūku 1
Laikā, kad Latvijas mūzikas un mākslas vidusskolās novērojama – gan ne pārāk konsekventa – virzība uz mācību iestāžu reorganizāciju un konsolidāciju ar mērķi uzlabot izglītības kvalitāti un sasaisti ar darba tirgu, “KZ” devās uz Igauniju noskaidrot, kāda situācija kultūrizglītībā ir kaimiņvalstī.
Latvijā pārraudzība pār šo jomu atrodas Kultūras ministrijas (KM) kompetencē, un finansējums kultūrizglītībai veido ap 30% KM budžeta – aptuveni 40 miljonus eiro. Turpretī Igaunijā par skolēnu māksliniecisko izglītību rūpējas Izglītības un zinātnes ministrija, bet Kultūras ministrija skolu korus savā gādībā pārņem tikai Dziesmu svētku laikā. Valstī ir 520 mākslas izglītības skolu, kurās mācās ap 70 tūkstošiem skolēnu. Iekļaujot gan mūzikas un mākslas skolas, gan valodu kursus un sporta nodarbību iestādes, vairāk nekā 230 Jaunatnes centros vismaz vienu stundu nedēļā pavada ap 70 tūkstošiem skolēnu. Tallinā vien ir 68 mākslinieciskās pašdarbības skolas un centri, no kuriem 20 mācības notiek daļēji vai pilnīgi krievu valodā. Likums par mākslinieciskās pašdarbības skolām nosaka, ka visas skolas ir pakļautas un jāakreditē Izglītības un zinātnes ministrijai, taču par to finansējumu pārsvarā gādā pašvaldības, dažādi fondi un, protams, privāti sponsori. Arī ļoti daudzas vispārizglītojošās skolas saviem skolēniem piedāvā dažādus ārpusstundu pulciņus.
Nesen Tallinā satikos ar mākslinieci un mākslas skolotāju Madli Lūku. Madli mūzikas pavadījumā veido smilšu kino un jau septiņpadsmit gadus vada mākslas nodarbības gan Tallinā, gan laukos – Paides skolā. Starp citu, veidot smilšu gleznas igauņu mākslinieki esot iemācījušies no latviešiem.
– Kur igauņi redz savas kultūras vietu pasaules kartē?
M. Lūka: – Mēs noteikti neesam Eiropas centrs. Igauņu sapnis ir būt blakus lielākajām Ziemeļvalstīm, bet man liekas, ka dzīvojam tālā, jaukā, klusā stūrītī un igauņu vairākums tikai sapņo par lielo Eiropu. Ļoti daudzus igauņus šie sapņi ir aizveduši prom no dzimtenes, un esmu pamanījusi, ka ne mazums aizbraucēju pasākuši lietot nabadzīgu, vienkāršotu igauņu valodu. Ir skumji, ka mūsdienu jauniešiem vairs nerūp ne valsts, ne valoda, ne izglītība. Protams, ceru, ka visi neaizbrauks projām, taču vēl joprojām jauniešu nākotnes sapņi saistās tikai ar dzīvi Somijā, Anglijā un citās tālās zemēs. Daudziem skolēniem vecāki jau tik ilgus gadus strādā ārzemēs, ka viņi pat vairs nevar iedomāties sev citu nākotnes dzīves modeli.
– Vai māksliniekam ir finansiāli viegli dzīvot Igaunijā? Kāds ir valsts atbalsts?
– Līdzīgi kā visās zemēs – ja mākslinieks ir talantīgs un pats meklē iespējas piedalīties konkursos, piesakās dažādām stipendijām, dzīvot var labi un nodarboties tikai ar mākslu. Mazā valstī ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kas ir tavi draugi un paziņas, lai gan tam tā nevajadzētu būt. Igaunija vēl nav īsti atguvusies pēc ekonomiskās krīzes – piemēram, agrāk mākslas stundas skolā vadīju trīs reizes nedēļā, tagad – tikai vienu.
– Cik kultūras apguvē līdzdarbīga ir Igaunijas izglītības sistēma?
– Senāk skolās mācījās pa druskai no visa un skolēni pamazām veica savu izvēli nākotnei. Mūsdienu izglītības koncepcija paredz plašu izvēli jau pašā sākumā, taču, manuprāt, šī agrā specializācija dod paviršu priekšstatu par zināšanām. Bērni lielās izvēles priekšā apjūk un neiegūst vērtības, kas vēlāk būtu dzīvē noderīgas. Nevarētu teikt, ka daudzi ir pietiekami motivēti mācīties. Man ir ļoti svarīgi strādāt par mākslas skolotāju, jo tā ir laba sajūta – palīdzēt bērniem ieraudzīt mākslas pasauli, mācīt saglabāt igauņu tradicionālās vērtības. Ir ļoti svarīgi, lai ar igauņu kultūras vērtību pamatu augtu visu tautību Igaunijas skolēni. Manuprāt, Igaunijas krievu jaunieši izjūt sevi kā daļu no mūsu valsts. Diemžēl pavisam cits dzīves uzskats ir vecāka gadagājuma Igaunijas krieviem.
– Ko igauņi domā par Latviju?
– Mēs nemitīgi sevi ar kādu salīdzinām. Igauņi ilgstoši sevi ir uzskatījuši par somu mazajiem brāļiem. Somija, īpaši Igaunijas neatkarības atgūšanas sākumā, mūsu valstij garīgi un finansiāli ir ļoti palīdzējusi. Somijas televīzija visu padomju laiku bija kā logs uz pasauli. Ļoti daudzi ir izglītojušies ar Somijas valsts un pašvaldību atbalstu. Arī Igaunijas izglītības sistēma ir veidota pēc Somijas parauga. Latvijai tik draudzīga un palīdzīga kaimiņa nav bijis, tāpēc, man liekas, latviešiem ir klājies grūtāk. Taču laiku pa laikam tieši Latvija ir paraugs Igaunijai. Mums nav bijusi ne sieviete prezidente, ne premjerministre!
