Kas Latvijas ļaudis “dzen” uz mežu pēc ogām un sēnēm? Uz šo jautājumu mudināju atbildēt filozofijas doktori sociālantropoloģijā Aivitu Putniņu. 0
– Daudzi Latvijas iedzīvotāju sēnes un ogas lasa plānā naudas maciņa dēļ, lai iegūtu pārtiku savai ģimenei. Skandināvijā, piemēram, vietējie ļaudis meža veltes nevāc, bet šajā zemē ierodas liels skaits trešo pasaules valstu iedzīvotāju, kuri mežos lasa sēnes un ogas un pārdod, gūstot ienākumus. Arī Latvijas iedzīvotāji, kuri pārcēlušies dzīvot uz citām valstīm, mēdz doties mežā pēc sēnēm un ogām, un vietējie tad uz viņiem skatās kā uz dīvaiņiem. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju meža velšu vākšana ir brīvā laika pavadīšanas veids. Katrai tautai ir citādas tradīcijas, kā pavadīt brīvo laiku. Piemēram, japāņi nedēļas nogalēs arī dodas uz mežu, bet ar citu mērķi – kāpj kalnos, vēro ainavu un attiecības ar mežu veido fotografējot. Un dara to no bērnības līdz sirmam vecumam. Arī japāņu ticība sintoisms ir vistiešākā veidā saistīta ar dabu un kokiem. Sēnēm viņu izpratnē ir nevis praktiska, bet vairāk estētiska vērtība, tāpēc tās fotografē. Tas ir veids, kā viņi sevi fiziski nodarbina. Tradīcija doties un mežu pēc sēnēm un ogām balstās uz veselu kultūrvēsturi. Latviešiem ir daudz filmu, piemēram, viena no raksturīgākajām “Tās dullās Paulīnes dēļ”, kurās ogu un sēņu lasīšana parādīta kā tradīcija. No daudzām citām tautām Latvijas iedzīvotāji atšķiras arī ar to, ka diezgan labi prot atšķirt ne tikai derīgās un indīgās ogas un sēnes, bet arī ārstnieciskos augus. Vecās Eiropas iedzīvotāji vairs nezin, kas ir, piemēram, kumelīte un kā to apstrādāt, lai varētu izmantot savas veselības labā.
Dodoties uz mežu pēc sēnēm un ogām, tiek notērēts ne mazums benzīna un laika. Par šo naudu veikalā varētu iegādāties gan labi daudz sēņu konservu, gan ievārījumus un kompotus. Tas ir iemesls, kāpēc pragmatiskie attīstīto Eiropas valstu iedzīvotāji izvēlas visu pirkt veikalā jau gatavu. Latvijas iedzīvotāju, bet jo īpaši latviešu tradicionālās kultūras īpatnība ir arī tāda, ka lielāko pilsētu iedzīvotāji tērē ārkārtīgi daudz līdzekļu un laika, lai uzturētu lauku mājas. Pārvēršot izaudzēto tomātu un gurķu vērtību naudā, iznāk, ka tie ir gluži vai zelta vērtībā.