Roņsaliešiem izdevīgāka igauņu vara 4
Faktiski kopš 1921. gada bija skaidrs, ka sala paliks Igaunijai, kaut Latvijas valdība turpināja uzstāt un solīja iet pat līdz Tautu savienības šķīrējtiesai pārliecībā, ka spriedums noteikti būšot par labu Latvijai. Roņu sala esot “trīs Latvijas zvaigžņu” sastāvā. Igauņi tikmēr pārmeta, ka latviešiem nemaz nerūpot pašu roņsaliešu viedoklis, jo pēdējie taču esot “vairākkārt” izteikušies par piederību Igaunijai. Taisnību sakot, Roņu salas iemītniekus nesajūsmināja ne Igaunijas, ne Latvijas rašanās, jo kopš Vidzemes guberņas laikiem viņi bija ieraduši medīt un zvejot līcī, kur vien gribēja. Tagad ierastās medību takas bija jākoriģē atbilstoši valstu robežām. Tomēr izdevīgākā šķita igauņu vara. Pirmkārt, to noteica Sāmsalas tuvums un roņu medību lauku atrašanās lielākoties Igaunijas ūdeņu zonā. Otrkārt, roņsaliešu tautieši salu zviedri dzīvoja arī uz citām Igaunijas salām. Roņsalieši baidījās, ka, zaudējot šīs saites, zaudēs arī ierasto palīdzību no Zviedrijas. Zviedrija kā etniskā dzimtene pastāvīgi sniedza palīdzību tautasbrāļiem pārtikas, tīklu un citā sadzīvei nepieciešamā veidā. Tāpat salas mācītāju un Ziemassvētku dāvanas sūtīja no Zviedrijas. Kad 1921. gada jūlijā salu apciemoja Igaunijas valdības un parlamenta delegācija, salinieki sanāksmē laukumā baznīcas priekšā kategoriski noraidīja igauņu priekšlikumus sūtīt jauniešus skolā uz Igauniju vai doties peļņā uz kontinentu – roņsalieši bijās, ka Zviedrija atteiks palīdzību, ko viņi vērtēja ļoti augstu.
