Latvija – Eiropas “slepkavnieciskākā valsts”? 8
“Latvijā 2017. gadā reģistrētas 5,6 tīšas slepkavības uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Ar četrām slepkavībām uz 100 000 iedzīvotāju seko Lietuva, bet ar 2,2 – Igaunija.” Šī ziņa, atsaucoties uz ES statistikas biroja “Eurostat” datiem, medijos parādījās pagājušā gada novembrī.
Vai tiešām Latvija ir tik “slepkavnieciska valsts”?
Tiesībsargājošo iestāžu plašāki komentāri un analīze nesekoja, aģentūras LETA vēlāk ziņai pievienotais lakoniskais teikums “Valsts policija norāda, ka “Eurostat” minētajā statistikā par Latviju iekļāvusi slepkavības un to mēģinājumus” lielāku skaidrību neviesa.
Tāpēc “Latvijas Avīze” nolēma papētīt – kāpēc Latvija ir šādas nelāgas statistikas augšgalā Eiropā. Turklāt arī ārvalstu medijus bija ieinteresējis šis Latvijas fenomens (viņi zvanījuši un izvaicājuši mūsu statistiķus). Taču izrādījās, ka noskaidrot, kā un no kurienes veidojas šie skaitļi, ir teju neiespējamā misija.
Pēc vairāku nedēļu iztaujāšanas un sarakstes ar policiju statistiķiem, politiķiem, secināju, ka noziegumu uzskaite ir ļoti sarežģīta un starp ES valstīm tomēr diezgan nesalīdzināma. Bet vēl viens secinājums – lai kā un ko skaita, tomēr jāatzīst, ka Latvijā uz Eiropas fona slepkavību īpatsvars ir augsts un liela daļa šo noziegumu notiek alkohola dēļ.
Pārāk daudz jautājumu
Minētā statistika (skat. grafiku) atrodama Eiropas Komisijas un “Eurostat” mājaslapās, to oficiālajos sociālajos tīklos. Uz melna fona asiņu krāsas stabiņi, starp kuriem izceļas Latvijas “debesskrāpis” ar skaitli 5,6 – (tik slepkavības uz 100 000 iedzīvotājiem; skaitlis iegūts, ņemot vērā, ka Latvijā ir 1,9 miljoni iedzīvotāju un 2017. gadā kopā 109 slepkavības). Latvijas Valsts policijā man teica, ka nezinot, no kurienes šis skaitlis. Viņiem esot cita statistika.
Datus uz “Eurostat” sūta Latvijas Centrālā statistikas (CSP) pārvalde. Tai datus sniedz Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs. Uz jautājumu, kā šāds skaitlis iegūts, “Eurostat” man atbildēja lakoniski – datu salīdzināmība esot ierobežota, un aicināja pētīt metodoloģiju iestādes mājaslapā.
Ar šo pašu jautājumu vērsos CSP, kam kolēģi no “Eurostat” atbildēja nedaudz plašāk: publiski pieejamie noziegumu dati ir populāri, tāpēc nolemts tos ielikt arī sociālajos tīklos (par 2017. gadu apkopotie dati bijuši pieejami 2019. gada pavasarī, bet sociālajos tīklos publicēti rudenī, kad to arī pamanīja mediji).
Tur, ja interesenti vēloties, var klikšķināt uz aktīvajām saitēm un tikt līdz pilniem metadatiem (skaidrojumiem, metodoloģijai). Taču tad arī “Eurostat” konstatējis, ka atšķirības izrādījušās pārāk ievērojamas, saņemts daudz jautājumu. Tāpēc tagad “Eurostat” izlēmis – lai gan dati joprojām būs pieejami datubāzē, tie vairs netiks popularizēti.
Vai tas nozīmē, ka Latvija nebūtu rindojama šī noziedzības rādītāja galvgalī? Tā gluži teikt nevar…
Tabula ar 17 parametriem
Kur īsti slēpjas problēma, mēģināju tikt skaidrībā kopā ar CSP speciālistiem, kas apstiprināja, ka dati nav tieši salīdzināmi.
It kā jau “Eurostat” lūdz valstis iesūtīt datus pēc vienota klasifikatora un pēc pamatdefinīcijas, kas ir tīša slepkavība (tā ir nelikumīga darbība – nonāvēšana vai arī traumēšana, kā rezultātā iestājas nāve), tomēr ne visas valstis pie tā pieturoties. Piemēram, Lietuva slepkavības definīcijā neiekļaujot datus par smagiem miesas bojājumiem, kā rezultātā iestājas nāve. ja kaimiņvalsts to darītu, tad Latvija šajā statistikā būtu aiz Lietuvas.
Tāpat jāņem vērā, ka statistiķi, vienkāršoti sakot, saskaita nevis līķus, bet pantus.
Proti, “Eurostat” statistikā Latviju raksturojošais skaitlis – 109 slepkavības (2017. gadā) nozīmē, ka tik bijušas slepkavības pēc Krimināllikuma attiecīgajiem pantiem. Piemēram, CSP savā mājaslapā publicējot slepkavību skaitu saskaņā ar Krimināllikuma 116.-118. pantiem: “Slepkavība”, “Slepkavība pastiprinošos apstākļos”, “Slepkavība sevišķi pastiprinošos apstākļos”; tāpēc tur skaitlis esot mazāks.
Bet Eiropas statistikas birojam CSP kopš 2016. gada sniedzot datus pēc starptautiskā klasifikatora, kas sagatavots kopā ar Iekšlietu un Tieslietu ministriju. Šajā gadījumā klāt nākot arī pārējie panti, piemēram, par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kā rezultātā iestājas nāve.
Tāpat vēl dažādas atšķirības – ir valstis, kur slepkavības statistiski uzskaita, kad ir saņemts ziņojums par iespējamu slepkavību, citās – tikai pēc izmeklēšanas darbību veikšanas, bet Latvijā, piemēram, kad tiek uzsākts kriminālprocess.
Turklāt ES valstis “Eurostat” birojam ne tikai sūta vienu skaitli, bet vienlaikus aizpilda arī speciālu tabulu ar 17 ailītēm ar dažādu slepkavību veidiem – katra valsts atzīmē, vai šis veids statistikā tiek iekļauts.
Un ne visas valstis atzīmējušas šos visus 17 parametrus, kuru vidū ir: goda slepkavība; traumēšana, kā rezultātā iestājas nāve; teroristu uzbrukums ar nāvējošām sekām; jaundzimušā slepkavība; slepkavība stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī; slepkavības mēģinājums; nonāvēšana bez iepriekšēja nodoma; varas pārstāvju pārmērīgs spēka pielietojums, kam ir nāvējošas sekas; nāve, kas iestājusies likumīgo darbību rezultātā; nonāvēšana pašaizsardzības gadījumā utt.
Jāpiebilst, ka minētajā grafikā, kur Latvija bija 1. vietā, vispār nav iekļauta Nīderlande, jo tā saskaitījusi, ka 2017. gadā tur notikušas 2920 tīšas slepkavības, tātad sanākot 17 slepkavības uz 100 000 iedzīvotāju.
Tas “Eurostat” licies dīvaini, un Nīderlande vispār netika iekļauta grafikā…
Tomēr sliktā ziņā ir tā – lai arī kā aizpildītu statistikas ailītes, tomēr Latvija tāpat ir starp līderiem Eiropas Savienībā, rēķinot slepkavību skaitu īpatsvaru. Ko par to saka policija un Iekšlietu ministrija?
Pērn Latvijā reģistrēta 41 slepkavība, atklātas 38
Policija: skaitļi arvien uzlabojoties
Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1. nodaļas (galvenās valstī par slepkavību izmeklēšanu) priekšnieks Romāns Jašins nezina, kā veidojas “Eurostat” skaitļi, bet viņam ir sava statistika –
pagājušajā gadā Latvijā reģistrēta 41 slepkavība. No tām atklātas 38.
Tik augsts atklāšanas procents neesot nevienam citam nozieguma veidam. Turklāt ar gadiem statistika arvien uzlabojoties. Nevarot ne salīdzināt ar skaitļiem, kas bija 90. gados.
Kāpēc policija rēķina, ka pērn reģistrēta 41 slepkavība, nevis 76, kā minēts CSP datos (skat. grafiku)?
Kā skaidro policijā, 35 cilvēki esot bijuši slepkavības mēģinājumu vai slepkavību gatavošanās upuri. Proti, 41 cilvēks ticis tīši noslepkavots, un šīs slepkavības reģistrētas pēc attiecīgajiem Krimināllikuma pantiem par nonāvēšanu.
Bet pie kopējās slepkavību statistikas pieskaita arī slepkavību mēģinājumus, jo Krimināllikuma 15. panta “Pabeigts un nepabeigts noziedzīgs nodarījums” piektā daļa nosaka: “Atbildība par sagatavošanos noziegumam vai nozieguma mēģinājumu iestājas saskaņā ar to pašu šā likuma pantu, kas paredz atbildību par konkrēto nodarījumu.”
Līdz ar to kopējā statistikas ailītē “Slepkavības ar iepriekšēju nodomu” nonāk arī tie gadījumi, kad slepkavība tikai gatavota un mēģināta, bet upuris acīmredzot palicis dzīvs…
R. Jašins informē, ka pārsvarā slepkavību pamatā sadzīves rakstura konfliktsituācijas, visbiežāk alkohola reibumā, kad notikumu gaita atkarīga no iesaistīto spējas reaģēt un risināt konfliktu, kam parasti pamatā ir naids, nesaprašanās, greizsirdība, parādi, mantkārība.
Veicot reģistrēto noziegumu analīzi, esot secināms, ka negatīvās tendences nav saistītas ar izmaiņām sabiedrības domāšanas modelī, bet gan izpaužas atsevišķiem indivīdiem.
Gandrīz visām slepkavībām ir sadzīvisks raksturs, kad slepkava un upuris bijuši savstarpēji pazīstami.
Lielākā daļa slepkavību notiek alkoholisko dzērienu lietošanas laikā vai alkohola reibumā. Cita veida slepkavības ir retas.
Pēdējā pasūtījuma slepkavība bija 2018. gadā, kad Mežaparkā nošāva maksātnespējas administratoru Mārtiņu Bunku. Tāpat 2018. gadā tika veikts pasūtījuma slepkavības mēģinājums Aizputē, kur bija noticis uzbrukums “Porsche” automašīnai un sašauti trīs cilvēki. Savukārt 2019. gadā vienu pasūtījuma slepkavību izdevies novērst: kad sieva bija pasūtījusi sava vīra slepkavību.
Tas, ka Latvijā ir salīdzinoši augsts pasūtījuma slepkavību rādītājs reģionā, pēc R. Jašina domām, lielā mērā skaidrojams ar to, ka Latvija un Rīga kopš seniem laikiem ir Baltijas centrs – ekonomiski, rūpnieciski, cilvēciski. Rīgā veidojusies lielpilsētas mentalitāte, kur cilvēki cīnās pa dzīvi, kā nu katrs māk, raduši paši savas problēmas risināt ar visādām metodēm.
Ministrija: sabiedrība kopumā esot drošībā
Kā noziegumu skaitļus komentē policiju uzraugošā Iekšlietu ministrija (IeM)? “Kaut arī Latvija pasaules mērogā ir drošāko valstu skaitā, tomēr starp ES valstīm Latvijā ir vislielākais slepkavību skaits, rēķinot uz 100 000 iedzīvotāju.
Tomēr jāatzīmē, ka pēc šī rādītāja nevajadzētu izdarīt vispārīgus secinājumus par sabiedrības drošību kopumā. Pēdējos gados vērojama stabila tendence, ka aptuveni 95% izdarīto slepkavību bija sadzīvisks raksturs, kamēr cita veida slepkavību skaits saglabājas nemainīgi zems.
Turklāt iedzīvotāju skaits, kas SKDS aptaujā apstiprinoši atbild uz jautājumu “savā dzīvesvietā un tās apkārtnē es jūtos droši”, pastāvīgi pieaug, 2019. gada sākumā sasniedzot 79%. Minētās sadzīves slepkavības lielākoties raksturo atsevišķu indivīdu personiskie motīvi, varmākam un upurim esot savstarpēji pazīstamiem.
Vairākums šo slepkavību tiek veiktas ārpus publiskām vietām (dzīvojamās mājās vai dzīvokļos), turklāt lielākā daļa, iesaistītajām pusēm kopīgi lietojot alkoholiskos dzērienus vai jau atrodoties apreibinošo vielu ietekmē.
Pārsvarā šīs slepkavības tiek veiktas, lietojot fizisku spēku un izmantojot sadzīviskus priekšmetus,” atbildē “Latvijas Avīzei” raksta IeM komunikācijas nodaļa.
Ministrija cenšas arī uzsvērt, kā likumsargi pūlas sabiedrības labā: “Viens no policijas darbinieku pienākumiem ir novērst vardarbības draudus, un šajā jomā kopš 2014. gada ir ieviests mehānisms ar apdraudēto personu kopā dzīvojošās vardarbīgās personas nošķiršanai, kas arī aktīvi tiek izmantots: 2017. g. – 695 policijas lēmumi par nošķiršanu, 2018. g. – 788.
Tomēr, kā liecina dati, vardarbības problēma ģimenē joprojām ir aktuāla. 2018. gadā policijā pieņemto lēmumu analīze pēc vardarbīgo personu attiecību statusa: 1. vietā vīrs pret sievu, 2. vietā kopdzīvotājs vīrietis pret sievieti, 3. vietā dēls pret māti. [..]
Iekšlietu ministrijas jaunajā stratēģiskās plānošanas ciklā īpaša uzmanība tiks pievērsta vardarbības mazināšanai gan pilngadīgo, gan nepilngadīgo iedzīvotāju vidū. [..] Vienlaikus jāsecina, ka,
ņemot vērā sadzīves slepkavību raksturu, pasākumi, kas palīdzētu tās novērst, ir veicami arī citu nozaru ietvaros.
Piemēram, var minēt nepieciešamību izglītot sabiedrību un veicināt virkni atkarību mazinošu sociālo programmu, mazināt alkohola un narkotisko vielu pieprasījumu un piedāvājumu, ierobežot sociālo atstumtību, nodrošināt ekonomiskās iespējas, mazināt nevienlīdzību u. c. pasākumus, kas ilgtermiņā sekmētu sadzīves vardarbības un šāda veida noziedzīgo nodarījumu skaita samazinājumu.
Apsveicams Veselības ministrijas līdz šim izstrādātais plāna projekts “Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plāns 2020.–2022. gadam”, kā arī var minēt Iekšlietu ministrijas izstrādātā “Narkotiku lietošanas un izplatības ierobežošanas plāna 2019.–2020. gadam” paredzētos pasākumus.”
Saeimas deputāts: spoži nav, bet nav arī trauksmes
Dati par noziedzību ir arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītāja Jura Rancāna rīcībā, kad ar viņu tiekos un lūdzu komentāru par šo Latvijai neglaimojošo statistiku. J. Rancāns nenoliedz, ka ES kontekstā neizskatāmies spoži, taču esot svarīgāk, ka slepkavību skaitam ir tendence samazināties – 90. gadu sākumā Latvijā bijis pat virs 400 slepkavībām gadā (skat. tabulu).
Tāpēc arī komisijas darbā šis jautājums kā problēma nav aktualizēts. Principā J. Rancāna teiktajam varētu piekrist ar divām atrunām: kopējam slepkavību skaita samazinājumam ir zināma korelācija ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un pēdējos 10–13 gadus slepkavību skaits ir samērā stabils. Un arī skaitīšana visos laikos nav bijusi vienāda.
Bet tomēr: kāpēc mums vislielākais slepkavību īpatsvars Eiropas Savienībā?
J. Rancāns: Papētot tiesu praksi, redzams, ka lielākā daļa slepkavību notiek alkohola lietošanas laikā un bieži – sociāli nelabvēlīgā vidē nenozīmīgu strīdu laikā. To zinot, jāsecina, ka problēma ir alkohola lietošanā un tajā, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, lielāks ir sociāli nelabvēlīgais slānis, kam pamatā ir arī ekonomiskā situācija – man par to nav precīzu datu, bet intuitīvi jūtu, ka tā varētu būt.
Bet, runājot par sabiedrisko drošību, es nedomāju, ka Latvijā ir nedrošāk kā citviet Eiropā, ka risks tapt nogalinātam uz ielas vai mežā šeit ir lielāks. Ir pat drošāk nekā vienā otrā Eiropas pilsētā, kur uz ielām mēdz šaut vai apzināti ar automobiļiem braukt cilvēku pūļos… Protams, ja regulāri dzerat un apgrozāties ne sevišķi labvēlīgā vidē, risks tapt noslepkavotam strauji pieaug.
Tomēr likumdevējs nevar palikt vienaldzīgs, redzot šādu statistiku, jādomā kopā ar iestādēm, ko darīt, piemēram, Veselības ministrija plāno pasākumus, kā ierobežot alkohola patēriņu.
Jāiedarbojas uz faktoriem, kas noved pie slepkavībām. Jānodrošina soda neizbēgamība.
Cik esmu pēdējos gadus sekojis līdzi tiesvedībām, sadzīves slepkavības atklāj ātri un gandrīz visas un slepkavas tiek notiesāti. Jums taisnība, ka alkohols gandrīz vienmēr ir klātesošs slepkavībām, bieži arī cilvēku garīga rakstura problēmas, trūkums, niknums par neizdevušos dzīvi.
Jāmēģina šos cilvēkus apzināt un mēģināt palīdzēt. Vienmēr būs tādi, kuriem neizdosies palīdzēt, kuri vienkārši nav glābjami. Bet ar dažādu sociālu programmu palīdzību lielu daļu varam izglābt. Protams, tas ir arī finansējuma jautājums.
Kam būtu jāuzņemas iniciatīva?
Politiķiem. Ja būs politiska griba, atradīsies arī nauda. Arī pašvaldību sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām iespējams uzlabot darbu – jo uz vietām tieši šīs iestādes ir vistuvāk videi, kur notiek slepkavības.
Ko var darīt sociālais dienests?
Puse no Latvijā pērn reģistrētajām slepkavībām notikusi Rīgas reģionā – 2019. gadā noslepkavoti 20 cilvēku.
“Tas ir labi, ka Saeimā zina – pašvaldībās pastāv sociālie dienesti…” mazliet ironiski man saka Rīgas Sociālā dienesta vadītājs Ervins Alksnis, reaģējot uz Saeimas komisijas vadītāja J. Rancāna atsauci, un norāda, ka sociālais dienests nav tieši atbildīgs par to, slepkavo cilvēki vai neslepkavo viens otru. Iejaukties pieaugušo cilvēku dzīvē sociālais dienests var tikai tad, ja paši cilvēki vēlas sadarboties. Kad apdraudēti bērni, tad gan sociālajam dienestam ir jārīkojas.
“Cilvēki, kam agrāk bijušas problēmas ar likumu, ir probācijas dienesta uzraudzībā. Par problēmu ģimenēm informējam pašvaldības policiju, kas strādā diennakts režīmā un var tām vismaz regulāri garām nobraukt. Protams, sociālais dienests sava finansējuma un iespēju ietvaros dara, ko var,” saka E. Alksnis.
Viņš arī piekrīt, ka alkoholisms ir problēma. “Bet atkarības problēmu risināšanā valsts varētu labāk sadarboties ar pašvaldībām. Vēl arī nabadzība. Cilvēks pazūd starp institūcijām un dokumentu kaudzēm un riņķo pa savu atkarību un nabadzības apli, no kā rodas arī daudz nelaimju, tostarp slepkavības. Ja cilvēks grib savu dzīvi sakārtot, sociālais dienests palīdz, ir dažādas rehabilitācijas programmas, citi pasākumi un pakalpojumi,” komentē E. Alksnis.
Citas lielās pilsētas – Daugavpils – sociālā dienesta vadītājas pienākumu izpildītāja Elita Kuzmina piebilst: “Par sliktajiem slepkavību rādītājiem jādomā valsts līmenī. Slepkavnieki nav mūsu klienti – cilvēki, ar kuriem sadarbojamies, lielākoties iekļaujas sabiedrībā, arī tie, kas iznākuši no cietuma.
Mums nav tiesību veikt profilaktiskus reidus un iejaukties personu privātajā dzīvē, ja nav bažu vai ziņojumu par problēmām. Cilvēkiem, kuriem dzīvē ir sociālas un atkarību problēmas, pašiem jāgrib kaut ko mainīt un pie mums atnākt. Bet bieži viņi negrib neko mainīt, vēlas palikt neatkarīgi, ir arī tādi, kas kautrējas.”
Pasaulē citi rekordisti
Pasaules Banka, atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja datiem, publicējusi informāciju par slepkavību skaitu pasaulē. ANO rēķina, ka tajā pašā 2017. gadā, par ko ziņo”Eurostat” Latvijai uz 100 000 iedzīvotāju ir bijušas 4 tīšas slepkavības (skaitļi ir noapaļoti), bet Lietuvai vairāk – 5. Un abas baltu valstis gan tiešām ir līderes Eiropas Savienībā.
Četras slepkavības uz 100 000 iedzīvotāju ir arī Baltkrievijā (2014. gada dati), Krievijā – 9, Ukrainā – 6. No citām pasaules valstīm ar augstiem skaitļiem uzmanību piesaista Salvadora – 62, Venecuēla – 56 (2016. g.). Bet tādās valstīs, par kurām mediju ziņās bieži dzirdam kā par nesaskaņu un nemieru plosītām, skaitļi mazāki, piemēram, Afganistānā – 7, Irākā – 10 (2013. g.), Izraēlā – 1 (2015. g.), Pakistānā – 4, Ruandā – 3 (2015. g.).
Pasaulē vidējais rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem ir 6,1 slepkavība. Amerikā – 17,2, Āfrikā – 13, Eiropā – 3, Āzijā – 2,3.
Kopumā pasaulē 2017. gadā notikušas ap 464 tūkstošiem tīšu slepkavību, no tām 173 000 – Amerikā, 163 000 – Āfrikā, 104 000 – Āzijā, 22 000 – Eiropā.
