Zviedru laiku beigas – vietējie pārceļas uz dzimteni 4
Latvieši savas ilgas pēc Roņu salas 20. – 30. gados turpināja izpaust regulāru ekskursiju veidā. Vēl 30.gados tradicionālas bija Roņu salas regates – no Rīgas līdz salai un atpakaļ. Runāja, ka Latvijas tūristi vispār esot vienīgie, kas vasarā braucot uz Roņu salu, jo igauņiem, kam salu lērums, tā nemaz neinteresēja. Tūristu kuģi jūras sekluma dēļ apstājās salas priekšā. Tad roņsalieši brauca viesiem pakaļ, jo viesu vešana uz cietzemi bija viņu monopols. Krastā tūristus reģistrēja salas pārvaldnieks, kas reizē bija arī bākas uzraugs, policists un mežsargs. Ekskursanti nebeidza vien jūsmot par dzīvi salā “saskaņā ar Dieva un dabas likumiem”.
Latvijā kādu laiku vēl loloja cerības par Igaunijas sniegto koncesiju izmantošanu. 1924. gada maijā Jūrniecības departamentā notikušajā apspriedē atzina, ka Roņu salā uz Latvijai atvēlētās zemes nepieciešams būvēt radio un meteoroloģisko staciju, ogļu un benzīna noliktavas, un nelielu patvērumostu, kur Latvijas kuģiem un zvejas laivām iegriezties vētru vai sarežģītu ledus apstākļu gadījumos. Projektā bija pat lidmašīnu skrejceļš. 1924. gada 15. jūlijā novērtēt situāciju uz salu tvaikonī “Hidrogrāfs” devās īpaša komisija, kurā piedalījās Ārlietu ministrijas un Jūrniecības departamenta pārstāvji, kā arī speciālisti meteoroloģijā un radiosakaros. Tomēr nākamajā gadā varasvīri bija spiesti atzīt, ka plāni par atbalsta bāzi Roņu salā nav realizējami līdzekļu trūkuma dēļ. Nav manīts, ka pie tā vēl kādreiz mēģinātu atgriezties.
Salas etnogrāfiskajai savdabībai gals pienāca 1944.gadā. Līdz ar citiem Igaunijas salu zviedriem ar vācu okupācijas varas atļauju arī roņsalieši pieņēma Zviedrijas pavalstniecību un pārcēlās uz etnisko dzimteni. Padomju okupācijas karaspēku sagaidīt tie nevēlējās. Salā palika tikai divas ģimenes, kas mēģināja dzīvot pa vecam. Aizbraucēju vietā padomju vara nometināja zvejniekus no Sāmsalas.
