“Latvija bijusi gan zaļa, gan digitāla, gan dziedoša valsts – mēs visu laiku kaut ko mainām, tā nedrīkst” – intervija ar Andreju Ēķi 0
Režisors un kino producents Andrejs Ēķis ir īstais cilvēks, ar kuru Patriotu mēnesī runāt par valsti un mūsu vērtībām. Viņa filmas “Rīgas sargi (2007.gads), “Sapņu komanda 1935” (2012.gads), arī uz patiesiem notikumiem balstītā daudzsēriju filma “Dumpis” (2023.gads) ir dažādos laika nogriežņos balstīti stāsti par cilvēka, valsts un varas mijiedarbību, arī par patriotismu. Arī sarkanbaltsarkano lentīšu locīšanas tradīciju 2007.gadā aizsāka Andreja izveidotā un vadītā telekompānija LNT, tāpat kā divus gadus vēlāk pēc Ēķa iniciatīvas atzīmējām pirmo Patriotu nedēļu.
Cik ilgi vien tevi pazīstu, patriotisms tev vienmēr bijis svarīgs. No kurienes šī patriotisma apziņa un sajūta?
Mans vecaistēvs, mammas tēvs, bija politiski represēts, piecpadsmit gadus nosēdēja Sibīrijā. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās mēs katru vakaru klausījāmies “Amerikas balsi no Vašingtonas” un domājām, kā mēs atjaunosim Latvijas Republiku. Tā kā šī sajūta manī ir dziļi, dziļi no vecvecākiem.
Lasot visdažādākās cilvēku izpausmes sociālajos tīklos, gribot negribot rodas ķecerīgā doma, ka mūsdienās, Eduarda Veidenbauma vārdiem runājot: “Vēders – dievs visaugstākais, un katris pats sev tuvākais”. Vai, tavuprāt, patriotisms cilvēkos vēl ir?
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ir. Bet cilvēkam ir ļoti dīvaina daba – tie, kas lamā valsti, tie neatšķir, kas ir valsts un kas – valdība. Domāju, arī krievu tautas cilvēki neatšķir valdību no valsts. Taču valsts ir apvienojums, kurā cilvēki savākušies kopā, lai dzīvotu labāk. Valsts ir zināms lielums, par ko visi, vismaz deviņdesmit procenti noteikti, ir priecīgi, bet valdībā katrs darbojas kā grib. Es nerunāju par šo konkrēto valdību, bet globāli.
Atkārtošu sen zināmo patiesību – mīlestība pret savu valsti, savu zemi, ir ļoti, ļoti svarīga. Vai valdība dara visu iespējamo, lai cilvēkos šo patriotismu uzturētu?
Man īsti nepatīk vārds “patriotisms”. Man drīzāk patiktos vārds “piederība”. Piederība pie kaut kā liela, pie tā, kam esam piederīgi. Izstāstīšu vienu stāstu. Nākamvasar sākšu filmēt filmu “Tumšā robeža”, kurai valsts iedevusi finansējumu. Izpētīju, kā pēc I Pasaules kara radās Latvijas valsts. Mēs visi bijām pliki un nabagi. Kā valsts piecpadsmit gados saņēmās un kļuva par vienu no TOP 5, TOP 10 Eiropas valstīm? Ļoti vienkārši – katrs zemnieks, kurš bija cīnījies par brīvību, dabūja 20 hektārus zemes. Uz šīs zemes, lai nebūtu jāpērk nekādi materiāli, viņš no akmens uzbūvēja govju kūti, bet koku visu eksportēja. Šie zemnieki savstarpēji kooperējās, izveidoja piensaimniecību, kopīgi strādāja, svinēja svētkus un visi bija ieinteresēti izglītot savus bērnus tā, lai piensaimniecībai klātos pēc iespējas labāk. Tas bija viņu kopējais ienākumu avots – vienā ciematā vai pilsētā, kurā bija pienotava, visi bija ieinteresēti, lai pienotavai iet labi. Jo katrs bija tajā ieguldījis savu daļu.
Mūsdienās ir tāda sajūta, it kā mēs visi dzīvojam vienā Latvijā, bet katrs domā un uztraucas tikai par sevi. Viņš nesaprot, ka jābalso ir par cilvēkiem, kas saimnieciski attīstīs valsti, bet domā tādās kategorijās – kas labāk izskatās, kas ir par vakcīnām, kas – pret, un tamlīdzīgi… Bet mēs jau gribam ievēlēt kuģa kapteini, kuģa komandu, kas vislabāk rīkosies un visātrāk izvedīs mūs, kur vajag. Tādas domāšanas patlaban nav. Domāju, ar laiku, kad uzsitīsim punus, tāda parādīsies.
Kā politisko piedāvājumu jūrā atšķirt, kurš īsti ir tas kapteinis? Kurš labāk runā, vairāk sola, skaļāk lamā pārējos?
Partijām ir programmas un citās valstīs cīņa galvenokārt norisinās starp programmām. Vēlēšanās jāskatās, ko kurš politiskais spēks sola paveikt, un tad jātur pie šiem solījumiem. Pagaidām pārsvarā ir tā, ka vari solīt ko gribi, bet no šiem solījumiem vienalga nav nekādas jēgas. Neviens jau neatprasa, vai partija savus mājasdarbus ir pildījusi vai nē. Tā kā faktiski viss ir programmās vai arī cilvēkos, par kuriem skaidri zini, ka viņi patiešām ir darbīgi. Un varbūt reizēm viņus pat vajag pierunāt piedalīties. Piemēram, cilvēks dzīvo Aizputē, pierunā kādas partijas sarakstā kandidēt kādu sev zināmu aizputnieku, kurš atbilst visām šīm prasībām, tad visa Aizpute par viņu balso un zina, no kā prasīt atbildību. Vārdu sakot, vara jāņem savās rokās.
Tomēr tanī pašā laikā žurnālisti var norādīt uz dažādām nebūšanām varas aprindās, sabiedrība sociālajos tīklos var “cepties”, cik vēlas, atsevišķas sabiedrības grupas var piketēt pie Saeimas vai Ministru kabineta, bet nekas nemainās. Tiem, kas pie varas, visas šīs sabiedrības neapmierinātības izpausmes ir kā pīlei ūdens.
Jā. Tā notiek arī tādēļ, ka cilvēki redz – partijai ir konkrēts līderis, nobalso par šo līderi, bet aiz viņa varas aprindās ienāk vesels bars ar cilvēkiem, par kuriem tu neko nezini. Jo sevišķi tā ir populistiskās partijās. Arī tagad redzam, ir viena partija valdībā, kura runā par labām idejām, bet stratēģiski ļoti svarīgos objektos nekas nenotiek. Nesaukšu to vārdā. Ja cilvēki liks lietā savu kritisko domāšanu, viņi paši sapratīs, kura partija tā ir.
Kritiskā domāšana arī nekaitētu, lai cilvēki beidzot saprastu, ka budžetā nauda rodas no mūsu samaksātajiem nodokļiem. Diemžēl pēc nokļūšanas valsts kasē tā cilvēku apziņā pēkšņi pārvēršas par kādu mistisku nevienam nepiederošu “valsts naudu”, kuru var šķērdēt pēc sirds patikas…
Taisnība, lielākoties cilvēki to tiešām nesaprot. Tomēr manuprāt tā notiek tādēļ, ka cilvēkam ir sajūta – viņš jau tāpat to nosacīto “Rail Baltica” nespēj ietekmēt. Taču patiesībā var. Vienkārši domā, par ko tu balso un izvērtē, kas no iepriekš solītā ir izdarīts un kas nav.
Atgriezīsimies pie kino. Visās tavās filmās ir šī patriotiskā nots, laimīgās beigas un tas īpašais piesitiens, kurš skatītāju vedina uz dziļākām pārdomām. Piemēram, “Sapņu komanda 1935” finālā pēc komandas uzvaras Eiropas čempionātā Šveicē, beigu titros parādīji, kāds vēlāk bija katra komandas spēlētāja liktenis. Domāju, tur kamols kaklā bija katram.
Pateikšu, kādēļ man nepatīk vārds “patriotisms”. Tajā ir tāda pieskaņa, it kā tas būtu kaut kas uz reklāmas pamatiem būvēts. Man gribētos, lai šī sajūta nāk no katra iekšējās pasaules. Tā ir piederība savai ciltij.
Atceros, kad braucu mājās pēc dienesta krievu armijā, pārbraucu Latvijas robežai un jutu, ka esmu Latvijā. Tas burtiski bija gaisā un man tas bija svarīgi. Tādēļ saku, ka šī īpašā piederības sajūta nav kaut kas mākslīgi būvēts, bet gan ir dziļi iekšā pašā cilvēkā, viņa senču mantojumā, genofondā.
Ja prasītu, kādu tu redzi Latviju pēc desmit gadiem, ko tu teiktu?
Teiktu paldies Dievam, ka mēs esam Eiropas Savienībā. Manam patriotismam tas netraucē – tieši otrādi, redzu, ka mēs ar Eiropas Savienību paliekam arvien tuvāki, vairs nav nekādu robežu. Tev nav jābūt ģeniālam uzņēmējam Latvijā, bet jābūt normālam uzņēmējam Eiropā. Ir visas iespējas, lai izsistos. Mums vairs nav vajadzības cīnīties par to, lai kādam pierādītu, ka mums ir sava Latvija. Mums tā ir.
Atceros, kad stājāmies Eiropas Savienībā un NATO, bija tādi, kas bļāva, ka mums nevajag ne vienu, ne otru. Nu redz kur ir tas brīdis, kad mums tas ir vajadzīgs, jo austrumu kaimiņš katrā divdesmit, trīsdesmit gadu ciklā vienmēr grib apēst kādu savu kaimiņu. Man svarīgākais ir, lai Ukraina ir brīva, un es gribētu, lai tas mūsu austrumu kaimiņš būtu palicis citādāks.
Tavuprāt tas vispār ir iespējams?
Viņš var palikt citādāks tieši tāpat kā Vācija 1945.gadā – tikai caur milzīgu sakāvi. Es nerunāju tieši par militāru sakāvi, tas var būt pamatīgs ekonomikas sabrukums un tamlīdzīgi.
Attiecībā uz biznesu un radošām lietām tu vienmēr esi turējies pie principa: “Atšķiries vai mirsti”. Tas attiecas arī uz valsti?
Jā, turklāt tas ir ļoti vienkārši. Piemēram, Igaunija pieņēma lēmumu, ka būs digitāla valsts un tā arī sevi pozicionēja. Bet Latvija bijusi gan zaļa, gan digitāla, gan dziedoša, gan kāda tur vēl valsts – mēs visu laiku kaut ko mainām, bet šādas lietas nedrīkst tā vienkārši darīt. Pasaulē ir vairāk nekā 200 valstu, mums jābūt spējīgiem pateikt, ar ko mēs atšķiramies no visām pārējām valstīm. Nu kaut vai – kokrūpniecība, zaļākā valsts pasaulē… Ir jādabū šis savs Latvijas tēls un identitāte. Kamēr cilvēki, kuri atrodas pie varas, nesapratīs līdz galam, cik tas patiesībā ir svarīgi, tikmēr šai ziņā būs problēmas.
Kāda ir Latvijas vīzija par savu vietu pasaule? Ko mēs gribam pasaulei par sevi pateikt? Kas ir tas, ar ko varam sevi parādīt starptautiskā mērogā? Minēšu vienu piemēru – mēs uztaisījām dronu koalīciju un atdevām to angļiem. Kādēļ tā bija jādara? Tiešām domājam, ka esam maziņi un paši neko nevaram?
Tomēr tanī pat laikā vienmēr esam lepojušies ar savu intelektuālo eliti. Paskaties, cik daudz mums dažādu darba grupu un domnīcu…
Manuprāt tās domnīcas, kuras mums ir, ir ļoti formālas. Valstij vajadzētu izdalīt kādu naudas summu X un nospraust domnīcai konkrētu mērķi, ar kuru tai jātiek galā. Ir jāiesēj kāda sēkla, citādi nevar. Protams, kāds uzreiz bļaus – nozags! un tamlīdzīgi. Varbūt arī nozags, bet varbūt arī kāda ideja radīsies, kas atpelnīs pārējo naudu.
Kāds būtu tavs vēlējums svētkos?
Mēs Latvijā esam 1,882 miljoni iedzīvotāju. Gribētu, lai katrs apjaustu, ka šī 1,8 miljonā daļa Latvijas pieder tieši viņam un ar to rīkotos kā krietns saimnieks. Nedomātu padomju sociālistiskās republikas kategorijās, kur valda kāds cits un tev nav nekādas teikšanas. Tu un tikai tu esi galvenais, kurš parūpēsies par savu valsti un zemi.
Intervija pārpublicēta no portāla BNN.
