Ardievas Roņu salai – Latvija atsakās no pretenzijām 4
Meierovics mājās no Tallinas pārbrauca kā zaudētājs. Robežlīguma sakarā viņam nācās daudz skaidroties ar presi. “Mūsu parlamentam nāksies izšķirties, vai uzturēt pretenziju uz Roņu salu un atteikties no savienības ar Igauniju vai ne. Es domāju, ka, jautājumu apsverot, mūsu sabiedrība un politiķi izvēlēsies otru ceļu, jo vairāk tādēļ, ka pret Igaunijas gribu mēs Roņu salu tā kā tā nevaram iegūt. Sala nekad nav piederējusi tiem Vidzemes apriņķiem, kas ietilpst Latvijā. Etnogrāfiskā ziņā uz to tikpat maz tiesības Latvijai kā Igaunijai, jo salu apdzīvo 264 veczviedri, roņu mednieki. Vai lai būvējam lielu karafloti un salu iekarojam? Un ko tad īsti mēs ar Roņu salu iesāktu? Tā ir neauglīga, ostas tur iekārtot nevar. Igaunijai tā katru gadu prasa ievērojamas piemaksas. Tomēr attiecībā uz Roņu salu neesmu saistījies, bet paturējis brīvas rokas un, ja sabiedrība prasīs, tad līdzšinējās pretenzijas uzturēšu,” valdības vadītāja žurnālistiem teikto 4.novembrī atreferēja “Latvijas Vēstnesis”.
Meierovics bilda, ka ir pret salas pirkšanu, pat ja Igaunija piekristu to lēti pārdot. Finanšu ministrs Ringolds Kalnings jau bija paziņojis, ka tādiem nolūkiem nedošot “ne santīma”. Taču baumas par salas pirkšanu tik viegli vis neizklīda. “Jaunākās Ziņas” minēja aprēķinu, ka Igaunijai roņsaliešu uzturēšana gadā izmaksājot divus trīs miljonus marku, kamēr nodokļu ieņēmumi no salas ir 16 tūkstoši marku. Skaidrs, ka ekonomiski no Roņu salas nekāda labuma nevarēja būt ne vieniem, ne otriem – tik tas gods. Lai darītu galu baumām, Igaunijas sūtniecībai Rīgā 1923. gada beigās bija jānāk ar skaidrojumu, ka “igauņu valdība jautājumu par Roņu salas pārdošanu nemaz nav iekustinājusi, tātad par kādu viņas piekrišanu nevar būt runas”.
Igaunijas piekoptā diplomātiskā šantāža – vai nu Roņu salu, vai aizsardzības līgumu, latviešu politiķos izraisīja dusmas, tomēr Rīgā lieliski saprata, ka būtu neprāts Roņu salas dēļ upurēt labas kaimiņattiecības. Mudinājumi Roņu salas jautājumu risināt Tautu savienības organizēta plebiscītā arī vairs nesolīja neko labu. Turklāt Latvijas un Igaunijas konvencijā par šķīrējtiesām nebija minēts, ka starptautisko šķīrējtiesu var iesaistīt arī jūras robežas strīdu gadījumā. Tātad igauņi varētu mierīgi atteikties meklēt vidutāja palīdzību, bet vieni paši latvieši taisnību meklēt nebija tiesīgi.
1923. gada 22. novembra sēdē Ministru kabinets, sūtnim Igaunijā Jānim Seskam klātesot, Roņu salas jautājumu vēl pārrunāja. Lēmums bija: uzstāt uz Roņu salas pievienošanu Latvijai nav jēgas, jāprasa tiesības iekārtot salā atbalsta bāzes kuģniecības nodrošināšanai un jāuztur prasība, ka nocietinājumu būve salā pieļaujama, tikai abām pusēm vienojoties. Kas attiecas uz bāku, tad tās uzturēšana tika atzīta par Igaunijas lietu. Nākamajā dienā Sesks devās uz Tallinu, kur neveiksmīgi mēģināja panākt, lai Igaunija oficiāli apņemtos salā nebūvēt nocietinājumus. Saņemot atteikumu, sūtnim nekas neatlika kā 25. novembrī iesniegt Igaunijas vadībai oficiālu apstiprinājumu, ka Latvija no pretenzijām uz Roņu salu atsakās. Nu Tallina bija apmierināta.
Bija iecerēts, ka būtu jauki, ja 1923. gada 1. novembra līgumu ratifikācija Latvijas un Igaunijas parlamentos notiktu vienā dienā, vēlams līdz 1. decembrim. Bet no tā nekas neiznāca. Saeima līgumus ratificēja 14. decembrī, bet Igaunijā process aizkavējās par nedēļu, jo turienes deputāti apgalvoja, ka latvieši tulkojot esot “sagrozījuši” robežlīguma tekstu… Kad beidzot visi pārpratumi noskaidrojās, Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste 18.decembrī Saeimas ratificētos līgumus varēja izsludināt par spēkā esošiem.
Dienā, kad abas valstis apmainījās ar Tallinas līgumu ratifikācijas rakstiem 1924.gada 21.februārī, “Latvijas Vēstnesim” atlika vien nopūsties: “Beidzot bija jāatsakās no Roņu salas un Lauru kolonijas ziemeļu daļas. Grūti teikt, vai šais zaudējumos vainīga mūsu diplomātija vai mūsu zemes un gara nopostījumi lielā karā un tam sekojošā revolūcijā. Tomēr latvju tautai un valdībai jābūt stiprai gribai, lai ar savu uzstāšanos nevietā nebojātu turpmāk abu sabiedroto attiecības. Pieņemsim to kā likteņa gribu un lēmumu.
