Latvijā ģimene ir slima 0
Daba cilvēkiem nenogurdama saka priekšā, kad sēt un stādīt, kad līdz ar viņu uzmutuļot un kad norimt un atskaidroties. Oktobris ir kā radīts, lai mēs katrs pārlūkotu gan savu mazo valstību, gan savu valsti. Lai beigtu piesegties ar tukšām frāzēm un meliem, kā tas, piemēram, notiek ar eiro ieviešanas jautājumu. Rudens ir patiesības (arī rūgtās) laiks. Un tieši rūgto patiesību Latvijā ir sakrājies papilnam.
Traģiski, ka laikmetā, kad ideālisms tiek uzlūkots kā anahronisms, par sabiedrības vienīgo virzītājspēku kļūst skandāli. Vienīgi tie vēl spēj pievērst kaut kam uzmanību un liek iestāties par vai pret kaut ko. Ja šoruden nebūtu izdota divdomīgā bērnu grāmatiņa par it kā dzimumu līdztiesību, mēs mierīgi turpinātu apraudāt to, ka miera laikā vīrieši iet bojā ne mazāk kā karā un sievietēm līdz ar to jāuzņemas aizvien vairāk vīriešu pienākumu.
Labklājība, ja to sašaurina līdz pilna vēdera un ērtību jēdzienam, cilvēku dzimumu degradē. Mediķi jau sen zvana trauksmi par to, ka bērni fiziski kļūst aizvien vārgāki, aizvien agrāk iedzīvojas pieaugušo slimībās un vēlākos gados daudzi izrādās neauglīgi. Īstenībā jau bērnudārzā viņiem ir jāmāca apzināties piederību savam dzimumam, tautībai un valstij.
Tieši bērnudārzā ir jārunā par to, ka Kārlis ir Kārlis un Rūta ir Rūta. Ka meitenēm ir savi dabas ieprogrammētie uzdevumi, bet zēniem – savi. Ka no zēniem izaug vīri šā vārda visās nozīmēs, bet no meitenēm – sievietes, sievas un mātes. Kaut arī daudzi aug nepilnā ģimenē, viņi ilgojas gan pēc mātes, gan tēva. No šīm ilgām vēlāk izaug apņemšanās neatkārtot savu vecāku kļūdas. Tikai pilnīgi aprobežoti cilvēki var apšaubīt to, ka ikvienas valsts pamats ir ģimene. Jā, tā nevar būt visiem, un pret šo faktu ir jāizturas ar izpratni. Ir jāmācās pieņemt, ka visi nav tādi kā es. Milzīgais šķirto laulību skaits liecina – Latvijā ģimene ir slima un tā ir jādziedina, nevis jāārda vēl vairāk.
Dieva definētais jeb tradicionālās ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats. Visos laikos ir bijušas arī mazāk vai vairāk slēptas kādu citādi orientētu cilvēku marginālās savienības. Ir jāiestājas par pilnu un veselu ģimeni, tomēr nav arī jārīko citādo medības. Ir laiks paskatīties, no kurienes dažādām parādībām aug kājas. Vai citu valstu diplomātu uzdevums ir nodarboties ar mūsu pāraudzināšanu? Vai mūsu ministri nav sajaukuši krēslus un kompetences? Un galu galā, vai mūsu rakstnieki vairs nav spējīgi neko bērniem un par bērniem uzrakstīt, ka mēs pa kluso kaut ko mēģinām sagrābstīt dāņu grāmatu plauktos? Bet varbūt, peroties pa krīzēm, bankrotiem un parādiem, mēs vienkārši esam piemirsuši nākotni?
