Latvietis Rolands Covid-19 dēļ iesprūdis Maču Pikču pievārtē 0
Divas nedēļas. Vismaz. Tāds ir pēkšņi Peru izsludinātā ārkārtas stāvokļa termiņš, kuru man piespiedu kārtā nāksies pavadīt slavenā Maču Pikču pievārtē esošajā Kusko pilsētiņā. Lai gan jau trešdien bija plānots no turienes izlidot uz Londonu, lai tālāk meklētu iespējas atgriezties Latvijā.
Jau divus mēnešus vienatnē ceļoju pa Dienvidameriku. Lielāko daļu laika pavadīju Kolumbijā, bet pēdējās nedēļās esmu izbraukājis Ekvadoru un Peru. Vēl bija apņēmība doties uz Bolīviju, uz slaveno Ujuni solončaku (sāls lauku), un aprīļa vidū atgriezties mājās. Labi, ka atpakaļceļa biļetes nebiju nopircis. Jo tuvāk nāca laiks, jo koronavīrusa straujās izplatības dēļ nedrošāk kļuva to darīt.
Peru iebraucu ar autobusu tieši pirms divām nedēļām.
Tobrīd valstī vēl nebija neviena saslimšanas gadījuma, tomēr lielākā daļa robežsargu sēdēja maskās.
Grūti iedomāties, ka divu nedēļu laikā viss apgriezīsies kājām gaisā. Koronavīrusa attīstībai pasaulē sekoju kopš janvāra un šķita, ka Dienvidamerika būs viena no pēdējām teritorijām, uz kuru vīruss atceļos.
Pirmās bažas sāka parādīties 11. martā, kad Pasaules Veselības organizācija paziņoja par globālo pandēmiju un ASV prezidents Donalds Tramps aizliedza lidojumus no Šengenas valstīm. Padomāju, ka ir prātīgi meklēt biļeti mājup. Tobrīd vēl biju Limā. Tomēr negribēju aizbraukt no Peru, neredzot slaveno Maču Pikču. Analizējot cenas un ņemot vērā to, lai vīrusa skartajā Lielbritānijā nebūtu jāmaina lidostas, izšķīros par labu lidojumam Kusko–Bogota–Londona–Varšava–Rīga 18. un 19. martā. Nepagāja ne diena un par savu robežu slēgšanu un reisu atcelšanu paziņoja Polija. Tobrīd sapratu, ka nāksies meklēt alternatīvas.
13. martu pavadījis Nazkas pilsētā, kas slavena ar 2000 gadus vecajiem ģeoglifiem jeb zemes līnijām, devos 14 stundu nakts braucienā ar autobusu uz Kusko. Tur ierados sestdienas rītā (pēcpusdienā pēc Latvijas laika), un ziņu portālos jau kultivēja runas, ka no 17. marta tiks apturēta jebkāda aviosatiksme ar Latviju. Pēc nokļūšanas viesnīcā aplūkoju aviokompāniju piedāvājumus. Neatradu reisu, ar kuru Latvijā varēja nokļūt līdz 16. marta pusnaktij, pat nerunājot par to, cik tie maksā. Arī doma par 14 dienu pašizsolēšanos pēc atgriešanās īpaši neuzrunāja. Šķita, ka saprātīgāk ir palikt Peru, kur ierobežojumu, atskaitot aizliegumu ieejošajiem reisiem no Eiropas, vēl nebija.
Viss mainījās svētdienas vakarā. Peru prezidents Martins Viskara paziņoja, ka no pusnakts līdz marta beigām valstī tiek ieviests ārkārtas režīms, kas paredz sociālo izolāciju, slēdzot robežas un starptautiskos reisus.
Attiecīgi tika aizvērti arī visi tūrisma objekti, Maču Pikču ieskaitot, uz kurieni tā arī nesanāca aizbraukt. Peru tobrīd bija 71 inficēšanās gadījums.
Pamostoties pirmdienas rītā, biju izbrīnīts, pa viesnīcas istabas logu ieraugot, ka ielas joprojām ir automašīnu pilnas. Recepcijā man atbildēja, ka tā ir pēdējā diena, kad kaut kur var aizlidot. Tāpēc steigšus devos uz “Avianca” aviokompānijas biroju. Kaut gan tas tikko kā bija vēris durvis, jau bija izveidojusies gara cilvēku rinda. Vēlāk pūli sāka uzraudzīt pāris policistu, bet situāciju iemūžināja televīzijas operators. Pēc nepilnu divu stundu stāvēšanas savu kārtu sagaidīju arī es.
Ienākot birojā, apsargs uz rokām uzpūta dezinfekcijas šķidrumu. Diemžēl kompānijas pārstāve man ne ar ko palīdzēt nevarēja, apgalvojot, ka starptautiskie reisi ir slēgti un varot aizlidot tikai uz Limu, bet arī šie reisi esot izpārdoti. Piedāvāja par papildu samaksu pārcelt manu reisu uz 1. aprīli, kad Peru jābeidzas karantīnai.
Varēju braukt uz lidostu un mēģināt tikt līdz Limai, taču padomāju, ka tas man neko nedos. Tad vajadzētu meklēt apartamentus, kur pašizolēties uz divām nedēļām. Tikmēr Kusko pilns ar pustukšām un lētām viesnīcām. Vēlāk sazinājos ar paziņu Limā, kura man ieteica palikt uz vietas. Kad stāstīju, ka Kusko dzīve turpina ritēt pilnā sparā, viņa pabrīnījās, jo galvaspilsētu rūpīgi kontrolējot policijas pārstāvji. Provincē ierobežojumiem nevajadzētu būt tik striktiem, viņa piebilda.
Nolēmu neriskēt un palikt viesnīcā (kuru gan nācās nomainīt, jo esošā vērās ciet), nevis drūzmēties lidostā, izmisīgi mēģinot tikt uz Limu. Spriežot pēc televīzijā un internetā redzētā, haoss tur bija pamatīgs. Dienas laikā izlasīju, ka starptautiskie reisi pirmdien vēl nebija aizvērti. Iezagās velniņš, ka varbūt vajadzēja sadūšoties, lai tiktu ārā no Peru, taču bija jau par vēlu.
Vakarā, iznākot pilsētas ielās, pavērās pavisam cits skats. Visapkārt dežūrēja policisti. Restorāni bija slēgti, vaļā tikai aptiekas un pārtikas veikali. Šķiet, ka pirmdiena bija tāda kā pārejas diena visā Peru, jo ieviest ārkārtas stāvokli dažu stundu intervālā nav reāli. No otrdienas jau būšot citi mēri. Piemēram, autovadītājiem tiek aizliegts bez īpašas atļaujas pārvietoties ar transporta līdzekli.
Salīdzinājumā ar svelmi Peru piekrastē Kusko nav tā patīkamākā vieta, kur pārlaist karantīnu. Pilsēta atrodas 3400 metru augstumā virs jūras līmeņa, un klimats šeit atgādina septembra izskaņu Latvijā. Kad uzspīd saule, ir silti, bet pārējā laikā un vakaros – pavēss. Bieži līst.
Jāteic, ka tūristu, kas šeit iesprūduši, nav mazums. Pirmdienas vakarā satiku pāri, kas ar čemodāniem izkāpa no takša. Bijuši lidostā, mēģinājuši tikt uz Limu, taču nesekmīgi. Tagad būšot te jādirn līdz 1. aprīlim. Pašam ar šādu faktu vēl ir grūti samierināties, turklāt nedomāju, ka pēc divām nedēļām ierobežojumi tiks atcelti. Aizpildīju arī anketu par repatriāciju uz Latviju. Apzinos, ka īpaši man neviens pakaļ nelidos, taču vēl ceru, ka kāda iespēja tikt projām radīsies.
Rolands Norietis no Peru
