Latvijā atdzimst porcelāna ražošanas tradīcijas 0
Mākslinieku Jāni Roni (attēlā) daudzi noteikti atceras kā rīdzinieku – Rīgas Porcelāna muzeja dibinātāju un vadītāju, izstāžu dalībnieku un savdabīgu izstrādājumu autoru. Patlaban viņš vairs nav galvaspilsētā, tomēr aizvien ir saistīts ar porcelānu un lolo nākotnes plānus par kārtīgu uzņēmējdarbību, kurā galvenā vieta ierādīta šim trauslajam, krāšņajam keramikas paveidam.
Jānis ar ģimeni tagad dzīvo un strādā Vecpiebalgas novadā Inešu pagastā – savas vecmāmiņas dzimtas īpašumā – un ir izveidojis uzņēmumu SIA “Porcelāna galerija”.
Piena vietā balts “krējums”
Jāņa izlolotais porcelāns top Inešu kādreizējās pienotavas mājā. Telpās, kur savulaik valdījis piens, tagad vietu ieņēmis cits baltums – porcelāna masa, kas līdzinās biezam, baltam, lejamam krējumam, un plauktos rindojas trauki, figūras, autordarbi, ir specifiskas, ārkārtīgi augstas temperatūras apdedzināšanas krāsnis.
Jānis rāda un stāsta par pašreizējo darbnīcu un nākotni: “Pienotava jau kādu laiku bija pamesta novārtā, tādēļ vajadzēja krietni pastrādāt, lai ēku atjaunotu uzņēmējdarbībai. Kredītu piekritējs neesmu. Izmantoju nopelnīto un to atbalstu, ko savulaik sniedza Nodarbinātības valsts aģentūra jaunu darba vietu radīšanai. Porcelānu pagaidām ražo pieci cilvēki, kurus pats apmācīju.
Tomēr tepat blakus pienotavai manās iecerēs jau ir jaunā ražotne. Tajā darbs būs vismaz divdesmit cilvēkiem. Savukārt Vecpiebalgas skaistajā muižā man pašvaldība ir atvēlējusi velvju pagrabu reizē izstāžu zālei, apgleznošanas darbnīcai tūristiem, un tur var nopirkt arī iepatikušos priekšmetus. Tie ir gan tepat Inešos tapušie, gan Latvijas mākslinieku darbi.”
Zinot, ka porcelāna masa ir Ķīnas tūkstošgadu noslēpums un meistariem receptūra svēts mantojums, no paaudzes paaudzē nododams, jautāju, kā savējo gatavo Jānis? Mākslinieks pasmaida un atbild, ka viņa recepte arī esot noslēpums: “Es galvenokārt izmantoju ļoti kvalitatīvu, Anglijā gatavotu kaula porcelāna masu ar dažādām sastāvdaļām. To var būt daudz, pat līdz 25. Kopš pirmsākumiem un vēl aizvien es strādāju tikai autortehnikā ar diezgan augstu sarežģītības pakāpi. Līdzīgi pagaidām neviens neko nedara. Tāpat mani allaž interesējušas dažādas tehnoloģijas. Arī porcelāna izstrādājumu radīšanai visas nepieciešamās iekārtas, izņemot vadības kompjūteru, esmu veidojis pats. Tās tādas inženiera dotības – laikam no vectētiņa smalkmehāniķa mantotas.”
Ar to, kā no porcelāna masas baltā “krējuma” top skaistums, var iepazīties arī tūristi, jo Jānis labprāt uzņemas arī gida lomu. Ko redzēt ir: īpaši veidotas ģipša formas, kurās uzsūkties liekajam porcelāna masas mitrumam, formu atvēršana, lieko kriksīšu notīrīšana ar smalku otiņu, pirmā apdedzināšana 900 grādos, glazēšana un otrā apdedzināšana 1400 grādos, apgleznošana un trešā apdedzināšana 800 grādos. Tāpat interesanti ir salīdzināt, kāds porcelāna izstrādājums izskatās pirms un kāds pēc apdedzināšanas, jo karstumā tas ievērojami zaudējis apjomu, bet ne formu. Izrādās, tās nezaudēšanu nodrošina kristāliskais režģis, kas rada arī trausluma un gaismas caurlaidības efektu. Šī ir porcelāna lielā atšķirība no mums tik pierastajiem māla traukiem, kas tikpat liels, cik uz podnieka ripas veidots, tiek izcelts arī no krāsns.
Keramiķu gēni
Jāņa senākā dzimtā bijuši ar veidošanas, zīmēšanas mākslu un inženieru dotībām apveltīti radinieki. Arī viņa māsas – Iveta Rone Blomes pagastā un Laimdota Kliesmete Gulbenē – ir keramiķes, bet pats savulaik māla gudrības sācis mācīties Latgalē pie Ušpeļiem. Taču vilinājis tieši porcelāns: “Gan skaistuma, gan sarežģītības dēļ. Jāzina struktūra, pat arhitektūra, jāparedz, kas notiks apdedzināšanas procesā, vai nesaplaks, kas ir iespējams, kas nav. Būtiski – mākslinieks ar porcelānu var izdarīt ļoti daudz. Ievērojami vairāk nekā ar mālu.”
Studiju laikā Mākslas akadēmijā Jānim paveicies prakses laikā vēl pastrādāt pie vecajiem meistariem arī Rīgas Porcelāna rūpnīcā, kas bija Kuzņecova un Jesena fabriku pēctece. Pēc tās privatizācijas diemžēl augstā līmeņa Latvijas porcelāna ražošana ir aizgājusi nebūtībā, tādēļ glābt, kas vēl glābjams, Jānis uzskata reizē arī par savu misiju.
Inešos tapušais porcelāns nu jau ar firmas zīmi “Piebalgas porcelāns” nopērkams ne vien Latvijā, bet arī Somijā, Anglijā, ASV. Tiek meklēta sadarbība ar vēl citām valstīm. Tikko pēc vācu dizaineru pasūtījuma tapuši arī ļoti lieli santehnikas priekšmeti vannas istabām. Tas atkal ir reizē izaicinājums māksliniekam un uzņēmējam – spēt izgatavot no trauslā porcelāna kaut ko tik varenu.
“Tā tas porcelāns aiziet tautās,” nosaka Jānis un rāda izstāžu zālē atstātos oriģināldarbus: Nacionālā teātra krēslu un garderobes numuriņi, kurpītes “LA” konkursam “Radoša sieviete Latvijā”, vāzes Saeimai ar simts ābolīšu (deputātu) dekorējumu, sviesta trauki un piena krūzes piensaimniecības uzņēmumiem, prezentācijas priekšmeti pašvaldībām, šķīvji ar gleznotāju Edvarda Grūbes, Intas Celmiņas oriģināliem, unikālu šķīvju kolekcija ar Roberta Koļcova un Aivara Vilipsōna grafikām, keramiķa, porcelāna meistara Pētera Martinsona darbi, SEB Muzikālās bankas “Saulespuķe” un daudz kas cits.
Inešos veidots un jaunums Latvijas porcelāna vēsturē ir “burzītā” un “adītā” porcelāna izstrādājumi. “Burzītais” porcelāns līdzinās saņurcītam, ārkārtīgi plānam papīram un pret gaismu izskatās gandrīz caurspīdīgs. Savukārt “adītās” krūzes un vāzes ir kā no baltas dzijas ar pīņu rakstu veidoti džempera fragmentiņi, tādēļ Jānis jautri nosaka, ka, lūk, tas esot īsts piebaldzēnu gars, varot visu – pat porcelānu – “izadīt”.
Viens ir priecāties par skaistumu. Otrs – cena, jo porcelāna ražošana taču ir arī Jāņa uzņēmējdarbība: “Manuprāt, tirgus ļoti uzskatāmi pierāda dzīves augšupeju. Vēl pirms dažiem gadiem es būtu apgalvojis, ka porcelāns noteikti būs pēdējais, kam cilvēks atļausies tērēt kādu latu, bet šobrīd ir pavisam cita situācija. Es te uz vietas, tāpat gadatirgos dažādos novados, reāli redzu, ka valdības vadītāju teiktais par ekonomikas augšupeju nav tukši vārdi. Ja pērk, ja pasūta porcelāna izstrādājumus, tad dzīve valstī tiešām uzlabojas.”
