Latvietis un viņa mežs. Kāpēc tik čakli sēņojam un ogojam? 0
Tiklīdz sākusies īstā sēņu un ogu sezona, populārākās interneta vietnes ir pilnas ar skaistu baraviciņu un apšu beciņu foto. Gadās arī pa kādam grozam, kas pilns ar debešķīgām ogām. Tādi mēs, liela daļa Latvijas iedzīvotāju, esam – tiklīdz nedēļas nogale vai cits brīvs brīdis vasarā iegadās, uz mežu prom. Un pēc tam pagrabā vai ledusskapī rindojas pašu lasīto un marinēto sēņu, ievārījuma un kompota burciņas. Citi veltes pārdod tirgū un uzpircējiem. Vai iesaistīšanās vispārējās sēņu un ogu “medībās” joprojām ir mūsu nācijas īpašā iezīme? Turklāt visplašākajā spektrā – no vaļasprieka līdz pat būtiskai iztikas iespējai?
Silva Bērenfelde, Vecumnieku novada Valles pagasta iedzīvotāja, stāsta, ka sēņot sākusi sešu septiņu gadu vecumā, un jau tad to darījusi vienatnē. Arī vēlāk mežā pēc sēnēm un ogām gājusi visur, kur nācies dzīvot.
– Es bez meža nevaru. Ne velti mans vārds tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “mežs”. Laikam mīlestība uz mežu man ierakstīta liktenī. Pēdējā gada laikā vairs nevaru būt mežā vienmēr, kad vēlos, jo strādāju pastāvīgu darbu, tāpēc jūtu, ka burtiski nīkstu ārā. Man vajag to plašumu, kas valda mežā, vajag būt dabas tuvumā. Mežs pilnībā noņem stresu, tajā jūtos tik brīva!
Ar ogu un sēņu pārdošanu sāku nodarboties jau 80. gados, kad man kā biteniecei bija uzdots sargāt mežā novietotus bišu stropus. Brīvajā laikā devos mežā bekot un ogot, atradu labas gaileņu un brūkleņu vietas un guvumu vedu pārdot uz Bauskas tirgu. Pirms dažiem gadiem šai lietai ķēros klāt vēl nopietnāk. Pēc ogām un sēnēm ik rītu devos kā uz darbu. No rīta cēlos un uz mežu prom. Galvenokārt lasīju mellenes un gailenes. No tā laika sēņu un ogu vietas vietējos mežos zinu tik labi, ka tad, ja kāds pasūta, piemēram, gailenes, dodos uz gaileņu vietām, ja baravikas, tad uz šo sēņu augšanas vietām, ja kādu retāk sastopamu sēni, arī zinu, kur tā aug.
Nopelnīt ar šo biznesu izdevās diezgan labi. Esmu dzirdējusi, ka viens otrs ogotājs salasa piecus sešus spaiņu dienā. Tik čakla vācēja neesmu, bet divi trīs spaiņi ar mellenēm līdz pusdienlaikam pilni bija arī man. Visveiksmīgākā diena bija tā, kad par ogām un sēnēm nopelnīju 50 latus.
Koku pudurī pie mājām esmu pat izveidojusi pati savu sēņu dobīti. Notīrīto gaileņu atliekas izkaisīju sūnās, un tās ieauga. Atgriezusies mājās pēc darba nedēļas, pagājšsestdien tās nolasīju un iznāca mērcīte.
Silva ar sēnēm un ogām pamanās gan nopelnīt, gan arī paspēj sagatavot ģimenes krājumus ziemai. Biežāk sēnes iesaldējot, bet, kad gadās vairāk brīva laika, gatavojot arī uz maizes smērējamu sēņu ķopsi. Šim nolūkam ņem bērzlapes. Novāra, apcep sviestā, liekot klāt sīpolus un tomātu mērci. Pilda burkās, izkarsē un glabā pagrabā. Ziemā smērē uz sviestmaizes.
Dažkārt mežs sagādā arī negaidītus pārsteigumus. Vienu reizi viņai gadījies mežā apmaldīties. Tas bijis Jelgavas pusē. Tad gan sabijusies. Kad pēc diezgan ilgas maldīšanās beidzot tikusi no meža laukā, līdz mašīnai pa šoseju atpakaļ gājusi astoņus kilometrus. Citreiz, jau tumsiņā braucot prom no meža, satikusies ar aizdomīgiem medniekiem. Tobrīd Silvai tiešām sameties nelāgi ap dūšu, jo kas to lai zina, ar kādiem nolūkiem šie cilvēki bija devušies mežā, un vai gribēja, lai viņu melnos darbus redz kāds liecinieks. Citreiz uzgājusi vilku lamatas, bet vēl kādu reizi, kad Latvijā plosījās cūku mēris, atradusi mirušu mežacūku. Par redzēto ziņojusi vietējam mežsargam un nelikusies mierā, līdz jautājumi raduši risinājumu.
