Viltus ziņa: latvieši bija galvenie lielinieku režīma represiju izpildītāji 2
“Latvijā dod priekšroku klusēšanai par latviešu sarkano strēlnieku – “revolūcijas gvardu” – lielo lomu boļševiku režīma uzvarā Krievijā un Viskrievijas Ārkārtējās komisijas (čekas) veiktajās represijās, kur mugurkaulu veidoja joprojām tie paši biedri no Latvijas,” pirms dažiem mēnešiem rakstīja Krievijas ziņu portāls “Federaļnoje agenstvo novostei” (“riafan.ru”).
Vēl agrāk plašu izplatību krievvalodīgajos medijos guva tulkojums no franču interneta vietnē “AgoraVox” ievietotā kāda Vensāna Parljē raksta, kurā promaskaviskā, pat šovinistiskā tonī apgalvots, ka baltieši un Austrumeiropa “netaisnīgi” apsūdzot Krieviju kā PSRS mantinieci, jo patiesībā paši apsūdzētāji esot visvainīgākie pie padomju režīma izveides un tā noziegumiem.
“Krievi bija tādi paši komunisma upuri kā Austrumeiropas tautas, savukārt komunistisko darboņu no poļu, latviešu un ukraiņu vidus nāca krietni vairāk nekā no krieviem, tādēļ Austrumeiropai nav nekādu tiesību pieprasīt no Krievijas atvainošanos par komunisma noziegumiem,” rakstu citējis portāls “rubaltic.ru”.
Raksts ir apjomīgs, vēsturiski fakti tajā samesti vienā maisā ar izdomājumiem un savdabīgiem traktējumiem. Piemēram, ka 1918. gadā Viskrievijas Ārkārtējās komisijas (VĀK) vadībā 50,4% bijuši latvieši, bet “baltkrievu un krievu, tajā skaitā to, kas vēlāk kļuva par ukraiņiem (tā tekstā. – Aut.), 25,9%”. Latvieši esot apšāvuši vairāk nekā divus tūkstošus 1921. gada Kronštates sacelšanās dalībnieku un tādā garā.
Pieminētā “ziņa” nav nekas unikāls. Dažādas cilmes tamlīdzīga satura raksti, ka tieši latvieši radījuši un vadījuši čeku, spīdzinājuši un pie katras iespējas nogalinājuši krievus, krievvalodīgajā informācijas laukā grēdojas jau vismaz kopš 90. gadu vidus, bet
sociālo tīklu diskusijās par Krievijas Pilsoņu kara laiku ideja “latvietis = čekists” ir gandrīz norma.
Latviešu strēlnieki tie paši čekisti vien esot bijuši.
Atmaskojums
Franču valodā rakstošo “AgoraVox”, acīmredzot ne jau gadījuma pēc labprāt citē vietnes “Sputnik”, to regulāri tulko portāls “Inosmi.ru”, no kurienes tulkotie materiāli izklīst pa krievvalodīgā interneta resursiem. Vienīgā nelaime, ka “AgoraVox”, kā jau minēts, ir pilsoniskās žurnālistikas portāls, kurā katrs raksta, ko vēlas, bez redakcionālas satura kontroles. Tādējādi tas nav un netiek uzskatīts par autoritatīvu ziņu avotu. Arī “vēsturnieks” Vensāns Parljē ir mīklaina personība, kurš mēdz “YouTube” izvietot tendenciozus pret Ukrainu vērstus “RussiaToday” sižetus.
Stāsti par latviešiem kā lielinieku asinssuņiem pilnībā atbilst jau krievu baltemigrantu aprindās pirms Otrā pasaules kara dzimušajai tēzei, ka pie visām Krievzemes nelaimēm, tajā skaitā noziedzīgā komunistu režīma izveidošanas, vainojami “žīdi un cittautieši”. Tostarp uzdevumus čekai – bez žēlastības cīnīties pret “kontrrevolucionāriem un sabotieriem”, kā arī “apspiedēju šķirai piederīgajiem” –, kā zināms, nosprauda neviens cits kā lielinieku vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins un Tautas komisāru padome, kurā nebūt nedominēja latvieši. Latvieši nebija tie, kas deva pavēles čekai šaut.
Runājot par cittautiešu īpatsvaru čekas struktūrās, jāteic, ka oficiālas statistikas par 1918. – 1920. gadu nemaz nav, un paši krievu vēsturnieki min dažādus aptuvenus skaitļus. Tā mūsdienu Krievijas vēsturnieks un publicists Ļevs Kričevskis, analizējot tā laika dienesta anketas, nācis pie secinājuma, ka 1918. gada rudenī VĀK aparātā nekrievu bija apmēram puse, bet vadošajos amatos līdz pat 70%. Taču nav runa par latviešiem, bet dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem.
Latviešu vēsturnieks Jānis Šiliņš raksta, ka “sarkanā terora” sākuma punktā 1918. gada septembrī latviešu īpatsvars čekas struktūrās patiesi bijis liels. Piemēram, Maskavas čekas pārvaldē tajā brīdī no 781 darbinieka 278 bijuši latvieši. Taču 1918. gada beigās, kad sākās lielinieku uzbrukums Latvijas teritorijai, nonāca līdz kuriozai situācija –
VĀK vadībai nācās aizliegt latviešu čekistiem doties komandējumos uz dzimteni, jo viņi pēc tam ij negrasījās atgriezties, proti, nevēlējās turpināt darbu Padomju Krievijas čekā.
Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs norāda, ka pārmetumi latviešiem par galveno lomu padomju represīvajās institūcijās biežāk sastopami tieši Krievijas medijos, ne akadēmiskajos pētījumos. Statistika, kas par 1921. gadu ir pieejama, liecina, ka 1. oktobrī čekā no 49 991 darbinieka 38 648 bija krievi. Pārējie: 4563 ebreji, 1770 latvieši, 1559 ukraiņi, 886 poļi, 315 vācieši, 186 lietuvieši, 152 igauņi, 104 armēņi, 1808 citu nacionalitāšu pārstāvji. VĀK kolēģijā jeb čekas vadībā Krievijas Pilsoņu kara laikā atradās tikai divi latvieši – Mārtiņš Lācis (Sudrabs) un Jēkabs Peterss. Latvieši pārsvarā strādāja vidējā līmeņa amatos, kabineta darbos, bet ne operatīvajās vienībās. Pēc vēsturnieka Vitālija Šaldas teiktā, Pilsoņu kara beigās latviešu skaits čekā drastiski samazinājās gan tāpēc, ka daudzi izvēlējās mierīgāku darbu, gan tāpēc, ka viņus un citus mazākumtautību pārstāvjus dabiskā procesā pakāpeniski nomainīja krievi.
1924. gadā starp 2402 čekas centrālās pārvaldes darbiniekiem latviešu bija 208, kamēr krievu – 1670. Tos latviešus, kas centrālajā aparātā vēl palika līdz 30. gadu beigām, iznīcināja 1937./1938. gada tīrīšanas. Var jautāt: kādēļ latvieši vispār gāja strādāt čekā? Tādēļ, ka pēc dabas bija asinskāri? Daļa 1905. gada represijas pieredzējušo, tādi kā Lācis (Sudrabs), varbūt tiešām vēlējās kaut kā atriebties “zeltuzplečotajiem”. Taču vairākumu vadīja vēlme ne jau kārt un šaut, bet tikai atrast stabilu un materiālā ziņā nodrošinātu darbu revolūcijas un Pilsoņu kara haosa un bada pārņemtajā Krievijā, kur tie kara apstākļos kā bēgļi vai strēlnieki bija nonākuši. Tā kā izglītības līmenis no Baltijas guberņām, tāpat no Polijas nākušajiem un arī ebreju vidū bija krietni augstāks nekā vidēji Krievijā, viņus labprāt ņēma darbā un izvirzīja.
Turklāt latvieši, paši sev par nelaimi, bija slaveni ar disciplinētību.
Padzirdējusi par strēlniekiem, Pilsoņu kara Krievijā vienkāršā tauta eiropeiskas ārienes nekrievu karotājus, ja tie bija lielinieku pusē, nereti sāka saukt par “latviešiem”. Pat paši krievu vēsturnieki atzīst, ka “latvieši” tautas mutē toreiz bijuši arī no karagūstekņu rindām nākušie vācu, ungāru un austriešu sarkangvardi. Tas bijis līdzīgi kā senatnē Krievzemē visi ārzemnieki skaitījās “vācieši”.
Absurdi apgalvot, ka latvieši būtu bijuši visu lielāko represiju rosinātāji un vēl dalībnieki. Pat grūti pateikt, kur rauta doma, ka tieši latvieši 1921. gada martā apspieduši ar lielinieku varu neapmierināto Kronštates matrožu dumpi, ja to darīja nākamā PSRS maršala Tuhačevska komandētā 7. armija, izpildot lielinieku partijas vadības un Revolucionārās kara komitejas pavēles.
Jāpiebilst, ka sarkanā Latviešu strēlnieku divīzija tika izformēta vēl 1920. gada beigās, tātad nevarēja piedalīties arī Tambovas zemnieku sacelšanās apspiešanā 1921. gada vasarā tā paša Tuhačevska vadībā. Šķiet, komentārus tāpat neprasa apgalvojumi, ka Latvija slēpjot “sarkano latviešu” darbus. Vēstures rakstu un pētījumu par tiem netrūkst. Kaut vai pirms dažiem gadiem iznākusī grāmata “Latvieši PSRS varas virsotnēs”.
Publikāciju projektā “Atmaskots” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
