Latvija iet drošu soli, saka Ukrainas vēstnieks 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Viņa Ekselence Ukrainas vēstnieks Latvijā ANATOLIJS OĻIJŅIKS. Šī bija pieredzējušā ukraiņu diplomāta pirmā vizīte mūsu avīzē, par ko viņš atstāja atmiņas ierakstu redakcijas viesu grāmatā. Ar vēstnieku sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Jums bijusi gara diplomāta karjera, bet pērn tā atvedusi vēstnieka postenī uz Rīgu. Pastāstiet, lūdzu, par iespaidiem, iepazīstiniet mūsu lasītājus ar sevi.
A. Oļijņiks: – Pirmoreiz Rīgā biju garāmbraucot 1968. gadā, kad mani veda dienēt armijā Kaļiņingradas apgabalā. Man bija priekšstats, var teikt, pilsētas siluets, kādu to biju iedomājies, klausoties draugu nostāstos. Taču tā arī Rīgu neieraudzīju, jo vilciens toreiz paskrēja garām naktī. Mēs vienmēr domājām to labāko par Baltijas republikām, tagadējām valstīm, it sevišķi Rīga bija kas vilinošs, aizraujošs. Kopš manas ierašanās pārliecinos, cik ļoti šis iespaids pārspēj īstenību – Rīga ir vēl brīnišķīgāka. Vecpilsēta – vienkārši skaistule, ar brīnišķīgu arhitektūru. Tikpat jauks ir panorāmas skats pāri Daugavai. Par savu dzīves un darbu gājumu. Piedzimu Viņņicā, Ukrainas dienvidrietumos, četru stundu braucienā līdz Kijevai. Absolvēju Belaja Cerkovas sadzīves tehnikas remonta arodskolu, aizgāju armijā. Tur man gadījās rokās grāmata “Laiks. Likums. Visums. Par starptautisko likumu kolīziju”. Un tās dēļ notika mana sastapšanās ar sapni – kalpot starptautisko attiecību veidošanā. Kijevā bija attiecīga fakultāte, taču ar lielu konkursu, ko man izdevās pievārēt tikai ar piekto mēģinājumu. Beidzis augstskolu 31 gada vecumā, biju piepildījis sapni un tiku norīkots darbā tālaika Ukrainas PSR Ārlietu ministrijā. Tur strādāju no 1981. gada – daudzos ministrijas amatos.
E. Līcītis: – Ukraina un Baltkrievija kā vienīgās padomju republikas taču bija pārstāvētas ANO līdz ar PSRS.
– Patiešām, Ukraina bija starp šīs organizācijas dibinātājvalstīm, un tieši tamdēļ 1944. gadā nodibināja Ārlietu ministriju arī Kijevā. Taču, protams, salīdzinoši ar Maskavu šie dienesti Kijevā un Minskā bija gaužām mazi. Esmu strādājis par mūsu pārstāvniecības pirmo sekretāru ANO mītnē Ņujorkā, pēc tam par ģenerālkonsulu Čikāgā, taču 90. gados mani norīkoja starptautiskās misijās Horvātijā, Bosnijā pēc traģiskajiem konfliktiem, kad tos vajadzēja noregulēt mierīgā ceļā. Uz īsu laiku atgriezies Kijevā, saņēmu jaunu norīkojumu – par Ukrainas vēstnieku Irākā. Arī tur bija nemierīgi laiki, pēc kādas eksplozijas vēstniecībai izbira visas logu rūtis. Un tad dienests turpinājās atkal Balkānos – Serbijā, Kosovā, Melnkalnē…
– Vēstnieka kungs, tie taču visi ir bijuši “karstie punkti”, vēl tikai trūkst Afganistānas! Vai jums Rīgā nekļūs garlaicīgi?
– Nē, esmu ļoti iepriecināts par norīkojumu uz Latviju. Te tāpat ir gana spilgtu iespaidu, kopš stājos pildīt pienākumus pērn 17. maijā. Uzreiz trāpījos politisku notikumu virpulī – jūsu parlamenta atlaišana, jauna prezidenta ievēlēšana, Saeimas ārkārtas vēlēšanas, dramatiska valdošā vairākuma veidošana, un šis virpulis turpina griezties – ar referendumu un citiem notikumiem.
Te gribu piebilst – politiskās pārmaiņas pēc sava rakstura bija tik civilizētā līmenī, ka Latvija skaidri parādīja – tā ir nobriedusi savā valstiskumā. Tā ir pašpietiekama valsts, pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO locekle, tā var sekmīgi darboties ANO un citās starptautiskās vai reģionālās organizācijās.
Tas ir ļoti svarīgi, ka visi šie pārkārtojumi notika ļoti demokrātiski, un tas pārliecina, ka Latvija iet drošu soli savā neatkarīgas valsts ceļā.
V. Krustiņš: – Atšķirībā no jūsu pieredzes Balkānos, Irākā, šajā Eiropas daļā uz starpvalstu attiecībām skatāmies ikdienišķāk – par ekonomiskām saitēm, par savstarpējo preču apgrozījumu. Kā uzlūkojat Latvijas un Ukrainas pašreizējo sadarbību?
– Te noderēs divi skaitļi. Kopējais ikgadējais Ukrainas preču un pakalpojumu apgrozījums ir 171 miljards dolāru. Mūsu divpusējā sadarbībā šis skaitlis ir 389,5 miljoni. Latvija nav liela valsts, taču Ukrainai ļoti svarīga. Divdesmit gadu kopš mums nodibinātas diplomātiskās attiecības. Šajā laikā pasaule ir ārkārtīgi mainījusies, bet Latvija un Ukraina kā bijušas, tā palikušas uzticami draugi un partneri. Latvija vispusīgi atbalsta Ukrainas tieci uz Eiropu. Tas mums nozīmē ļoti daudz. Lai gan ekonomika pasaulē piedzīvojusi kāpumus un kritumus, domāju, ka tālākajā posmā virzīsimies pa stabilu attīstības ceļu. Parasts Latvijas patērētājs veikalos atradīs daudzas pazīstamas pārtikas rūpniecības preces no manas zemes – konditorejas izstrādājumus, augļu un dārzeņu konservus, sulas un alkoholiskos dzērienus.
Spilgts sadarbības piemērs saimniekošanā ir Rīgas kuģu būvētāju apņemšanās izpildīt “Černomorneftegaz” pasūtījumu, piegādājot urbšanas platformu. Tas ir pasūtījums par apmēram 400 miljoniem dolāru. Mūsu rūpnīcās ražo Latvijas dzelzceļniekiem kravas vagonus un preču sastāvus – šo sarakstu varētu turpināt.
E. Līcītis: – Kādreiz padomju laikos Krima bija populārs tūrisma galamērķis. Latvieši tagad diezgan izceļojušies pa Eiropu, skatās pēc kaut kā jauna, un zinu, ka interese par Melnās jūras pludmalēm pamazām atgriežas.
– Zem guloša akmens ūdens netecēs, saimniecisko saišu vai tūrisma attīstībā intensīvi jāstrādā, jāizpilda noslēgtie līgumi. Augstā līmenī ir notikušas vizītes Kijevā un Rīgā, slēgti līgumi, kas liecina par aktīvu mūsu valstu politisko dialogu. Pēc prezidenta V. Janukoviča viesošanās Rīgā 2010. gadā te bijuši mūsu ārlietu ministrs K. Griščenko un premjerministrs N. Azarovs, un cita starpā ir runāts, ka jūsu cilvēki varētu braukt atpūsties uz Krimu. Tās nav tikai pludmales, bet dziednīcas, sanatorijas un ārstniecības iestādes, kur strādā teicami speciālisti, ārstējošs ir arī svaigais gaiss un jūra. Cits mērķis, lai šovasar atbrauktu uz Ukrainu, ir 2012. gada Eiropas čempionāts futbolā, ko mums uzticēts sarīkot kopā ar Poliju. Tie būs lieli futbola svētki līdzjutējiem, turklāt Ukrainā ir daudzas vēsturiskas vietas, ko vērts apskatīt kultūras un arhitektūras pieminekļu dēļ paralēli sporta kaislībām. Ir vienošanās, kas saista atsevišķas pilsētas: Daugavpili un Harkovu, Jelgavu un Ivanofrankovsku, Jūrmalu un Aluštu, Rīgu un Kijevu, arī tas sekmē saišu stiprināšanu. Kad te viesojās Ukrainas premjers, tika parakstīta kopīga ekonomiskās sadarbības programma 2012. – 2013. gadam – gan transporta un tranzīta, gan zivrūpniecības jomā un daudzās citās. Vēl minēšu konkrēti par lauksaimniecību – Ukrainu interesē lopkopības produkcijas piegādes, kopuzņēmumu dibināšana lauksaimniecības preču ražošanā kā jūsu, tā mūsu teritorijā, piemēram, linu audzēšanā un pārstrādē. Partnerības diapazons ir plašs, bet konkrētus sadarbības virzienus pastāvīgi apspriež starpvaldību komisiju darbā – Rīgā jūlijā notiks jau 5. sēde.
– Vēstnieka kungs, Latvijā dzīvo ne mazums ukraiņu, daudzi ir arī pilsoņi. Vai zināt, kā viņi jūtas sabiedrības dzīvē, kādas ir vietējo ukraiņu aktivitātes, intereses?
– Pēc nesenās tautas skaitīšanas, Latvijā ir pāri par 45 tūkstošiem manu tautiešu. Viņi ir apvienojušies 17 biedrībās. Man bija tas gods pavadīt Ukrainas premjeru pie Latvijas līderiem vizītes laikā, un jūsu valsts vadītāji uzsvēra, ka ukraiņi ir neatņemama Latvijas sabiedrības sastāvdaļa. Bija ļoti patīkami dzirdēt šos vārdus, kā vēl spilgtāk raksturot latviešu attieksmi pret ukraiņiem. Šogad Rīgā atklāja brīnišķīgu ukraiņu skolu 250 bērniem. Telpās pēc kapitālremonta ir skaista sporta zāle, gaišas klases, un Latvijas puse daudz dara skolas uzturēšanā. Ukrainas valdība palīdz iekārtot ukrainistikas mācību kabinetu, piegādā mācību līdzekļus un grāmatas. Ukraina arī turpmāk atbalstīs šo unikālo mācību iestādi.
Kas attiecas uz ukraiņu diasporu, tā aktīvi iekļāvusies sabiedriskajā dzīvē. Ir mākslas un kultūras festivāli, izvērsta mākslinieciskā pašdarbība, rosīgi kultūrsakari un “tautu diplomātija” starp Latviju un Ukrainu.
Vēstniecībā sekojam līdzi mūsu māksliniecisko kolektīvu viesizrādēm Rīgā un citās pilsētas. Viņi arvien priecājas par silto uzņemšanu un labajām atsauksmēm. No Kijevas mēģinām uzturēt brālīgās saites ar tautiešiem, teiksim, uz šejieni sūtām nacionālos tērpus, mūzikas instrumentus izdalīšanai ukraiņu biedrībās.
– Sakiet, lūdzu, cik īsti liels notikums Ukrainai būs Eiropas futbola čempionāta sarīkojums?
– Tas mums ir liels gods, tajā pašā laikā liela atbildība. Mums bija nepieciešams ne tikai ievērojams finanšu ieguldījums infrastruktūrā, bet arī servisa nodrošināšanā augstā līmenī – transportā, viesnīcās u. c. Organizējot čempionātu, bija lieli izaicinājumi ukraiņu ekonomikai, būvniecības tehnoloģijām. “Donbass Arena” Doņeckā ļoti iepatikās franču žurnālistiem. Pēc viņu domām, darba organizācija šajā sporta bāzē jāņem par paraugu, Francijai gatavojoties savā zemē 2016. gadā uzņemt Eiropas čempionāta dalībniekus. Šis stadions tiek vērtēts kā viens no modernākajiem un labākajiem Eiropā. Čempionāta atklāšana būs 8. jūnijā, gaidām viesos futbola draugus. Bet, izmantojot iespēju, ka ielūdzāt mani “Latvijas Avīzē”, vēlos nodot dziļu pateicību tiem Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem no Latvijas, kuri devās toreiz Ukrainai palīgā. Šajās dienās ir traģisko notikumu 26. gadskārta. No jūsu zemes Černobiļā ieradās 6000 brīvprātīgo. Daļa no viņiem tagad diemžēl jau ir citā saulē, taču tas, ko viņi izdarīja, riskējot ar savu dzīvību un veselību, – nostājās ceļā nekontrolējamai miera atoma noplūdei –, pelna tikai vienu vērtējumu, mūsu un nākamo paaudžu vispatiesāko pateicību. Gods un slava šiem ļaudīm, es viņu priekšā dziļi paklanos.
Šodien mūsu uzdevums ir izdarīt tā, lai Černobiļa vairs nebūtu baiļu faktors pasaulei. Pateicoties saviem pūliņiem un visas pasaules sabiedrības palīdzībai, strādājam, lai to īstenotu. Tiks uzbūvēts jauns objekts, kas pārsegs veco betona sarkofāgu. Mums ir jūtami panākumi tā būvē, un cerams, ka tādos tempos spēsim beigt darbu objektā, kā bija plānots.
