Gaidītais brīnumainais pavērsiens 1923.gadā nenotika 4
Ar lielām cerībām abu valstu sabiedrība gaidīja 1923. gada 30. oktobri, kad Tallinā sākās Latvijas Ministru prezidenta un ārlietu ministra Meierovica un Igaunijas ārlietu ministra Fridriha Akela tikšanās, kam vajadzēja rezultēties vairāku svarīgu līgumu parakstīšanā. Šķiet, daļai latviešu joprojām likās, ka notiks brīnumains pavērsiens, un Roņu sala kopā ar Lauru koloniju iekritīs Latvijai klēpī. Nekas tāds nenotika. Pat pēdējās sarunas bija grūtas un robežlīnijas kompromisa meklēšana ieilga tā, ka svinīgo dokumentu parakstīšanu atlika uz 1. novembri.
Tad beidzot lika autogrāfus uz ārpolitiski ļoti svarīgā līguma par aizsardzības savienību starp Latviju un Igauniju, pagaidu līguma par ekonomisko un muitas savienību, Latvijas–Igaunijas papildlīguma robežas jautājumos un nolīguma par savstarpējo prasību nokārtošanu. Par spīti tostiem abu valstu draudzībai to, ka nospraustā robežlīnija īsti neapmierināja nevienu no pusēm, noslēpt nebija iespējams. Igauņu publika aiz svinību zāles sienām bija nikna, ka, strīdīgos zemes pleķus dalot, kvantitatīvi lielākie ieguvumi ir latviešiem (ap 6000 ha vairāk). Latviešiem kremta, ka igauņi dabūjuši vērtīgākās zemes – lielāko Valkas daļu, latviešu apdzīvotās Lauru kolonijas ziemeļus un, protams, Roņu salu.
Meierovics uzslavas nemaz negaidīja. Latviešu žurnālistiem turpat Tallinā viņš nocitēja britu premjera Deivida Loida Džordža teicienu: “Ministrs strādā, lai vēlāk viņu par to nozākātu. Lai nu kā, “Postimees” atzina, ka “slikts miers tomēr ir labāks par karu”. Tikmēr Arveds Bergs “Latvī” konstatēja, ka Latvija Tallinā nav dabūjusi pat to, kas tai “pēc tiesas un taisnības pienākas” un Roņu salas atdošana bijusi “tīra piekāpšanās”, neko nesaņemot pretī.
Roņu salas jautājumā Tallinā abas valstis bija apmainījušās notām. Latvijas delegācija deklarēja, ka Latvija savus uzskatus par salas saimniecisko nepieciešamību nevar mainīt, bet Igaunijas puse iesniedza pretdeklarāciju, uzsverot, ka Roņu sala uzskatāma par Igaunijas teritoriālu sastāvdaļu, lai arī Igaunija tur atzīst Latvijas saimnieciskās intereses. Igaunija bija gatava dot Latvijai salā bezmaksas koncesijas, ieskaitot radiotelegrāfu, ogļu noliktavas un visu, kas nepieciešams kuģniecībai, taču nevarot iedomāties abu valstu savienību, ja Latvija turpinātu uzturēt pretenzijas pēc salas. Citiem vārdiem sakot, Latvijas–Igaunijas aizsardzības līgums nestātos spēkā, iekams Latvijas valdība neatteiktos no suverenitātes prasībām uz Roņu salu.
