– Latvijai ir programma sadarbībai ar diasporu. Kā to vērtējat? 22
– Mums ir laba informācijas apmaiņa ar Latvijas valsts iestādēm, kā arī tiek piešķirti līdzekļi dažādiem projektiem, piemēram, tika palīdzēts uz Garezera vasaras vidusskolu atsūtīt pedagogus no Latvijas.
Sadarbībā ar Latvijas Republikas Kultūras ministriju 20 jaunieši no ASV un Kanādas no maija līdz augustam strādā vasaras praksi Okupācijas muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un citās Latvijas kultūras un izglītības iestādēs. Amerikas Latviešu apvienība to sponsorēja, katra jaunieša prakses vajadzībām piešķirot divus tūkstošus dolāru stipendiju.
Domāju, ka ieguvums ir abpusējs – jaunieši krāj pieredzi un dod arī tai iestādei kādu labumu.
Jau vairāk nekā 20 gadu darbojas mūsu izglītības nozares projekts “Sveika, Latvija!” – vidusskolēni divas nedēļas ceļo pa Latviju, un tas ir brīnišķīgs, neaizmirstams piedzīvojums.
– Jūsu māmiņa teica, ka “būt latvietim Amerikā nav lēti”, ar to domājot, ka jāvelta gan daudz laika, gan jāmaksā diezgan daudz naudas par latvisko izglītību. Jūsu dzīvesbiedre Laura sacīja, ka puišiem vecumā no desmit līdz 14 motivāciju mācīties latviešu valodu pirmām kārtām uztur vecāki, pat piespiežot. Tāpēc jautāšu par šo motivāciju.
– Tāpat kā cilvēks uztur savu ticību kādai reliģijai – cilvēks izdomā, ka grib būt aktīvs, viņam patīk tās tradīcijas, tāpat viņam ir svarīgi apzināties etnisko piederību. Ja to izjūt kā nepieciešamību, tad ir iespēja šo identitātes kopšanu baudīt – Garezerā, latviešu skolās. Amerika ir imigrantu valsts, kur ir sabraukuši tik daudzi cilvēki no dažādām valstīm. Šeit ir pieņemts uzturēt savas tradīcijas un neviens neskatās uz tevi kā uz savādnieku.
Man skolas gados bija daudz latviešu draugu, maniem vecākiem draugi bija latvieši, un uzaugu vidē, kur bija līdzīgas vērtības un intereses. Pirms sākt strādāt, biju nolēmis, ka pirmo darbavietu vēlos pilsētā, kur ir latviešu centrs, – lai būtu iespēja aiziet uz latviešu sarīkojumu vai latviešu dievkalpojumu. Man bija iespēja doties uz Sentluisu, bet tur nav latviešu, un negribēju tādā vietā dzīvot. Tad tiku pie darba Vašingtonā.
Dzīvesbiedri Lauru sastapu Garezerā Jāņu svinībās. Vēlāk jokojām, ka mums ir “jauktās laulības” – es uzaugu Amerikas vidienē, Laura nāk no Austrumkrasta.
– Izdzirdot, ka jūs kopā ar dēliem lasāt Rūdolfa Blaumaņa darbus, iedomājos, nez cik ģimenēs Latvijā tā dara.
– Ja šejienes bērniem iedod tādu lasāmvielu kā, piemēram, Brigaderes “Sprīdīti” vai Blaumaņa darbus – “Velniņus”, vēlāk “Nāves ēnā” – un viņiem pašiem jāizlasa, tad viņi daudz ko nesapratīs. Mūsējiem tas būtu izaicinājums, tāpēc labāk lasīt kopā un tad pārrunāt tekstu. Man pašam patīk to darīt.
Paaudzēm mainoties, arī apstākļi mainās. Es lielu daļu bērnības pavadīju kopā ar vecvecākiem, un viņi stingri vēlēja runāt latviski. Bet katrai nākamai paaudzei kļūst arvien grūtāk iemācīties labi latviešu valodu.
Amerikas latviešu organizācijām nācis par labu, ka ar pēdējos gados iebraukušajiem jeb ar “otro diasporu” mums nākuši klāt labi cilvēki, kas strādā par skolotājiem. Jā, zinu, tas nav labi Latvijai, bet mums šie cilvēki devuši, kā saka, jaunas asinis, jaunu enerģiju.
Vašingtonā esam īpaši labā situācijā – jo daži cilvēki strādā starptautiskajās iestādēs un viņi palīdz latviešu skolām. Domāju, ka citur ir līdzīgi.
Viens no Garezerā daudz pārspriestiem jautājumiem – kā iesaistīt mūsu sabiedrībā tos, kam trūkst latviešu valodas prasmes.
– Pastāstiet par savas ģimenes kopīgo apņemšanos – katram vasarā izlasīt grāmatas par noteiktu tematiku!
– Jāizlasa viena grāmata par vēstures tematiku (es nesen izlasīju par Čemberlenu un Čērčilu), viena biogrāfiska grāmata, kā arī viens klasikas darbs – kā Dostojevska vai Marka Tvena romāni, un vēl kāda jau reiz izlasīta grāmata. Un beidzot jāpieķeras tādai, kas vairākas reizes paņemta rokās, bet kurai līdz šim pietrūcis laika. Mūsu četri dēli, kā jau puiši, arvien labprātāk iet sportot vai spēlē videospēles, nekā ķeras pie grāmatas, un par lasīšanu viņiem arvien jāatgādina.
Kā advokāts es ļoti atbalstu pašizglītību. Vienmēr jauniem advokātiem iesaku izmantot iespēju rakstīt – vai personīgo blogu vai palīdzēt kādai organizācijai sagatavot ziņas par tās darbību. Tā uzlabo rakstītprasmi. Un lasīšana arī ir ļoti laba pašizglītībai.
– Pēc trim gadiem Latvijas simt gadu jubileju svinēs ne tikai Latvijā, bet arī diasporā.
– Nesen tikos ar Latvijas vēstnieku Amerikā Razāna kungu, un runājām arī par 2018. gadu: ir plāni, ka arī Latvija pati šeit atsūtīs māksliniekus. Jo popularizēt Latvijas tēlu Amerikā arvien ir svarīgi. Amerikas latviešu apvienība cer sarīkot kādu lielu sarīkojumu katrā lielā latviešu centrā.
