Latvija ir aka, kur smelties. Saruna ar diriģentu Sigvardu Kļavu 0
Latvijas Radio kora mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Sigvarda Kļavas veikumu varētu salīdzināt ar mūzikas alķīmiķa darbu. Vietējās akadēmiskās un tradicionālās mūzikas laukā uzietie tīrradņi, diriģenta rokās sakausēti ar Latvijas Radio kora izcilajām balsīm, jau daudzus gadus rada unikālu substanci – latvisku mūzikas skanējumu.
Tas kļuvis par Latvijas jaunās mūzikas vizītkarti pasaules lielajās koncertzālēs, bet reizē aicina arvien no jauna ieraudzīt pašu vērtības arī mājās. “Aka, no kuras mēs dzeram, ir tepat, Latvijā,” uzsver diriģents.
Aizvadītajā gadā Sigvarda Kļavas vadībā Latvijas Radio koris ar profesionālu sniegumu pārliecināja klausītājus viņpus un šaipus okeānam: Ņujorkā, Vašingtonā, Toronto, Monreālā un Adelaidē, arī Francijas Radio festivālā Monpeljē, Baltijas jūras festivālā Stokholmā, Monako, Trento un Vācijas koncertzālēs. Laba tiesa no pasaulē nestā, kā allaž, bijuši Latvijas komponistu darbi.
Savukārt rudenī beidzās Sigvarda Kļavas izlolotais un meistarīgi kaltais valsts simtgadei veltītais “Latvijas gredzena” četru koncertuzvedumu cikls, kuram iedvesmas avots bija četru Latvijas novadu unikālās tradīcijas. Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales “gredzeni” viens aiz otra vēlreiz izskanēs šovasar pirms Jāņiem Dailes teātrī.
– Aizsākot “Latvijas gredzena” ciklu, minējāt, ka, tam noslēdzoties, varētu vēlreiz atgriezties pie patriotisma nojēguma. Vai notikušais ir šajā izteiksmē ko mainījis?
S. Kļava: – Esmu ievērojis, ka apjausma par notikušo nāk ar kaut kādu laika distanci, jo pēckoncerta eiforija saglabājas nenofrizēta ļoti ilgu laiku. Pēcgarša summēsies kopsaucējā par to, vai ir vērts kāpt nākamajā, varbūt vēl grūtākā un augstākā kalnā, vai arī taka jāmeklē citādā veidā.
Mūsu uzdevums nav apmierināt pašu ziņkārību, bet atbildēt uz jautājumu, kas ir Latvija un kas – patriotisms.
Kopā ar mūsu vismīļāko sabiedrības daļu – mūsu klausītāju – nonākot pie abpusēja vajadzības mēra. Satikšanās ar klausītājiem bija un, atļaušos teikt, joprojām ir abpusējas mīlestības un cieņas pilna. Ir vērts atdot visu dzīves un radošo jaudu klausītājam, kurš no tevis prasa kaut ko daudz vairāk nekā regulāras koncertdarbības augļus.
– Atskatoties – kurā no četru novadu kalniem bija grūtākais kāpiens?
– Pirmo reizi ir salīdzinoši vieglāk “uzspridzināt”, atrodot kaut kādu triku vai paņēmienu, ar ko pārsteigsi. Grūtākās ir pārējās reizes. Ja runājam par simtgadi un “Latvijas gredzenu” kopumā, svarīgāk ir pašiem saprast to mērogu un lielo līkni, kā izskatās šis “gredzens” četru lieluzvedumu kopībā. Tāpēc ar lielu nepacietību un uzmanīgu prieku gaidu brīdi, kad tas varēs parādīties koncentrētākā veidā, kad šīs četras krāsas, četras identitātes un četrus paņēmienus kopā varēs saskatīt reljefāk.
Lielais uzdevums bija parādīt četrus dažādus stāstus – to, cik Latvija tiešām ir bagāta. Stāstu par to lepnumu, ka mēs, esot varenu kultūru kaimiņos, tomēr esam uzbūvējuši kaut ko savu, dzīvotspējīgu un, manuprāt, skaistu. Ne vienmēr dziļākās un būtiskākās lietas ir tās, kuras prasa divreiz un trīsreiz atkārtot, bet tās, kas piepilda.
Tie cilvēki, kas redzēja šos pasākumus, man piekristu, ka tika pārkāptas žanru robežas – no visiem aspektiem. Uzveduma, muzikāliem, idejiskiem. Tomēr noārdīt kaut kādas robežas nebija pašmērķis, lai gan māksla to gribēs vienmēr.
– Kādā saskaņā ir tas, ko radāt aiz Latvijas robežām un šeit?
– Ja mums nebūtu bijis pieskāriena pasaules telpai un mēs nepraktizētu tādus vai savādākus “jocīgos” uzvedumus – starpžanru vai, ja gribat, multimediālu izpausmi – un, ja nebūtu bijusi profesionāli radošā iespēja uzstāties ne tikai Latvijas telpā, bet arī pasaulē, turklāt ne tikai mūzikas, bet arī mākslas kontekstā, varbūt arī drosme ko tādu radīt šeit būtu mazāka.
Nākamajā dienā pēc “Zemgales gredzena” rudenī devāmies uz Austrālijas un Āzijas kopreģiona jaunās mākslas festivālu “OzAsia”, kur uzstājāmies ar japāņu kultūrā balstīto kora operu “Kara daba”. Ķīna, Koreja, Japāna, Austrālija – milzīgs, radošu ideju pilns reģions. Redzējām, kā tā puse elpo jaunās mākslas kontekstā, un bija skaidrs, ka intuitīvi esam daudz ko uzminējuši, arī pirms to darījuši citi daudz lielāki vārdi.
Mūsu performance izpelnījās cieņu un uzmanību, kļūstot par šā festivāla centru.
Kopējā pulsācija un apjausma par to, kas notiek, paldies Dievam, mums ir.
Otra lieta – latviešu mūzika un izpildītājmākslinieki ir caurcaurēm konkurētspējīgi. Un aka, no kuras dzeram, ir šeit, Latvijā. Ir laime būt šeit un smelties.
– Līdzās “gredzenam” īstenojat daudz radošu projektu – koncerti Latvijā un ārzemēs, trīs jauni mūzikas ieraksti, tostarp Mārtiņa Brauna cikls “Daugava”. Kas ir tas, kas liek neatteikties no viena vai otra projekta tādā daudzveidībā?
– Runa ne vienmēr ir par kādām koncertzālēm ar lieliem vārdiem. Bieži tā ir iekšēja mākslinieciska nepieciešamība piedalīties, kas pārkāpj pierastās plānošanas rāmjus. Vienīgais, no kā baidos, ir iespēja, ka kaut kas var sanākt neiedziļinoties, nepārdzīvojot un nešauboties. Mākslā pastāv konkurence, un klausītājs ir tāds, kuru nedrīkst pievilt.
– Pats iedvesmu meklējat arī ārpus akadēmiskā lauka, vietējās tradīcijās. Sākāt ar Latgales katoļu dziedājumiem, “babiņu” balsīm, un šī iedvesma nepārprotami parādījās arī “Latvijas gredzenā”.
– Radošajā dzīvē pienāk viens brīdis, kad mākslinieciskā jauda ir tāda, ka it kā vari atražot un dot, jo repertuārs un iespējas profesionālajā vai akadēmiskajā pasaulē ir pilnīgi pietiekamas, lai varētu ar to dzīvot visu laiku, un daudzi tā dara – ar ļoti labiem rezultātiem.
Jautājums ir par manu dabu, ja gribat, personības niķi – man ir grūti darīt to, kur nav kaut kāda noslēpuma vai nezināmā klātbūtnes. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka gribu kaut kā izsisties no tās līknes, nevis ņemt to, ko man rāda vai ko ieraugu, bet atrast kaut ko tādu, kas neeksponējas uz āru. Tā ir vēlme sastapties ar tādu garīgu jaudu, kas mīt mums neredzamā un nejūtamā vidē.
– Kā atrodat šo apslēpto vidi?
– Dzīvi mainīja kāda eks-pedīcija, kad meklēju kaut ko pilnīgi citu. Kad izdzirdēju Latgales “babiņu”, kurai dziedāšana ir reizē anestēzija un ibumetīns pret sāpēm. Viņa atvēra man acis uz to, ka cilvēks dzied savu dzīvi. Līdz tam nebiju sapratis, ka ne jau menedžments, repertuārs vai skatuve nosaka dziedājuma jaudu, bet dzīves stāsts. Tad nāca sajūta, ka gribu šādus cilvēkus atrast.
Tālākais ir mēģinājumi atbildēt uz jautājumu – kāpēc cilvēks dzied?
Tā ir neredzamā un ļoti jaudīgā vide, kas mūs ļoti baro un ko mēs nemaz nepazīstam.
– Tā atradāt arī Latvijas Radio kora jaunākā albuma “Paradisus vocis” mūzikas autoru – intraverto komponistu Andreju Selecki?
– Andrejs Seleckis ir reģents Pareizticīgo baznīcā, viņš tur kalpo kā brālis. Būdams profesionāls komponists, viņš rada mūziku kā savas ticības pārņemts cilvēks, to veltot Tam Kungam. Lūdzu Andrejam Seleckim savienot šīs divas it kā nesavienojamās lietas – profesionālu akadēmiskumu ar šo dievišķo dziedājumu, kam ar nošu zīmēm nav ne mazākā sakara.
– Dziedāšana latviešiem tiek uzskatīta par savdabīgu, pašsaprotamu komunikācijas veidu.
– Esmu pārliecināts, ka ir zinīgi cilvēki, kas pētījuši šo dziedātnepieciešamību gan no mākslas psiholoģiskā, gan sociālā viedokļa. Kopš 80. gadu beigām ir dažādas prognozes par to, kāds liktenis sagaida Dziesmu svētkus nākotnē, bet, jo vairāk kāds grib izskaidrot to apdraudētību, jo parādās pretēja tendence. Ir cilvēki, kuri zina visas atbildes, kā vajag un kādiem mums tagad būt, bet ir lietas, kuras, paldies Dievam, ir grūti izskaidrot. Tās labāk sadzirdēt caur sirdi, nevis prātu.
– Kad mākslinieka iecere, uzrunājot plašāku sabiedrību, negūst gaidīto atbalsi vai gaidītā reakcija ir gluži cita, neizbēgami rodas diskusijas. Es, protams, runāju par vairākiem simtgades koncertiem, tostarp arī “Gaismas rakstiem”.
– Labāk, ja ir diskusijas un par kaut ko sparīgi runā, nekā kaut ko laist tikai vienos vārtos. Mūziķu aizstāvībai tomēr gribu teikt, ka šobrīd pasaulē nav neviena mākslinieka, kurš strādā tikai un vienīgi nekļūdoties.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka visi tie pasākumi, kuros esmu piedalījies – gan “Latvijas gredzens”, gan kolēģu darbs simtgades projektos – ir bezkompromisa labākā lieta, ko cilvēki vēlējās izdarīt. Var priecāties par veiksmēm un nolīdzināt līdz ar zemi neveiksmes, bet, ja nebūs mēģinājuma, kā mēs tiksim pie kaut kā sevišķa?
Es tiešām esmu par nezināmā ķeršanu, un tas ir neprognozējams.
Bet mūziku un mākslinieku “nosist” ir ārkārtīgi vienkārši. Cilvēkam bieži vien nepatiku izraisa kaut kas, ko viņš nesaprot. Ja atnāc uz pasākumu un jūties, vienkārši sakot, kā muļķis. Tas ir brīdis, kad klausītājs kļūst svešs un sākas grūstīšanās.
– Diskusijas ir ne tikai par mākslu, bet arī par kultūras it kā pārfinansējumu šajā laikā.
– Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas un Latvijas kā Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts laiks, kad caur kultūru rādījām pilsētas un valsts kultūras kvalitāti, jau uzmeta būtisku vilni, lai pēc tam varētu īstenoties jaunas lietas. Ja to nebūtu bijis – varbūt arī simtgades Dziesmu svētki nebūtu bijuši tādi kā tagad?
Kā citādi bez šiem priekšviļņiem dabūt tādu intereses jaudu par Dziesmu svētkiem vai to pašu “Latvijas gredzena” koncertsēriju? Cilvēki jau pusotru gadu pirms tam izpērk biļetes. Ja nebūtu šā pirmā, nebūtu arī devītā viļņa. Tāpēc ir pārāk vienkāršoti mērīt ciparos vai, vēl trakāk, publiskā telpā apspriest, cik maksā viens vai otrs talants.
Zinu, ka mūsu pastāvīgajam klausītājam, lasot šis ziņas, ir savs viedoklis – viņš saprot, ka reizēm ir lietas, kas ir dārgas.
Galvenais, ka mūsu auditorija saceļas pret haltūru, izmēžot to.
– Kā neatsvešināt klausītāju?
– Iespējams, reizēm kādā programmā ir salikts pārāk daudz nezināmā vai nesaprotamā, kas atgrūž. Nekad nav izslēgta iespēja, ka komponists ir radījis kaut ko šodien neaizsniedzamu vai nepieņemamu, bet citā kombinācijā mēs to ieraudzīsim. Svarīgs ir konteksts
Eiropā koncertprogrammu veidotāji zina, ka, liekot nosaukumā tikai zīmi “mūsdienu mūzika”, tas nozīmē finansiālu fiasko. Priecājos, ka mums tā nav. Man ir privilēģija zināt to, kas notiek jebkurā pasaules mega koncertzālē, un tādu noklājuma koncertu apmeklētības un kvalitātes ziņā kā pie mums neesmu citur sastapis.
Varam pilnu krūti saukt visai pasaulei, ka Latvijā ir viskvalitatīvākā, inteliģentākā, zinošākā un arī prasīgākā auditorija pasaulē. Varbūt vēl “BBC Proms”, Albertholas auditoriju varētu dēvēt par vērtējošāku. Uz koncertu Doma baznīcā stāv rinda pāri visam Doma laukumam!
Tā nav ikdienišķa parādība, bet liela un ļoti lēna ceļa iznākums. Teju pirms 30 gadiem kopā ar Latvijas Radio kori sākām diezgan vientuļi, jo mūsu ikdienas koncepcija balstās uz jaunas mūzikas provocēšanu. Iesākām klusiņām, zāles bija pieticīgi apmeklētas. Šobrīd kopā ar mūsu stipro komponistu četrdesmitgadnieku paaudzi izveidojusies spēcīga trīsvienība – radītājs, izpildītājs un auditorija –, kas kopā visiem rada izaugsmes algoritmu.
– Kas šobrīd iezīmējas jūsu radošajā perspektīvā?
– Bildes ir dažādas: viena pabeigta, cita puspabeigta, cita vēl pavisam balta. Gribu paspēt uzgleznot visas.
