“Latvijā bērni ir labi, bet sistēma slikta”. Pieredze skolā te un Lielbritānijā 10
Ropažu vidusskolas sporta skolotāja OLGA OZOLA Latvijā atgriezās pēc tam, kad vairākus gadus bija pavadījusi Lielbritānijā, kur arī strādāja par sporta skolotāju. Kāpēc Olga atgriezās Latvijā, kādas ir britu un latviešu izglītības atšķirības, par to šī saruna.
O. Ozola: Aizbraucu no Latvijas ekonomiskās krīzes laikā. Sporta skolotāja alga bija ap 300 eiro mēnesī. Tā jau maza, bet bija runas, ka arī to vēl samazinās, jo tobrīd visiem apgrieza algas. Prom biju vairāk nekā astoņus gadus, dzīvoju Anglijas dienvidos, Ekseterā. Aptuveni piecus gadus strādāju Sidmutas koledžā, kas Anglijā nav augstākās izglītības iestāde, bet gan vairāk kā vidusskola.
Sākumā biju skolotāja aizvietotāja. Anglijā ir jānotiek visām paredzētajām stundām. Tāpēc skolā ir štata vieta skolotāju aizstājējam: ja kāds pedagogs kāda iemesla dēļ nevarēja vadīt stundas, to darīju es. Ar šo darbu varēju tikt galā, tikai pateicoties latviskajai apķērībai, čaklumam, mērķtiecībai un izdarībai, jo Latvijā biju ieguvusi sporta skolotāja izglītību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču man nācās mācīt visus iespējamos mācību priekšmetus. Mācīju pat angļu valodu pašiem angļiem!
Kā jums izdevās tikt pie šāda darba? Cik dzirdēts, ļoti daudzi, kas Latvijā ieguvuši augstāko izglītību, ārzemēs dara vienkāršus darbus.
Tā kā man ir arī sporta masiera izglītība, sākumā divus gadus Anglijā strādāju par masieri pieczvaigžņu SPA. Taču tas nebija viegli, tostarp fiziski, turklāt apzinājos, ka varētu darīt kvalificētāku darbu.
Padomu nevienam neprasīju, bet pati malos caur internetā pieejamo informāciju par Anglijas izglītības sistēmu, par to, kādas ir iespējas tur strādāt par skolotāju, kā varu lietot Latvijas diplomu šajā valstī, kas tomēr vēl ir Eiropas Savienība. Atradu internetā pieteikumu, kas jāaizpilda, lai mans pedagoga diploms tiktu atzīts arī Anglijā. To un arī citus prasītos dokumentus aizsūtīju uz atbildīgo iestādi. Jau pēc mēneša saņēmu atbildi, ka mana skolotāja kvalifikācija atzīta arī Anglijā. Tas bija negaidīti ātri un viegli!
Skolotāja aizvietotāja darbu iegūt bija ļoti vienkārši. Grūtāk bija tad, kad skolā atbrīvojās tieši sporta skolotāja vieta un pieteicos uz to. Uz šādiem skolotāju amatiem ir konkurence, tāpēc bija jābūt gatavai pat septiņu stundu ilgai darba intervijai. Tās laikā bija jāvada stundas divām dažāda vecuma grupām, bet skolas vadība vēroja, kā tieku ar to galā. Arī te bija vajadzīga latvieša neatlaidība un drosme, lai šo amatu iegūtu.
Un kā veicās, šo amatu pildot?
Nācās strādāt citādi, nekā Latvijā biju mācīta. Lielbritānijā jau sen ieviesta kompetencēs balstīta izglītības sistēma, ko Latvijā vēl tikai plāno. Sākumā bija šoks: nesapratu, kas notiek un ko no manis grib.
Ko no Anglijas pieredzes izmantojat tagad savās stundās Latvijā?
Ropažu vidusskolā jau vadu stundas pēc kompetenču izglītības sistēmas, kaut skola nav pilotskola jaunā izglītības satura projektā. Tāpēc man ir jāseko arī 2008. gada sporta stundu standartam, jo tādas ir valsts prasības. Anglijā ik gadu sporta stundu saturs tiek atjaunots, pie mums tas notiek reti. Tomēr atrodu veidus, kā arī Latvijā sporta stundas padarīt radošas, tādas, lai bērns pats atrod atbildi.
Kādu gan atbildi sportā var atrast? Lai iet un skrien!
Tas ir stereotips par sporta stundām. Diemžēl tādas stundas arī skolās ir. Tāpēc skolu absolventiem ir līkas, šķības muguras un neattīstīti muskuļi, jo viņiem nav zināšanu par savu ķermeni un veselību.
Lielbritānijā esmu iemācījusies lietot, piemēram, darba lapas. Ja skolēniem jāmācās metiens basketbolā, sadalu viņus pāros. Uz darba lapas ir redzams, kāds ir pareizs metiens. Skolēns vēro partneri un cenšas saprast, vai viņš met pareizi vai ne, tā mācoties arī pats un saprotot: ja elkonis ir uz iekšu, bumba lidos grozā, ja uz āru, lidos garām. Tādējādi skolēni arī attīsta sadarbības prasmes. Lieku arī skolēniem pašiem vērtēt savu darbu stundā, to, kā izdodas metiens.
Uzskatu, ka sporta stundās jāsniedz arī teorētiskās zināšanas: bērniem jāzina gan basketbola laukuma līniju nozīme, gan tas, kuri sportisti nes valsts vārdu pasaulē. Tā ir arī Anglijā.
Anglijā sporta stundās mācīju bērniem tenisu, nu Ropažu vidusskolā pierunāju direktoru, ka arī mūsu bērniem jāspēlē teniss, jo skolā ir tenisa laukums. Raketes jau nopirktas. Vēl gribu ieviest balto pārnēsājamo tāfelīti, uz kuras Anglijā pirms katras stundas rakstīju stundas mērķi, vērtēšanas kritērijus un rezultātu, lai jau stundas sākumā skolēnam būtu vīzija par to, kas sagaidāms. Arī stundas laikā ik pa laikam pie tāfeles atgriezos: cik tālu esam tikuši, kas vēl jāpaveic.
Taču, salīdzinot ar Lielbritāniju, atšķirība ir ne tikai stundu saturā. Pirmkārt jau tā ir mācību laikā: katru dienu ir tikai piecas stundas, taču katra no tām ilgst 60 minūtes. Tādējādi ir iespējams stundu veidot ar normālu ievaddaļu, kur atkārto, kas bijis iepriekšējā stundā vai kas darīts mājas darbā, ar galveno daļu, kur ir kāda prasme jāmāca vai jāpilnveido, un tad ir nobeiguma daļa, kur skolēnus pavada. Latvijā 40 minūšu stundās jūtos kā vāvere ritenī.
Vai jauno, uz kompetencēm balstīto saturu Latvijā vispār varēs īstenot, ja nemainīs skolas dienas sadalījumu?
Ļoti daudz kas jāmaina, lai to varētu veiksmīgi ieviest. Ja nemaina stundu garumu, vismaz jāveido stundu saraksts tā, lai būtu divas vai pat vairākas viena mācību priekšmeta stundas pēc kārtas. Jo arī skolēnam nemitīgā stundu maiņa ir vāveres ritenis, tādā dienas sadalījumā ir grūti koncentrēties. Tāpat skolotājam nav iespējams visas stundas novadīt vienādi augstā līmenī, ja dienā ir pat astoņas stundas.
Vajag arī mazāk mācību gadā apgūstamo tematu. Piemēram, ja mācīju bērniem tenisu, tas bija katrā sporta stundā četras nedēļas pēc kārtas. Tad var kārtīgi, pakāpeniski iemācīt nepieciešamās prasmes, pilnveidot tās un arī novērtēt paveikto. Latvijā gan arī jau tagad skolotājs var darīt līdzīgi, nevis veidot saraustītas stundas. Tomēr nav tāda vispārēja uzstādījuma, ka tā tam būtu jābūt.
Skolotājam ir jāvērtē arī skolēna progress. Ja nemitīgi maina stundu tēmas, to nav iespējams izdarīt!
Anglijā atzīme sastāv no progresa, no attieksmes, no stundu apmeklējuma, no uzvedības. Sākumā likās, ka nebūs iespējams aptuveni 30 bērnus tik detalizēti novērtēt. Taču, ja vērtēt var četras nedēļas, tas ir ļoti vienkārši. Vēl gan jāņem vērā tas, ka skolēnus Anglijā dala grupās, ņemot vērā viņu spējas. Stundas saturs un izvirzītās prasības katrai grupai ir citādas. Katrā grupā sanāk kopā bērni no vairākām paralēlklasēm, kuru spējas attiecīgajā mācību priekšmetā ir līdzīgas.
Spējas katru pusgadu tiek vērtētas no jauna. Arī eksāmens katram pielāgots viņa spēju līmenim. Anglijā arī pamatskolas eksāmeni ir centralizēti, tas palīdz objektīvāk novērtēt skolēnu sasniegumus. Uzskatu, ka tā ir ļoti liela kļūda, ka Latvijā 9. klases eksāmeni netiek kārtoti centralizēti, jo tad skolām ir vieglāk krāpties, lai sasniegtu it kā brīnišķīgus rezultātus.
Vidusskolas klasēs Anglijā mācās tikai trīs mācību priekšmetus: tos, ko vajadzēs augstskolā, bet padziļināti. Sporta stundas jaunākajās klasēs ir divreiz nedēļā, kas gan minūšu skaita ziņā sanāk tikpat, cik Latvijā trīsreiz nedēļā. Savukārt vidusskolā, ja skolēns izvēlējies sportu, tas ir trīsreiz nedēļā, bet viena stunda nedēļā ir teorētiskā un mācību noslēgumā ir jākārto eksāmens gan praktiskajā, gan teorētiskajā daļā.
Man īsti nav saprotams, kāpēc Latvijā jaunais izglītības standarts top tik ilgi un smagnēji. Uzskatu, ka lielā mērā var pārņemt šo Anglijā jau pārbaudīto modeli.
Kur skolotājam vieglāk strādāt: Latvijā vai Anglijā?
No vienas puses, Lielbritānijā ir ļoti viegli strādāt, jo daudz kas ir skaidrs: piemēram, vērtēšanas sistēma – Anglijā vērtē ne tikai skolēnus, bet arī skolotājus. Man bija sporta nodaļas vadītāja liels atbalsts, viņš ir pieredzējis kolēģis un tiešais priekšnieks, kurš risina daudzas problēmas, vienkārša un ātra IT sistēma, laba pedagogu apmācības sistēma.
Arī algas ziņā Lielbritānijā strādāt ir daudz motivējošāk. Gada alga uz papīra bija 26 000 mārciņu. Mēnesī pēc nodokļu nomaksas bija 1500–2000 mārciņas (pēc pašreizējā valūtu kursa ap 1660–2200 eiro. – Red.).
Toties Latvijā neapmaksā tik daudz stundu, cik reāli nostrādājam.
Strādāju ārpus sava darba laika, tāpēc uzskatu, ka skolēnu brīvdienās skolotājiem nebūtu jāstrādā, lai kompensētu mācību laikā pārstrādāto laiku. Taču nē: brīvlaikā ir metodiskais darbs, gatavošanās nākamajam mācību ciklam, apmācības. Saprotams, ka tas ir vajadzīgs, bet Anglijā tas ir koncentrēti divās dienās pirms nākamā semestra sākuma, Latvijā to izvelk daudz ilgākā laikā.
No otras puses, strādāt Lielbritānijā ir grūti, jo britu bērnu respekts pret skolotāju ir ļoti minimāls.
Latvijā taču arī bieži dzirdam, ka skolēni vairs necienot skolotājus!
Anglijā tas ir pilnīgi citā līmenī: ja bērns runā ar skolotāju necenzētiem vārdiem, tas vēl ir sīkums. Tajā pašā laikā uz skolotājiem tiek likta ļoti liela atbildība. Ir pat kursi, kuros māca, kā noteikt, vai skolēns nav iesaistījies kādā teroristiskā organizācijā. Māca arī, kā noteikt, vai bērns nav lietojis narkotikas u. c. Grūti kaut ko iemācīt, jo liela daļa uzmanības tiek tērēta, lai uzmanītu skolēnu uzvedību, novērstu drošības riskus.
Tāpēc uzskatu, ka Latvijā ir ļoti labi bērni. Taču problēma, ka Latvijā valsts skolotājiem sniedz ļoti mazu atbalstu, ka izglītības sistēma neiet līdzi laikam. Tā nu sanāk, ka te viss ir pilnīgi otrādi salīdzinājumā ar Angliju. Bērni labi, bet sistēma ne.
Vai Anglijā problēmas nerada skolu noslāņošanās: kad “labo” ģimeņu bērni iet privātskolās, bet “slikto” ģimeņu bērni valsts skolās? Valsts skolas tomēr esot krietni zem Latvijas vidējā līmeņa.
Tādas runas arī esmu dzirdējusi, taču domāju, ka tās rodas tāpēc, ka sistēma kopumā ir citāda. Manuprāt, mācību vielas grūtības pakāpe ir līdzīga kā Latvijā. Savukārt galvenā atšķirība starp privātskolām un valsts skolām ir bērnu skaitā klasē. Privātskolā klasē ir līdz 10 bērniem, bet valsts skolā var būt pat vairāk nekā 30 bērni.
Teicāt, ka Anglijā ir arī skaidra skolotāju vērtēšanas sistēma. Kā vērtēja jūsu darbu?
Katram skolotājam ir savs tiešais priekšnieks: attiecīgā mācību priekšmeta nodaļas vadītājs. Divreiz semestrī viņš nāk vērot stundas. Vienu vai divas stundas gadā nāk arī skolas direktors. Skolotāju par to iepriekš nebrīdina. Ir īpaša vērtēšanas lapa, ko direktors vai nodaļas vadītājs aizpilda, vērojot stundu. Pēc tam ar skolotāju pārrunā, kas ir labi, kas nav izdevies, ko vajadzētu uzlabot. Skolotājus saliek arī pārī ar kolēģi: vērojam viens otra stundas, šo to iesakām viens otram, kā arī domājam, kā varam sadarboties. Piemēram, franču valodā var mācīties vārdiņus, kas saistīti ar to, ko skolēns tagad apgūst sportā.
Vai Latvijā arī vajadzētu ieviest šādu vērtēšanas sistēmu?
Jā, bet te nezin kāpēc daudzi skolotāji ļoti negrib rādīt citiem, ko viņi dara stundās. Man tas nav izprotams.
Kāpēc nolēmāt atgriezties?
Lielbritānijā bija sasniegumi, taču visu laiku manī bija tukšuma sajūta. Domāju: ja dabūšu labāku darbu, ja kāpšu pa karjeras kāpnēm, Lielbritānijā iedzīvošos un nebūs vairs šīs tukšuma sajūtas. Taču nekas nespēja to aizpildīt. Latvijā atgriezos 2017. gada septembrī pēc Eiropas čempionāta basketbolā, kur Lielbritānijas U-16 meiteņu basketbola komandā biju menedžere. Nodziedāju ar šo komandu kopā svešas valsts himnu un sapratu, ka jādodas mājās, kaut tas nebija vienkāršs lēmums.
Mani satrauc, ka tik daudz cilvēku aizbraukuši no Latvijas vai vēl tikai grasās to darīt. Skolā skolēnu grupai – aptuveni 45 bērniem – stāstīju par savu pieredzi Lielbritānijā un lūdzu, lai paceļ roku tie, kuriem ģimenes locekļi vai draugi dzīvo ārzemēs. Roku nepacēla tikai trīs. Vaicāju, cik no jums apsver domu doties projām. Atkal gandrīz visi pacēla roku.
Labi, ka vēlamies mainīt izglītības sistēmu, kaut arī tikai tagad, taču jājautā, vai pēc gadiem te vēl būs bērni, ko mācīt.
Manuprāt, valsts nepietiekami izmanto skolotājus kā resursus patriotisma veicināšanai un pārāk daudz domā par to, kā dabūt atpakaļ aizbraukušos, un pārāk maz, kā noturēt tos, kuri vēl palikuši Latvijā.
Vai esat ar ierosinājumiem par to, kas maināms izglītības sistēmā, vērsusies Izglītības un zinātnes ministrijā?
Pirms atgriešanās sūtīju vēstuli ministrijai, ka jau piecus gadus strādāju ar kompetencēm saistītā izglītības sistēmā, ka plānoju atgriezties Latvijā un labprāt sniegtu arī savus ieteikumus jaunajam izglītības saturam. Kā jūs domājat, ko man atbildēja? Vakances skatieties vietnē vestnesis.lv! Par kādu reemigrāciju ar šādu attieksmi varam runāt?
Nesen gan dabūju kontaktus projektam “Skola 2030” un plānoju ar to sazināties. Kaut pamatizglītības jaunais standarts jau pieņemts, vēl notiek darbs pie vidējās izglītības standarta. Arī ikdienā dalos ar savu pieredzi, rīkojot, piemēram, atklātās stundas.
