Latvijā atjauno iesala ražošanu 0
Trešā kultūra – alus mieži
Atkal Latvijā ražotais iesals jau nonācis alus brūžos. Alu, kas brūvēts no šī iesala, aldari miežu audzētājiem un iesala ražotājiem Staļģenē sola dot nogaršot maija beigās, kad karstākie pavasara darbi būs apdarīti. Jauno iesalnīcu uzbūvējusi kooperatīvā sabiedrība LATRAPS. Iesalnīcas būvē ieguldīti trīs miljoni eiro, un visdārgākā šajā kompleksā ir Vācijā ražotā graudu kalte, kas izmaksājusi vairāk nekā miljonu eiro.
Gatavojoties iesalnīcas palaišanai, pagājušajā gadā LATRAPS biedri izaudzējuši 10 000 tonnas alus miežu. Lielākā daļa šīs ražas tika eksportēta, bet kādi 2000 tonnu atstāti, lai iemēģinātu roku iesala ražošanā. Kad jaunā iesalnīca būs iestrādājusies, tā plāno gadā pārstrādāt 5000 tonnas alus miežu un saražot 4000 tonnas iesala. Šādam apjomam vajadzēs, lai alus miežus zemnieki audzētu apmēram 1000 hektāru platībā.
“Kāpēc pirkt ārzemēs to, ko varam izaudzēt paši? Kāpēc eksportēt labas izejvielas, ja varam tās izmantot lielākas pievienotās vērtības ražošanai? Klimats un augsne mums ir ļoti piemēroti alus miežu audzēšanai,” secina LATRAPS struktūrvienības vadītājs Agris Stauģis. Viņš piebilst, ka zemniekiem vajadzīga augu dažādība, viņi nevar ilgstoši audzēt vienu vai divas kultūras. Svarīgi, ka alus miežu audzēšana dos iespēju lauksaimniekiem līdztekus kviešiem un rapšiem audzēt trešo kultūru, sekot augu sekas maiņai un saņemt maksimāli iespējamās subsīdijas.
Kāpēc savulaik iesalnīcas Latvijā pārtrauca darbību? A. Stauģis stāsta, ka mazajām alus darītavām senāk bijušas savas iesalnīcas. Taču, laikam ejot, kvalitātes prasības augušas, arī enerģijas patēriņi kaltēs bijuši lieli un tas kļuvis neizdevīgi. Pēdējās savas iesalnīcas slēgušas Tērvetes un Bauskas alus darītavas. Bet tad, kad lielākie spēlētāji šajā tirgū pasaulē piedāvājuši Latvijā uzbūvēt modernu iesalnīcu, vienprātība diemžēl nav panākta un lietuvieši mums aizsteigušies priekšā, viņi uzbūvējuši iesalnīcu pirmie. LATRAPS iesalnīcā lielu ekonomisku efektu dod arī tas, ka graudu žāvēšanā izmanto siltumu, ko iegūst no pašu ražotā otrās šķiras rapšu biodīzeļa.
Taču izaudzēt alus miezi – tā ir smalka lieta. Te prasības vēl stingrākas nekā sēklas graudiem. Tiem zemniekiem, kam neizdosies graudus izaudzēt pēc alus miežu kritērijiem, būs iespēja tos pārdot kā lopbarības graudus.
Tomēr pastāv jautājums, vai vietējie alus darītāji vēlēsies pirkt iesalu pašu mājās un atteiksies no gadu gaitā pārbaudītiem sadarbības partneriem ārzemēs, kuriem šajā jomā ir daudz lielāka pieredze?
Iesalnīcas vadītāja inženieru zinātņu doktore Ilona Dabiņa-Bicka ir pārliecināta, ka mūsu alus mieži būs tikpat labi kā kaimiņvalstīs: “Mums būs vieglāk izturēt kvalitātes vienmērīgumu, jo vietējie zemnieki audzēs vienu vienīgu alus miežu šķirni Quench. Esam vienojušies ar mūsu graudu selekcionāriem par to, ka viņi atsāks strādāt pie vietējo miežu šķirņu selekcijas, kas līdz šim bija atstāta novārtā. Mūsu zinātnieki spēj radīt konkurētspējīgu šķirni, no kuras sanāks labi alus mieži.” Ilona Dabiņa-Bicka domā, ka, izmantojot vietējo iesalu, iegūs visi: alus darītāji vietējo piegādātāju, ar ko viņiem būs tiešs kontakts informācijas apmaiņai un tuvāki piegādes ceļi, bet Latvijas alus patērētāji – alu, kura izejvielas, izņemot apiņus, ražotas Latvijā.
Disertācijā pierādīts – alus IR LABS
Iesalnīcas vadītāja Dr.sc.ing. Ilona Dabiņa-Bicka pētījusi alu ļoti pamatīgi – antioksidantu līmenī. Par šo tēmu viņa aizstāvējusi doktora disertāciju un šoziem saņēmusi Alus gada balvu nominācijā Gada jaunums.
I. Dabiņa-Bicka: “Es mēģināju saprast, kas alū ir labs un kāpēc to vajag dzert. Manas disertācijas tēma bija par antioksidantiem – vielām, kas mums palīdz lēnāk novecot un neslimot. Tās ir ļoti dārgas un skrupulozas analīzes, kādas iespējams veikt tikai pēdējos gados, jo pieejami dažādi Eiropas finansējuma avoti.” I. Dabiņa-Bicka stāsta, ka alū ir tādi savienojumi kā polifenoli un katehīni, kas kopā ar olbaltumvielām veido nogulsnes. Kā antioksidanti katehīni ir ļoti labi, bet no kvalitātes viedokļa tie izraisa alus duļķošanos. Viņa pētījusi, kā katrā iesala un alus gatavošanas posmā šīs vielas uzvedas. Iegūtie rezultāti aldariem var palīdzēt atrast zelta vidusceļu – brūvēt tādu alu, ko var uzglabāt īsāku laika periodu, taču pēc iespējas saglabāt vērtīgās vielas vai nodrošināt ilgus uzglabāšanas termiņus, zaudējot tā uzturvērtību.
Bet kā tad ar apgalvojumu – ja jums ir iekaisums, tikai nedzeriet alu!? Ilona uzskata, ka tas nav zinātniski pierādīts: “Tā kā mūsdienu alū rauga nav, arī nefiltrētajā, apgalvojums, ka iekaisuma gadījumā nedrīkst dzert alu, ir mīts. Varbūt senāk, kad vīri dzēra miestiņu, kas kāpa no kausa ārā, raugs varēja veicināt iekaisumu. Bet uz alu, kas stāv pudelēs veikala plauktos, tas nekādi neattiecas.”
Un cik tad, pēc doktores domām, būtu jādzer alus, lai tas nāktu veselībai par labu? Pudeli, divas dienā? Ilona smej, ka to jautājuši arī disertācijas vērtētāji. Ilona skaidrojusi, ka tas atkarīgs no katra lietotāja fiziskajām īpatnībām (ķermeņa svara, vielmaiņas), cik daudz ēsts un kāda katram individuālā panesamība, kā arī no citiem faktoriem. Bet vakarā ar baudu izdzert kausu laba alus, tas nudien neesot nekas slikts…
