Igauņiem pārmet salas sagrābšanu, latviešiem – imperiālismu 4
Karam beidzoties un jaunajām Igaunijas un Latvijas valstīm dzimstot, radās jautājums, kam piederēs šī sala ar kādām 30 zvejnieku sētām un ap 300 iedzīvotājiem, kuri turklāt bija zviedri. Ir dzirdētas vairākas “tautas” versijas, kāpēc Roņu sala krita Igaunijai, ne Latvijai. Izplatītāko izklāstījis 1934. gada žurnāls “Dzimtene un Pasaule”: “Tanīs laikos, kad vecos robežstabus gāza un jaunos sprauda, igauņi pasteidzās pirmie. Un kad latvietis gribēja brist malā, lai kādas augstākas priedes galā uzspraustu savu sarkanbaltsarkano karogu, uz krasta akmeņiem jau sēdēja igaunīši – bāleliņi. Tā šī sala, kas pēc sava stāvokļa piederētos Latvijai, tapa par igauņu īpašumu.” Citi pat zināja teikt, ka igauņu un latviešu izkāpšanu krastā šķīrušas tikai nieka divas stundas; ka kāpējs bijis Kārlis Ulmanis, bet Igaunijas prezidents viņu apsteidzis un iekarojis roņsaliešu simpātijas, uzpērkot visus roņu taukus, kas mājupceļā kā nevajadzīgi izsviesti pār bortu. Protams, tās visas ir tūristiem domātas teiksmas.
Igaunijai pirmajai izdevās izkarot savu brīvību, tāpēc nav brīnums, ka robežu ziņā igauņi ieguva krietni izdevīgākas pozīcijas nekā latvieši. Latviešiem Roņu sala vēl nebija ne prātā, kad avīze “Latvijas Sargs” 1919. gada 2. augustā jau rakstīja par tās pievienošanu Igaunijai: “Uz Roņu salu izbraukuši [Igaunijas] tirdzniecības un rūpniecības ministrijas priekšstāvji, valsts kontrolieris un vairāki virsnieki, kuri sveicinājuši vietējos iedzīvotājus mācītājmuižā un tiem zviedru valodā nolasījuši Igaunijas brīvvalsts izsludināšanas aktu un aktu par Roņu salas pievienošanu Igaunijai. Salā uzvilkts Igaunijas karogs un ievēlēta milicija. Salas iedzīvotāji lūguši atsvabināt viņus no kara klausības un reizi mēnesī pievest tiem pastu, kā arī piegādāt ārstu.” Dažas dienas vēlāk roņsaliešu delegācija zviedru tvaikonī “Karl von Linnee” ieradās Rīgā, tiesa, ne lai tiktos ar Latvijas valdības vīriem, bet gan ar Zviedrijas konsulu. Tā bija pirmā reize pēc piecu gadu pārtraukuma, kad roņsaliešus atkal redzēja Rīgā. Jūrā izkaisīto mīnu dēļ salinieki bija atļāvušies paretam aizbraukt tikai līdz Kuresārei.
1920. gads Latvijas–Igaunijas attiecībās robežstrīdu dēļ izvērtās ļoti saspīlēts. Ķildas radās par Valku/Valgu, Ainažu un Lugažu apkaimi, tā saukto Lauru koloniju un… Roņu salu. Latviešu prese turējās pie pozīcijas, ka Igaunija Roņu salu “bezkaunīgā kārtā sagrābusi”, kamēr igauņu avīzes latviešus apsūdzēja “imperiālismā”. “Roņu sala atrodas uz Rīgas ostas sliekšņa un caur to iegūst starptautiskā kuģu satiksmē ļoti svarīgu vietu,” 1920. gada 28.aprīlī uzsvēra “Latvijas Sargs”. Tā kā salai ir ļoti liela nozīme kuģniecības ceļā uz Rīgu, tās piederība Latvijai esot arī “starptautiskās kuģniecības un tirdzniecības interesēs”. Eļļu ugunī vēl pielēja Igaunijas parlamentā cilātais jautājums par “jūras cietokšņa” būvi salā. “Jaunākās Ziņas” steidzās apgalvot, ka Igaunijai Roņu sala būšot tas pats, kas “Kronštate priekš Pēterpils”.
