Latvijā drīz parādīsies vegānu majonēze. Saruna ar Lolitu Bemhenu 0
Savulaik Lolita Bemhena, kas tolaik vadīja vienu no veiksmīgākajiem Latvijas pārtikas zīmoliem “Spilva”, kļuva slavena ar izteikumu, ka Latvijas zemnieki nemāk izaudzēt pietiekami mazus gurķus.
Pagājuši gadi, tagad viņa vada norvēģu investoriem piederošo “Orkla Foods Latvija” – jau atkal vienu no lielākajiem pārtikas ražošanas uzņēmumiem valstī. Kas mainījies pārtikas ražotāju attiecībās ar zemniekiem?
Kur Latvijas lielākais pārtikas pārstrādes uzņēmums iepērk izejvielas, proti, dārzeņus?
Nav jau tā, ka mēs nesadarbojamies ar Latvijas zemniekiem, bet pašlaik “Orkla Foods” ietvaros notiek uzņēmumu specializācijas process. Šī procesa rezultāts ir tāds, ka “Orkla Foods Latvija” vairs nespecializējas dārzeņu pārstrādē, bet gan majonēžu, tomātu mērču un dresingu (gatavo salātu mērču) ražošanā.
Protams, mēs neražojam tikai šīs preču grupas. Joprojām šeit uz vietas tiek ražotas konservētas skābenes, marinēti šampinjoni, manuprāt, labākie tirgū atrodamie, jo netiek lietota nekāda ķīmija šampinjonu balināšanai, tāpat netiek lietotas vakuuma kameras šampinjonu piepildīšanai ar ūdeni svara palielināšanai.
Jā, varbūt mūsējie neizskatās tik skaisti, bet garšas ziņā tie ir izcili. Diemžēl šampinjonus mēs neiepērkam Latvijā, bet gan Lietuvā. To jau var redzēt arī veikalos – tur Latvijā audzētus svaigos šampinjonus atrast būs grūti, pārsvarā ir Lietuvas.
Kādu daļu no “Orkla Foods” nepieciešamajiem dārzeņiem iepērk Latvijā?
Visvairāk – skābenes, neskatoties uz ļoti grūto gadu – ilgstošais sausums skābenēm radīja stiegrainus kātus. Sausums gan sarežģīja dzīvi visiem dārzeņu audzētājiem, piemēram, labas kvalitātes ķiploki šobrīd ir milzīga problēma.
Vēl pērkam pelēkos zirņus – citur šī produkta nav, to var nopirkt tikai šeit. Papriku, kabačus, sīpolus un citus nepieciešamos dārzeņus pērkam dažādās vietās, tomēr visbiežāk Lietuvā un Polijā. Vai nu atšķiras valsts atbalsta politika, vai kādi citi faktori, bet mūsu zemniekiem ir grūti konkurēt ar cenām.
Un kas tad ar gurķiem?
Gurķu ražošanā ir specializējusies Igaunija, kas šobrīd ražo marinētus gurķus visai Baltijai un eksportē uz citām valstīm.
Vai šīs vasaras sausums un sliktā dārzeņu raža novedīs pie augstākas “Orkla” produkcijas cenas?
Mēs esam sākuši pakāpeniski paaugstināt cenas, zināma ietekme šajā procesā ir sliktajai ražai.
Tomēr gala produkcijas cenu daudz vairāk par dārzeņu cenām šobrīd ietekmē energoresursu cenas un iepakojuma cenas pieaugums gan plastmasai, gan stiklam un darbaspēka izmaksu pieaugums, īpaši Pierīgā, kur atrodamies arī mēs. Vidēji cenas celsies par 2–3%, kur iespējams – nemainīsies.
Kas tā par uzņēmumu specializāciju Baltijas valstīs? Kāda specializācija paredzēta Latvijā, bet kāda – Igaunijā un Lietuvā?
Runājot par valstu specializāciju, visi Lietuvas “Orkla Foods” ražošanas apjomi ir pārcelti pie mums, esam viņus iekšēji izkonkurējuši – pat mārrutkus un sinepes ražojam šeit.
Lietuvā rūpnīca tika aiztaisīta, jo esam bijuši labāki. Savukārt visu gatavo ēdienu ražošana – zupas, konservēti dārzeņi, lielākā daļa salātu – ir pārcelta uz Igauniju. Tāpat Igaunijā tiek ražotas sulas, ūdeni gan turpinām pildīt tepat Latvijā, tāpat arī ābolu biezeņus.
Esam pierādījuši, ka “Orkla Foods” ietvaros varam būt ekselences centrs dresingu ražošanā, par to liecina arī skaitļi. Mūsu eksporta apjomi aug strauji, pagājušogad apmēram par 15%.
Kopumā eksportējam jau par desmit miljoniem eiro. Eksportējam arī uz valstīm, kur “Orkla” neatrodas, tomēr lielākā daļa eksporta aiziet uz valstīm, kur darbojas kāds no “Orkla” meitas uzņēmumiem, ražojam tam.
Mūsu majonēze izkonkurē čehu un somu majonēzes. Lielākais eksporta tirgus šobrīd ir Somija, tai seko Igaunija un Lietuva, Čehija, Dānija, Lielbritānija. Eksporta pieaugums vērojams visos šajos tirgos.
Ar “Spilvas” zīmolu turpinām eksportēt produkciju uz Lietuvu, Krieviju un visām valstīm, kur tagad dzīvo aizbraukušie latvieši. Somijā un Igaunijā pārsvarā strādājam ar “Felix” zīmolu, īpaši tas attiecas uz salātu mērcēm.
Man šķiet, ka majonēze ir diezgan tehnoloģisks produkts – sakuļ eļļu kopā ar etiķi, pievieno olas dzeltenumu, sinepes, garšvielas. Vai mēs mākam eļļu kult labāk nekā somi, dāņi un briti, ka spējam atgūt transporta izdevumus vešanai uz šīm valstīm un vēl nopelnīt?
Tāpēc jau es runāju par ekselences centru un specializāciju. Mēs esam efektīvāki no izmaksu viedokļa, galvenokārt uz ražošanas automatizācijas rēķina.
Tiek nemitīgi investēts tehnoloģiskajās līnijās, visu laiku tiek palielināta ražība, tiek sekots līdzi dīkstāvēm – kāpēc tās veidojas un kā novērst. Mūsu pēdējais ieguvums ir robots, kas cilā lielos, smagos desmitlitrīgos majonēzes spaiņus – cilvēki ar to netiek galā, ja jācilā visu dienu.
Visstraujāk augošā produktu līnija ir tieši dresingi. Turklāt majonēze nebūt nav tik vienkāršs produkts, kā jūs to aprakstāt.
Majonēzes rūpnieciskās ražošanas tehnoloģiskais process ir diezgan sarežģīts, un, lai noturētu stabili labu kvalitāti, ir nepieciešami spēcīgi, pieredzējuši un labi izglītoti pārtikas tehnologi.
Tas pats ar jaunu produktu radīšanu – dresingi šobrīd ir visplašākā produktu līnija, un tiem šobrīd ir visplašākais eksporta tirgus.
Tajā arī tiek investēts – viens tehnologs strādā tikai pie jaunu salātu mērču radīšanas speciāli Somijas tirgum saskaņā ar tur veiktajiem tirgus pētījumiem, jo tieši tur mūsu ražoto gatavo mērču tiek pārdots visvairāk.
Vakar vienā no lielveikaliem nopirku šī lielveikala zīmola tomātu mērci un salīdzināju sastāvu ar “Spilvas” ražoto. Saudzīgi izsakoties – ļoti līdzīgs. Šķiet, es nojaušu, kur tas ražots.
Ne pie mums. Mūsu portfelī vispār nav preču zīmju, kas nepiederētu “Orkla Foods”. Taču, ņemot vērā, ka “Spilva” ir populārākais tomātu mērces zīmols Latvijā, tad citi ražotāji bieži kopē ne tikai garšu, bet pat etiķetes.
Esam dažos gadījumos mēģinājuši risināt jautājumu tiesiskā ceļā, taču jāatzīst, ka tas ir sarežģīti. Visā pasaulē privātās preču zīmes aizņem apmēram 10–20% no tirgus to ienesīguma dēļ.
Proti, pārējo pārtikas zīmolu ražotājiem zināma daļa naudas jāatdod tirdzniecības tīklam – vai nu kā maksājumus par vietu plauktos, vai kā atlaides vai arī citos veidos –, bet privāto preču zīmju ražotāji saražo konkrēti pasūtītu, parasti lielu, preču apjomu ar minimālām izmaksām un minimālu peļņu.
Bet, tā kā pilnīgi nekas nav jāiegulda preces virzīšanā un mārketingā, par to pilnībā atbild tirdzniecības tīkli, tad, iespējams, ka galarezultātā viņi pat nopelna vairāk nekā mēs, kas investē savu zīmolu atpazīstamībā.
Kā cīnāties ar darbaspēka trūkumu un vai atbalstāt priekšlikumus ievest viesstrādniekus?
Nevar teikt, ka mums trūkst darbinieku. Mēs maksājam labas algas un pilnībā visus nodokļus, visiem darbiniekiem tiek nodrošinātas siltas bezmaksas pusdienas. Tiek nodrošinātas profesionālās izaugsmes iespējas.
Darbojas motivējošās sistēmas – sasniedzot četru gadu darba stāžu, mēs sākam iemaksāt naudu privātajos pensiju fondos, jo neuzskatām, ka mūsu pensiju sistēma spēs nodrošināt cilvēku cienīgas vecumdienas. Jaunieši varbūt to vēl nesaprot, taču pieredzējušāki cilvēki to ļoti novērtē.
Neskatoties uz visu teikto, jāatzīst, ka situācija ar darbaspēku kļūst arvien saspringtāka. Tādēļ, atbildot uz otro jautājumu, jā, es viennozīmīgi atbalstu darbaspēka ievešanu Latvijā. Ir ļoti labas atsauksmes no Igaunijas kolēģiem, “Kalev” rūpnīcas, kas nodarbina ukraiņu viesstrādniekus.
Šie cilvēki brauc strādāt un nopelnīt, viņi strādā ļoti labi. Iespējams, ka viesstrādnieku ievešana uzlabos arī darbinieku attieksmi Latvijā, jo īpaši jauniešu vidū vērojama ļoti vieglprātīga attieksme pret saviem pienākumiem.
Iespējams, tā ir izglītības problēma, bet, iespējams – apziņa, ka, zaudējot vienu darba vietu, bez pūlēm atradīs citu.
Vai spējat iztēloties robotus pie ražošanas līnijas?
Visur – nē. Kaut kur – pilnīgi iespējams. Tas ir iespējams rūpnīcās, kas specializējušās tieši viena produkta ražošanā, piemēram, kečupa, un ražo to milzīgā daudzumā.
Mēs uz vienas un tās pašas līnijas ražojam dažādus produktus, pat vairākus simtus dažādu produktu. Šāda veida rūpnīcas nosaka mūsu nelielais tirgus – ja mēs ražotu tikai vienu vai dažus produktus, mums to vienkārši nebūtu kur likt – pārāk mazs tirgus.
Bet kur tad eksports?
70% no saražotā joprojām tiek pārdots Latvijā, eksportējam ap 30%.
Vai Latvijas patērētāju gaumē un pirkšanas paradumos notiek pārmaiņas?
Milzīgu pārmaiņu nav. Par jaunu tendenci varētu uzskatīt vegānu produktu parādīšanos – jau ražojam vegānu majonēzi Somijai, domāju, ka drīz tā parādīsies arī Latvijā. Jāsaka, produkts sanācis labs un ļoti garšīgs.
Pamatjautājums – cik Latvijā tiešām ir cilvēku, kurus tas varētu interesēt un par kādu cenu, jo pagaidām šķiet, ka runāts tiek vairāk, nekā ir reālais pieprasījums. Proti, vienu runā, bet citu pērk – runā par veselīgumu, dabiskumu un kvalitāti, bet reāli pērk to, kas lētāks.
Otra tendence ir vitamīnu un veselīgu piedevu pievienošana, kur vien var.
